Ādolfs Bļodnieks

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ādolfs Bļodnieks
Adolfs Blodnieks.jpg
Latvijas Ministru prezidents
Amatā
1933. gada 24. marts — 1934. gada 16. marts
Prezidents Alberts Kviesis
Priekštecis Marģers Skujenieks
Pēctecis Kārlis Ulmanis

Dzimšanas dati 1889. gada 7. augustā [v.s. 24. jūlijā]
Valsts karogs: Krievija Tukums, Tukuma apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija
Miršanas dati 1962. gada 21. martā (72 gadu vecumā)
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis Ņujorka, Ņujorkas štats, ASV
Tautība latvietis
Politiskā partija Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (1904—1905)
Demokrātu savienība (1920—1921)
Latvijas Tautas partija (1921—1924)
Latvijas Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partija (1924—1934)
Dzīvesbiedrs(-e) Anna Bļodniece

Ādolfs Bļodnieks (1889. gada 7. augustā [v.s. 24. jūlijā]1962. gada 21. marts) bija Latvijas politiķis, Latvijas Ministru prezidents (1933—1934), studentu korporācijas "Talavija" filistrs.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzīves sākums un izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ādolfs Bļodnieks ir dzimis Tukumā dzelzceļnieka ģimenē 1889. gada 24. jūlijā (pēc jaunā stila — 7. augustā).[1][2] Pabeidzis Kurskas reālskolu.

1905. gada revolūcijas laikā 16 gadu vecumā Tukuma sacelšanās sadursmē ar dragūniem ievainots un ilgu laiku ārstējies Tukuma slimnīcā.[1] Bļodnieks ticis izraidīts uz Iekškrieviju, no kuras atgriezies 1910. gadā. Togad iestājies Rīgas politehniskajā institūtā (komercnodaļā), taču 1914. gadā pārtrauca mācības. Piedalījies Pirmajā pasaules karā (dienēja Maskavas aviācijas pulkā). Bija Latviešu kareivju nacionālās savienības Maskavas nodaļas priekšnieks.

Politiskā darbība, sabiedriskās aktivitātes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gadā atgriezies Latvijā. Bija pagaidu likumdevējvaras — Tautas padomes — loceklis, 1920. gadā ievēlēts Satversmes sapulcē no Demokrātu savienības saraksta, taču gadu vēlāk partiju mainījis un iestājies Latvijas Tautas partijā.[2] Darbojies budžeta un finanšu, karalietu, sociālās likumdošanas, kā arī Ziemeļlatvijas vēlēšanu apgabala komisijās.[2] 1919. gadā sācis strādāt Finanšu ministrijā kā Vispārējā departamenta direktors. No 1921. līdz 1922. gadam laikraksta "Jaunā Latvija" izdevējs un redaktors. 1922. gadā dibinājis avīzi "Latvija", kuras redaktors un idejiskais vadītājs bija līdz 1934. gadam.[1] Bijis viens no Latvijas komercbankas dibinātājiem. 1923. gadā kļuva par Latvijas Bankas padomes locekli, darbojies padomē līdz 1937. gadam. Bijis padomes priekšsēdētāja biedrs (1931—1933).[1][3]

Ā. Bļodnieks netika ievēlēts 1. Saeimā. 1924. gadā dibināja Latvijas Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partiju. Partija daudziem saistījās ar tās vadītāju, pilnā nosaukuma vietā tautā tika izmantoti apzīmējumi "Bļodnieka partija", "bļodnieki" vai "sīkbļodnieki".[3][4]

1925. gadā Bļodnieks kļuva par 2. Saeimas deputātu, darbojies budžeta komisijā.[5] 1928. gadā ievēlēts 3. Saeimā, kur atkal darbojies budžeta komisijā, turklāt, ticis virzīts Saeimas sekretāra amatam. Bļodnieka partija izveidoja parlamentāro bloku ar Latgales Demokrātisko zemnieku partijas un Kristīgo zemnieku partijas pārstāvjiem.[4] 1931. gadā kļuvis par 4. Saeimas deputātu un ievēlēts ārlietu komisijā. Ar 76 balsīm "par" ievēlēts par Saeimas sekretāru. Jaunsaimnieku un sīkgrutnieku partija izveidoja parlamentāru bloku ar Progresīvo apvienību un deputātu Jēkabu Kukaini.[3]

Valdības vadīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amats Ministrs
Ministru prezidents ... Ādolfs Bļodnieks
Ārlietu ministrs ... Voldemārs Salnais
Finanšu ministrs ... Jānis Annuss
Iekšlietu ministrs ... Gotfrīds Mīlbergs
Izglītības ministrs ... Atis Ķeniņš
... Vilis Gulbis
Kara ministrs ... Jānis Balodis
Satiksmes ministrs ... Staņislavs Ivbuls
Tautas labklājības ministrs ... Vladislavs Rubulis
Tieslietu ministrs ... Antons Ozols
Zemkopības ministrs ... Vilis Gulbis

Bļodnieka vadītajai Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijai gadu gaitā auga atbalstītāju skaits — 2. Saeimā partijai bija trīs Saeimas deputāti, bet 4. Saeimā — astoņi.[1] Šis bija viens no iemesliem, kādēļ Valsts prezidents Alberts Kviesis nolēma premjerministra amatam virzīt Ādolfu Bļodnieku. 1933. gada 24. martā Saeima apstiprināja Bļodnieka Ministru kabinetu. Valdības deklarācijā tika ziņots, ka "viss valsts organisms ir slims" un tas prasīšot "asu, steidzīgu un ārkārtēju līdzekļu lietošanu". Ministru kabinets apņēmās realizēt nacionāli demokrātisku politiku, nostiprināt attiecības ar kaimiņvalstīm, dibināt Baltijas valstu savienību, sekmēt eksportu, līdzsvarot eksportu ar importu, aizliegt lauksaimniecības ražojumu importu, veikt taupības pasākumus, samazināt bezdarbu un īstenot nacionāli demokrātisku skolu politiku.[1]

Jauno valdību atbalstīja 49 deputāti, pret bija 32 un atturējās 8. 24. aprīlī valdība apstiprināja jaunu Sodu likumu, kas stājās spēkā 1. augustā. Tas sastāvēja no 40 nodaļām un bija balstīts uz 1903. gada Krievijas Sodu likumiem, tajā pašā laikā izmantojot arī vairāku Eiropas valstu krimināltiesību attīstības pieredzi un ievērojot Latvijas apstākļu specifiku.[1] Bļodnieka valdība sagatavoja likumprojektu par Jaunlatgales pilsētas dibināšanu, kuru Saeima pieņēma 9. jūnijā un prezidents izsludināja 15. jūnijā, kā arī Gostiņu pilsētas dibināšanu, kuru parlaments pieņēma 6. jūlijā, bet prezidents izsludināja 14. jūlijā.[1]

6. jūlijā pēc valdības iniciatīvas Latvija Londonā noslēdza pagaidu tirdzniecības vienošanos ar Lielbritāniju, kas paredzēja, ka Latvija Albionā iepērk vismaz 10 000 tonnu siļķu gadā, kamēr Apvienotā Karaliste ļauj importēt Latvijas sviestu, bekonu un olas iepriekšējo gadu līmenī. Bļodnieka valdības uzdevumā ārlietu ministrs Voldemārs Salnais 1934. gada 17. februārī Rīgā parakstīja Latvijas un Igaunijas savienības līgumu, tā papildinot 1923. gada aizsardzības vienošanos, kas bija noslēgta uz 10 gadu periodu. Saeima dokumentu ratificēja 23. martā.[1]

Ārlietu ministra V. Salnā atkāpšanās 1. martā izraisīja valdības krīzi. Dienu vēlāk Latviešu zemnieku savienība rosināja uzticības balsojumu valdībai, kaut arī tai bija trīs ministru portfeļi. Par uzticību Ministru prezidentam nobalsoja vien 9 deputāti, pret bija 48, atturējās 7. 1934. gada 16. martā to nomainīja Ulmaņa 4. Ministru kabinets. Jaunais valdības vadītājs Kārlis Ulmanis divus mēnešus vēlāk veica apvērsumu, kura rezultātā Saeima tika atlaista un Satversmes darbība — apturēta. 1940. gadā pēc padomju okupācijas Latvija tika iekļauta PSRS sastāvā. Šī iemesla dēļ Bļodnieks tiek saukts par pēdējo demokrātiski ievēlēto valdības vadītāju Latvijas starpkaru periodā.[1]

Otrais pasaules karš, došanās trimdā un nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc padomju okupācijas rīkotajās nedemokrātiskajās Tautas Saeimas vēlēšanās Bļodnieks bija to cilvēku starpā, kas mēģināja pieteikt savu "Demokrātiskā bloka" sarakstu, kas neizdevās. Ā. Bļodnieks nesadarbojās ne ar padomju, ne vācu okupantiem, taču neiesaistījās arī nekāda veida pretošanās kustībās.[1] 1944. gadā kopā ar ģimeni aizbrauca uz Vāciju, bet 1951. gadā emigrēja uz ASV. Žurnāla "Latvijas Brīvībai" redaktors no 1952. līdz 1955. gadam. No 1956. līdz 1962. gadam bija komitejas "Latvijas brīvība" priekšsēdētājs.[1] Mūža nogalē sirdzis ar vēzi, 1961. gadā pārcietis operāciju. Miris 1962. gada 21. martā plkst. 21 savā dzīvoklī Bruklinā Ņujorkas pilsētā,[6] 26. martā kremēts Grīnvuda krematorijā.[7]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 1,11 Treijs, Rihards (2004). Latvijas prezidenti 1918—1940. Latvijas Vēstnesis. ISBN 9984-731-47-2.
  2. 2,0 2,1 2,2 H. Kārkliņš (1925). Latvijas Satversmes Sapulces stenogramu satura rādītājs. Latvijas Republikas Saeima.
  3. 3,0 3,1 3,2 H. Kārkliņš (1931). Latvijas Republikas IV Saeimas stenogramas I un ārkārtējā sesija. Latvijas Republikas Saeima.
  4. 4,0 4,1 H. Kārkliņš (1928). Latvijas Republikas III. Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima.
  5. H. Kārkliņš (1925). Latvijas Republikas II. Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima.
  6. V. Irbe (1962. gada 28. martā). "MIRIS ĀDOLFS BĻODNIEKS". Latvija Amerikā.
  7. "Aizsaules ceļos". Latvija. 1962. gada 7. aprīlī.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Marģers Skujenieks
Latvijas Ministru prezidents
1933. gada 24. marts1934. gada 16. marts
Pēctecis:
Kārlis Ulmanis