Ādolfs Šilde
| ||||||||||||
Ādolfs Šilde (1907—1990) bija latviešu publicists, vēsturnieks un sabiedriskais darbinieks. Savas politiskās darbības sākumā bija aktīvs pērkonkrustietis, pēc Otrā pasaules kara kļuva par vienu no aktīvākajiem trimdas latviešu antikomunistiem. Publicējis daudz rakstu presē un vairākas grāmatas par Latvijas vēsturi.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1907. gada 21. maijā Rīgā. No 1925. līdz 1927. gadam viņš studēja tautsaimniecību, vēlāk līdz 1937. gadam jurisprudenci Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. Iestājās studentu korporācijā Fraternitas Lataviensis. Studiju laikā Šilde bija akadēmiskā žurnāla "Universitas" redaktors (1930—1934) un strādāja Rīgas pilsētas valdē (1932—1934). Šajā laikā viņš bija galēji labējās nacionālistiskās organizācijas "Ugunskrusts" valdes loceklis, bet pēc tā slēgšanas darbojās "Pērkonkrustā".
Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma Šildi apcietināja un 1935. gadā viņam piesprieda divu gadu cietumsodu "par sastāvēšanu nelegālā organizācijā, kuras mērķis musināt uz nepaklausību valsts varas likumīgiem rīkojumiem un, lietojot varas darbus, gāzt Latvijā pastāvošo nacionālo valdību un ministru kabinetu un sagrābt valsts varu savās rokās". Tomēr pēc atbrīvošanas Šilde turpināja darboties pagrīdē un 1938. gadā uzņēmās "Pērkonkrusta" vadību.
Neraugoties uz to, ka 1941. gada 17. augustā Ostlandes militārā pārvalde "Pērkonkrustu" slēdza, Šilde sadarbojās ar okupācijas varas iestādēm. Viņš publicēja pret Kārli Ulmani vērstus antisemītiskus rakstus, kuros pauda pārliecību, ka Ulmaņa varas gados ebreji bijuši ne tikai saimnieciskās dzīves noteicēji, bet "tiklab mūsu kultūras dzīves un politikas iedvesmotāji", kam esot bijušas ļoti negatīvas sekas.[1][2] Vēlāk pievērsās darbībai sabiedriskajā labdarības organizācijā "Tautas Palīdzība" un bija tās priekšsēdētājs (1944—1945).
1945. gada 20. februārī dibinātajā Latvijas Nacionālajā komitejā (LNK) Šildem piedāvāja darboties kā Sociālo un emigrantu lietu ģenerālsekretāram, tomēr LNK darbā viņš neiesaistījās. Otrā pasaules kara beigās Šilde devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur ieņēma vadošus posteņus latviešu trimdas sabiedriskajās organizācijās: bija Latvijas Centrālās Padomes (LCP) priekšsēdis Vācijā (1951—1954, 1957—1960, 1974—1978), Latvijas Centrālās Komitejas priekšsēdis (1972—1974), Baltijas Padomes valdes loceklis (1951—1978) un Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes loceklis (1972—1977).[3]
Līdztekus tam viņš uzsāka vēstures studijas Štutgartes Universitātē (1954) un bija Apspiesto Eiropas tautu asamblejas (ACEN) Preses pārstāvis Bonnā (1954—1958), ANO Augstā Bēgļu komisāra juriskonsults (1958—1963), Ķīles Universitātes Austrumu tiesību institūta zinātniskais asistents (1972—1973). Ar referātiem uzstājās zinātniskās konferencēs Strasbūrā, Stokholmā u.c.[4]
Miris 1990. gada 7. maijā Minsterē.
Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Pa deportēto pēdām: latvieši padomju vergu darbā — 304 lpp. (1956),
- The profits of slavery: Baltic forced laborers and deportees under Stalin and Krushchev — 302 lpp. (1958),
- Važu rāvēji: latviešu tauta cīņā pret padomju okupācijas varu un komūnismu Kopenhāgena — 210 lpp. (1960),
- Das soziale Versicherungssystem und die staatliche Fürsorge in Sowjetlettland Acta Baltica IV (1964),
- Latvijas valsts problēmas Atlantas apgāds — 32 lpp. (1964)
- Bez tiesībām un brīvības: Latvijas sovjetizācija, 1944-1965 — 436 lpp. (1965),
- Die Sowjetisierung Lettlands. Berichte des Bundesinstituts fur Internationale und ostwissenschaftliche Studien Band I. Köln, (1970),
- Resistance Movement in Latvia Stockholm (1972, atkārtoti 1985),
- Pretestības kustība Latvijā: veltījums latviešu jaunatnei Stokholma — 50 lpp. (1972)
- Latvijas vēsture 1914—1940 Stokholma, Daugava — 781 lpp. (1976),
- Valstsvīri un demokrati: biogrāfiskas studijas — 379 lpp. (1985),
- Ardievas Rīgai. Tikai atmiņas — 351 lpp. (1988),
- Trimdinieka raksti 1944-1990 — 367 lpp. (1992),
- Pasaules revolūcijas vārdā — 424 lpp. (1993),
- Pirmā Republika: esejas par Latvijas valsti — 379 lpp. (1993)
Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- PBLA "Tautas balvas" laureāts (1988)
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Ā. Šildes apcere "Citā virzienā". Daugavas Vēstnesis 1941. gada 1. oktobrī
- ↑ Leo Dribins. "Antisemītisms un tā izpausmes Latvijā" Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2007. — 182 lpp.
- ↑ Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas majas lapa[novecojusi saite]
- ↑ Latvju enciklopēdija. 1962-1982, 4. sējuma 553.lpp.
|