Ādolfs Hitlers

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ādolfs Hitlers
Adolf Hitler
Ādolfs Hitlers

Vācijas fīrers
Amatā
1934. gada 2. augusts — 1945. gada 30. aprīlis
Priekštecis Pauls fon Hindenburgs
(kā prezidents)
Pēctecis Karls Dēnics
(kā prezidents)

Amatā
1933. gada 30. janvāris — 1945. gada 30. aprīlis
Priekštecis Kurts fon Šleihers
Pēctecis Jozefs Gebelss

Dzimšanas dati 1889. gada 20. aprīlī
Valsts karogs: Austroungārija Braunava pie Innas, Austroungārija
Miršanas dati 1945. gada 30. aprīlī (56 gadu vecumā)
Valsts karogs: Vācija Berlīne, Vācija
Tautība līdz 1925. gadam austrietis;[1] pēc 1932. gada vācietis
Politiskā partija Nacionālsociālistiskā Vācu Strādnieku Partija (NSDAP)
Dzīvesbiedrs (e) Eva Brauna
(apprecējās 1945. gada 29. aprīlī)
Profesija aģitators, aktīvists, rakstnieks, politiķis
Paraksts Hitler Signature2.svg

Ādolfs Hitlers (vācu: Adolf Hitler; dzimis 1889. gada 20. aprīlī, miris 1945. gada 30. aprīlī) bija NSDAP līderis, no 1933. līdz 1945. gadam Vācijas kanclers, valdības galva, valsts galva un diktators.

Vadīja Vāciju laikā, kad tā atguvās no sakāves Pirmajā pasaules karā un Lielās ekonomiskās krīzes, īsā laikā atjaunoja ekonomiku un armiju, tādējādi ļaujot Vācijai kļūt par vienu no varenākajām un kareivīgākajām Eiropas valstīm.

Hitlera centieni izveidot Lielvāciju, anektējot Austriju un iebrūkot Čehoslovākijā un Polijā, bija viens no Otrā pasaules kara izcelšanās iemesliem. Totālā kara taktikas izmantošana gan no ass valstu, gan sabiedroto puses noveda pie lielas Eiropas daļas iznīcināšanas. Hitleru bieži min kā atbildīgu par tā laika Vācijas rasu politiku, holokaustu, kā arī miljonu civiliedzīvotāju nāvi un piespiedu pārvietošanu. Lai gan viņš cerēja izveidot tūkstošgadu Reihu, savu dzīvi beidza izdarot pašnāvību kopā ar savu sievu Evu Braunu bunkurā Berlīnē.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ādolfs Hitlers ir dzimis 1889. gada 20. aprīlī Braunavā pie Innas — mazā pilsētiņā uz Austrijas un Vācijas robežas, kas tolaik ietilpa Austroungārijas valstī.

Skolas pirmajās klasēs Hitleram bija labas sekmes, taču tās pasliktinājās 6. klasē, kad viņš mācījās Lincas reālskolā. Pats Hitlers sapņoja kļūt par gleznotāju, taču viņa tēvs vēlējās, lai Ādolfs iet viņa pēdās un kļūst par ierēdni. 1903. gada 3. janvārī, 65 gadu vecumā Hitlera tēvs Aloizs Hitlers mirst. 16 gadu vecumā Hitlers pamet skolu un dodas uz Vīni ar mērķi kļūt par mākslas studentu.

1907. un 1908. gadā Hitleru divreiz neuzņem Vīnes Mākslas akadēmijā "talanta trūkuma" dēļ, ko viņš smagi pārdzīvoja. Hitleram ieteica kļūt par arhitektu, jo viņam labi padevās arhitektoniskas skices un zīmējumi.

1913. gadā, 24 gadu vecumā, Hitlers atstāj Vīni un dodas uz Vāciju. Sākoties Pirmajam pasaules karam viņš brīvprātīgi piesakās dienestam Vācijas armijā un tiek nosūtīts uz fronti, kurā viņš pilda ziņneša pienākumus, aktīvi neiesaistoties karadarbībā. Viņš uzdienas līdz kaprāļa pakāpei (augstāku pakāpi viņš nevarēja saņemt pēc reglamenta, jo nebija Vācijas pilsonis) un par varonību kaujas laukā saņēma Dzelzs krustu, kas bija Vācijas augstākais militārais apbalvojums. 1918. gadā viņš saindējas gāzu uzbrukuma laikā un kara beigas sagaida Pāzevalkas slimnīcā.

1919. gadā Hitlers iestājas nelielā politiskā partijā ar nosaukumu Vācu strādnieku partija. Tur viņš sevi parāda kā talantīgu oratoru un ātri vien iekaro popularitāti. 1921. gadā, viņš kļūst par partijas līderi. Partija nomaina nosaukumu uz Nacionālsociālistiskā Vācu Strādnieku partija (NSDAP, vācu: Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei).

1923. gadā Hitlers neveiksmīgi mēģina izdarīt valsts apvērsumu, kas iegājies vēsturē kā Alus pučs. Viņu tiesā par valsts nodevību un viņam piespriež 5 gadu ieslodzījumu Landsbergas cietumā, taču vēlāk sodu samazina un viņu atbrīvo jau pēc nepilna gada. Ieslodzījuma laikā Hitlers saraksta grāmatu Mana Cīņa (vācu: Mein Kampf).

Hitleram iznākot no cietuma, viņa partija bija nožēlojamā stāvoklī, un viņam vajadzēja pielikt daudz pūļu lai to atjaunotu. Par pagrieziena punktu viņa ceļā uz varu kļuva Lielā depresija, kas aizsākās ar Ņujorkas fondu biržas krahu 1929. gadā.

Ar katrām nākamajām Reihstāga vēlēšanām Hitlera partijas ietekme pieauga un 1933. gada 30. janvārī prezidents Pauls fon Hindenburgs uztic Hitleram veidot Vācijas valdību. Drīz vien Hitlers ar dažādiem līdzekļiem palielina varu līdz kļūst par absolūtu diktatoru.

1939. gada septembrī Hitlera vadītā Vācija iebrūk Polijā, ko mēdz uzskatīt par Otrā pasaules kara sākumu.

1945. gada 30. aprīlī, kad ir skaidrs, ka karš Vācijai ir zaudēts, Hitlers ar savu sievu Evu Hitleri izdara pašnāvību Fīrera bunkurā Berlīnē. PSRS pārstāvji deklarēja, ka tie atrada Hitlera mirstīgās atliekas, kuras atpazina pēc žokļa, taču tiešu pierādījumu tam nav.

Uzskati[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tām fragmentārajām ziņām, kādas ir pieejamas, Hitlers Vīnes periodā daudz lasīja (kā bezdarbniekam, viņam bija daudz brīva laika), taču visai haotiski, kas raksturīgi neizglītotiem autodidaktiem: senā Roma, Austrumu reliģijas, joga, okultisms, hipnoze, astroloģija, Karla Maja piedzīvojumu romāni, teozofija, aizrautīgi vācis puslegālus žurnālus un brošūras, ko Vīnē izdeva dažādas opozīcijā visam esošas organizācijas. Lielu ietekmi uz viņa retoriku atstāja antisemītiskas ievirzes izdevums "Ostara", kuru izdeva Georgs Lancs.

Privātajā dzīvē izteikts atturībnieks: nesmēķēja (Trešais reihs ir pirmā valsts, kurā dzima kampaņa par smēķēšanas ierobežošanu ar ideju nākotnē šo parādību izskaust pavisam), praktiski nelietoja alkoholu, pārliecināts veģetārietis.[2]

Hitlera domas par sabiedrību šajā laikā izveidojās un tā arī palika diezgan primitīva sociāldarvinisma līmenī, bet viņa uzskati ārpolitikas jomā veidojās stiprā ģeopolitikas teoriju iespaidā. (Par ģeopolitikas pamatlicējiem uzskata F. Ratcelu un R. Čellenu. Pirmais savus galvenos darbus izdeva jau 19. gadsimta beigās: 1887. gadā "Politiskā ģeogrāfija" un 1891. gadā "Antropoģeogrāfija". Čellena galvenais darbs - "Mūsdienu lielvalstis" - iznāca 1914. gadā. 20. gadsimta sākumā un pirmajos gados pēc kara šīs grāmatas vāciešu nacionāli noskaņotajās aprindās bija visai populāras.) Biogrāfi liecina, ka Hitlers jaunībā ļoti aizrāvies ar ģeopolitiku, tiesa, lasot nevis oriģinālizdevumus, bet gan pārstāstus ģeopolitikas epigoņu brošūrās, kas bija visai izplatītas Vīnē un Minhenē.

Līdz ar rasistiskajām teorijām, Hitlera pasaules uzskata izveidē liela loma bija vācu nacionālismam, kas Austrijā strauji pieņēmās spēkā pēc 1907. gada vēlēšanu likuma, kas tā paplašināja vēlētāju loku, ka vācu minoritāte strauji zaudēja savas pozīcijas. Vācu nacionālistus Vīnē tai laikā pārstāvēja panģermāņu partija, kuru vadīja Georgs fon Šēnerers. Acīmredzot sagrābstītās rasu teoriju druskas un sevis identifikācija ar apspiesto vācu nāciju, likās jaunajam Hitleram aktuālas un viņu ietekmēja, citādi viņš visdrīzāk būtu pievienojies sociāldemokrātiem vai komunistu kustībai. Taču "Mein Kampf" viņš raksta: „Visvairāk mani no viņiem attālināja to naidīgā pozīcija attiecībā uz cīņu par vācu gara saglabāšanu un pretīgie centieni panākt slāvu biedru labvēlību.“

Tā kā ebreji bija plaši pārstāvēti Eiropas kreiso partiju vadībā, tad Hitlers asociēja ebrejus ar sev naidīgo komunistisko ideoloģiju. Tā, piemēram, sarunā ar Nobela prēmijas laureātu Maksu Planku viņš teicis: "Man nav nekas pret ebrejiem kā tādiem. Diemžēl liela viņu daļa ir komunisti, bet komunisti ir mani ienaidnieki, ar kuriem es cīnos... Tas ir atkarīgs no pašiem ebrejiem - norobežoties no komunistiem. Taču viņi to nedara. Tāpēc man neatliek nekas cits kā cīnīties pret viņiem visiem."

Tas netraucēja Hitleram vēlāk, jau aktīvi darbojoties politikā un pārveidojot Vācu strādnieku partiju par Nacionālsociālistisko vācu strādnieku partiju (NSDAP), aktīvi meklēt rūpnieku un baņķieru (no kuriem liela daļa bija ebreji) finansiālo atbalstu. Viņš bija visai biežs viesis Minhenes fabrikantu Behšteinu ģimenē, saņēma finansiālu palīdzību no Bavārijas izdevējiem Hanfštengliem (Ernsts Hanfštengls vienu brīdi pat bija NSDAP preses sekretārs, Hitlera tuvs draugs, 30. gados emigrēja uz ASV, kur kara gados bija Baltajā namā konsultants nacisma jautājumos).

Caurskatot Hitlera 30. gadu runas, nekur neredz kādu konsekvenci, bija tikai divi pamatlozungi: antikomunisms un vispasaules ebreju sazvērestība, kas tika mainīti, atkarībā no situācijas. Viņš gan idejās, gan valsts pārvaldē visu laiku improvizēja, atkarībā no laika, vietas, apstākļiem un auditorijas. "Mein Kampf" viņš ne tikai nerūpējās par grāmatas satura loģiku, bet arī par to, lai viņa izteikumi vienā lappusē nebūtu pretrunā ar izteikumiem citā lappusē. Lai pievilinātu strādnieku masu, nācās izmantot antikapitālistiskus lozungus; vidusslānim (skolotājiem, ierēdņiem, amatniekiem, sīktirgotājiem), kuri krīzes gados visai spēcīgi izjuta ebreju konkurenci, imponēja antisemītisms; uzņēmējiem patika tēzes par nacionālā kapitāla attīstību un ārvalstu kapitāla ietekmes samazināšanu. Tie, kas lepojās ar savu izcelsmi, pieķērās aristokrātisma slavinājumiem šajā darbā, strādnieki priecājās par atbalstu "sabiedrības sāls — darbaļaužu" interesēm, nacionālisti bija sajūsmā par klajo nacionālismu, itālieši citēja fašisma virsnacionālajai kopībai veltītās rindas, uzņēmēji un baņķieri ar gandarījumu pievērsa uzmanību Hitlera uzslavām "radošajam kapitālam". Katrs varēja atrast sev ko vēlējās.

Par galveno nacisma ideoloģijā Hitlers izvirzīja tēzi: "rase pāri visam!" "Humānistisko pasaules uzskatu šodien uzvar asiņu un rases izpratne." Tā kā par "kungu rasi" tika postulēti ģermāņi, bet "indoģermāņu rases" centrs ir Vācija, tad tai esot tiesības pretendēt uz īpašu lomu pasaulē. Augstākajai rasei vienmēr ir taisnība attiecībā pret zemāku rasi. "Augstākā rase pilda zināmu vēsturisko misiju, pakļaujot citu rasu apdzīvotās teritorijas un vēstures gaitā iznīcinot šīs rases kā nepilnvērtīgas. Turpretim, ja augstākā rase aizmirsīs savu pienākumu, izvairīsies no savas misijas, tad tā pati tiks iznīcināta. ... Vienā jautājumā es esmu ciets un auksts kā ledus - ja vācu tauta par savu pastāvēšanu nav gatava cīnīties līdz galam, lai tā pazūd no zemes virsas."

Bibliogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Hitlers Ā. Mana Cīņa. - Vizītkarte, Rīga, 1995. ISBN 9986-670-00-4
  • Meļņikovs D., L.Čornaja, Noziedznieks numur 1. - Rīga, 1985.
  • Duhanovs M., Nacisms 1919-1933., - Rīga, 1989.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Ādolfs Hitlers
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Antons Drekslers
NSDAP līderis
19211945
Pēctecis:
neviens
Priekštecis:
Francs Pfeifers fon Solomons
SA līderis
19301945
Pēctecis:
neviens
Priekštecis:
Kurts fon Šleihers
Vācijas kanclers
19331945
Pēctecis:
Jozefs Gebelss
Priekštecis:
Pauls fon Hindenburgs (kā prezidents)
Vācijas fīrers
19341945
Pēctecis:
Karls Dēnics (kā prezidents)