Āzijas melnais lācis

Labs raksts
Vikipēdijas lapa
Āzijas melnais lācis
Ursus thibetanus (G. Cuvier, 1823)
Āzijas melnais lācis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsēji (Carnivora)
DzimtaLāču dzimta (Ursidae)
ĢintsLāči (Ursus)
SugaĀzijas melnais lācis (Ursus thibetanus)
Izplatība
Āzijas melnais lācis Vikikrātuvē

Āzijas melnais lācis (Ursus thibetanus) ir lāču dzimtas (Ursidae) lāču ģints (Ursus) plēsīgo zvēru suga. Mēdz saukt arī par Tibetas melno lāci vai Himalaju melno lāci, tomēr katrs no šiem nosaukumiem tiek lietots atšķirīgai pasugai. Pirmā latīniskais nosaukums ir Ursus thibetanus thibetanus, bet otram Ursus thibetanus laniger. Āzijas melnais lācis ir tuvs radinieks Amerikas melnajam lācim (Ursus americanus) , pastāv uzskats, ka abiem ir bijis kopīgs priekštecis, kas kādreiz dzīvojis Eirāzijas teritorijā.[1]

Āzijas melnais lācis apdzīvo plašas teritorijas. To var sastapt kalnu mežos visā Dienvidaustrumāzijā: Dienvidkorejā, Ziemeļkorejā, Irānā, Afganistānā, Pakistānā, Bangladešā, Indijas ziemeļos, Nepālā, Butānā, Birmā, Taizemē, Vjetnamā, Laosā, Sibīrijas dienvidos Krievijā, Ķīnas ziemeļos, Taivānā un Japānā.[2] Lai arī tas pamatā dzīvo 4700 metru augstumā virs jūras līmeņa, tomēr to var sastapt arī ielejās. Dažos reģionos Āzijas melnais lācis dala vienotu dzīves telpu ar brūno lāci (Ursus arctos), tomēr mazākajam Āzijas melnajam lācim ir savas priekšrocības, jo tas ir veiklāks kokos kāpējs, un var aizsniegt koku galotnēs to augļus un riekstus. Ķīnas kalnos Āzijas melnais lācis dala teritoriju ar lielo pandu (Ailuropoda melanoleuca), un tāpat kā pandas barojas arī ar bambusiem.

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āzijas melnajam lācim ir proporcionāli lielas ausis

Āzijas melnais lācis ir vidēja auguma lāču dzimtā, tas ir mazāks par garlūpu lāci (Melursus ursinus), bet lielāks par saules lāci (Helarctos malayanus). Tā ķermeņa garums ir 130—190 cm, svars 100—218 kg tēviņiem, 50—125 kg mātītēm, astes garums 8—10 cm.[3] Kakls Āzijas melnajiem lāčiem ir masīvi veidots, un tā ausis ir proporcionāli lielas. Nagi ir īsi un spēcīgi, labi piemēroti kāpšanai kokos.[4] To kažoks ir biezs un melns ar bāli dzeltenu, mēness formas laukumu uz krūtīm, tādēļ to mēdz saukt arī par mēness lāci. Purns ir brūns vai ruds ar gaišu pazodi.

Ieradumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āzijas melnais lācis ir nakts dzīvnieks, dienu pavadot guļot alā vai koka dobumā, tomēr ir reģioni, kuros šie lāči ir aktīvi dienas laikā. Ziemeļu rajonu Āzijas melnie lāči dodas ziemas miegā.[4]

Āzijas melnais lācis ir diezgan agresīvs pret cilvēkiem. Ir reģistrēti vairāki uzbrukumu gadījumi, kuros ir savainoti vai nogalināti cilvēki. Šim lācim dabā ir pavisam nedaudz ienaidnieku, dažreiz tam uzbrūk Sibīrijas tīģeris, lai gan tīģeri to saplēš daudz retāk nekā brūno lāci, pateicoties spējām veikli uzkāpt kokā.[5] Tomēr tā galvenais ienaidnieks ir cilvēks, kas to medī, lai iegūtu žulti, kuru izmanto Ķīnas tradicionālajā medicīnā.

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āzijas melnais lācis ir visēdājs, un tas ēd visu, ko var atrast. Rudenī tie barojas ar zīlēm, kastaņiem, valriekstiem un dažādām citām sēklām. Lācis gan rāpjas kokos, lai ievāktu sēklas, gan uzlasa tās no zemes. Pavasarī Āzijas melnais lācis barojas ar dažādiem dzinumiem: bambusiem, avenēm, hortenzijām un citiem augiem. Tas ne tikai reižu pa reizēm nomedī grauzējus, bet arī iztukšo grauzēju sēklu noliktavas. Vasarā lāči lasa dažādas ogas, kā avenes, ķiršus un citas ogas. Āzijas melnais lācis uzlasa kukaiņus, īpaši skudras. Tas ēd arī maitu un reizēm uzbrūk mājlopiem, kā arī medī dažādus mazus savvaļas dzīvniekus, zivis un putnus.[3] Lai arī pastāv uzskats, ka Āzijas melnais lācis ir plēsīgāks par Amerikas melno lāci, tomēr gaļa tā diētā sastāda pavisam nelielu procentu.

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lācene ar trīs lācēniem Denveras zoodārzā

Apmēram 4 gadu vecumā Āzijas melnais lācis sasniedz dzimumbriedumu. Grūsnības periods ilgst 7—8 mēnešus, lai gan lācene spēj grūsnību ievilkt. Parasti piedzimst 2—4 mazuļi.[6] Mazuļi paliek kopā ar māti apmēram 2 gadus, līdz nākamajam metienam.[4] Tā dzīves garums ir 25—30 gadi savvaļā.

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Macdonald, David (1984). The Encyclopedia of Mammals: 1. pp. 446. ISBN 0-04-500028-X
  2. Ursus thibetanus (Asiatic Black Bear, Himalayan Black Bear)
  3. 3,0 3,1 «Asiatic Black Bear Fact Sheet - National Zoo». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 27. aprīlī. Skatīts: 2009. gada 18. jūnijā. Teksts " FONZ " ignorēts
  4. 4,0 4,1 4,2 «Asiatic Black Bears - Bears Of The World». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 15. maijā. Skatīts: 2009. gada 18. jūnijā.
  5. V.G Heptner & A.A. Sludskii. Mammals of the Soviet Union, Volume II, Part 2. ISBN 90-04-08876-8.
  6. Discovery Channel : Science, History, Space, Tech, Sharks, News!

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]