Černobiļas AES katastrofa

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Černobiļas AES pēc katastrofas.

Černobiļas AES katastrofa bija 1986. gada 26. aprīlī notikusī kodolkatastrofa Černobiļas AES, Ukrainas PSR (tagadējā Ukrainas teritorijā), PSRS. Tā tiek uzskatīta par vēsturē lielāko kodolkatastrofu un ir viena no divām, kura novērtēta ar 7. līmeni pēc Starptautiskās kodolnegadījumu skalas (otra — Fukušimas I AES avārija).

Katastrofa[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Katastrofa notika 1986. gada 26 aprīlī Černobiļas AES ceturtajā reaktorā blakus Pripjatas pilsētai, Ukrainas PSR, veicot eksperimentu. Eksperimenta mērķis bija izstrādāt metodi, kā ātrāk nodrošināt strāvas padevi reaktora dzesēšanas sistēmai ārkārtas izslēgšanas gadījumā. Bija paredzēts, ka eksperimentu veiks dienas maiņa, taču to nācās pārtraukt, jo sakarā ar problēmām citā spēkstacijā bija nepieciešams, lai reaktors turpinātu ražot elektrību. Eksperimentu turpināja nakts maiņa, kas nebija sagatavojusies tā veikšanai — pēc sākotnējā plāna tai būtu vajadzējis tikai uzraudzīt jau izslēgtu reaktoru. Bija plānots, ka reaktora jauda tiks samazināta līdz 700—1000 MW, taču kļūdas pēc tā tika samazināta līdz 30 MW. Pārāk lielais jaudas samazinājums padarīja reaktoru nestabilu un, veicot eksperimentu, notika straujš jaudas pieaugums. Nezināmu iemeslu dēļ tika uzsākta reaktora ārkārtas izslēgšana, taču reaktors bija veidots tā, ka šīs procedūras sākumā jauda palielinājās vēl vairāk, kā rezultātā reaktors pārkarsa, kas izraisīja tvaika eksploziju, kurai pēc pāris sekundēm sekoja spēcīgāks sprādziens. Pēc sprādziena sākās ugunsgrēks, kas ievērojami palielināja radioaktīvo piesārņojumu.

Glābšanas darbi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sprādziens no reaktora izsvieda kodoldegvielu un grafīta kontrolstieņu fragmentus, kas nokrita ap reaktora ēku, kā arī uz turbīnu halles un trešā reaktora ēkas jumta. Saskaroties ar gaisu, sakarsētais grafīts aizdegās. Ugunsdzēsējiem, kas ieradās dažas minūtes pēc avārijas, izdevās apdzēst ugunsgrēku līdz pusseptiņiem rītā, izņemot liesmas, kas plosījās uzsprāgušajā reaktorā. Uzreiz pēc avārijas ceturtajā reaktorā tika mēģināts izmērīt radiāciju, taču lielākā daļa mērierīču bija paredzētas neliela starojuma izmērīšanai. No divām mērierīcēm, kas spēja izmērīt lielāku radiācijas līmeni, viena pēc sprādziena nebija pieejama, bet otra bija salūzusi. Ceturtā reaktora nakts maiņas priekšnieks pieņēma, ka reaktors sprādzienā nav skarts un turpināja darbu pie ūdens pumpēšanas reaktorā. Ēkas apkārtnē izmētātie kodoldegvielas un grafīta fragmenti, netika ievēroti un, kad puspiecos no rīta tika piegādāta jauna mērierīce, tika pieņemts, ka tās rādījumi ir kļūdaini. Trešajā reaktorā nakts maiņas vadītājs gribēja nekavējoties izslēgt reaktoru, bet galvenais inženieris iebilda. Darbiniekiem izsniedza respiratorus un kālija jodīda tabletes (lai novērstu radioaktīvā joda uzkrāšanos vairogdziedzerī), un lika turpināt darbu. Tikai ap pieciem no rīta nakts maiņas vadītājs tomēr izšķīrās par reaktora izslēgšanu, atstājot tikai tos darbiniekus, kam bija jāuzrauga reaktora dzesēšanas sistēma. PSRS valdība uz Černobiļu nosūtīja izmeklēšanas komisiju, kas tur ieradās 26. aprīļa vakarā un konstatēja augstu radiācijas līmeni un ieteica evakuēt tuvējās apkārtnes iedzīvotājus. Evakuācija sākās 27. aprīlī divos dienā, iedzīvotāji tika informēti, ka līdzi jāņem tikai pats nepieciešamākais un viņi pēc pāris dienām varēs atgriezties mājās. PSRS centās slēpt notikušo un atzina, ka noticis negadījums, tikai tad, kad paskaidrojumus pieprasīja Zviedrija, kur 28. aprīlī Forsmarkas AES tika konstatēts radioaktīvs piesārņojums un tika noteikts, ka tas nācis no PSRS rietumiem. Tikmēr ceturtajā reaktorā turpinājās ugunsgrēks. Tā apakšējos stāvos atradās ūdenstvertnes, kas bija pārplūdušas, jo tajās uzkrājās ūdens no ugunsdzēšanas un plīsušajām dzesēšanas sistēmas caurulēm. Augstākajos stāvos grafīts, kodoldegviela un citi materiāli sasniedza 1200 grādu temperatūru un veidoja lavai līdzīgu masu, kas draudēja izkausēt grīdu un iekrist ūdenī, radot tvaika eksploziju. Tāpēc reaktorā tika iesūtīti trīs brīvprātīgie, lai atvērtu slūžas un varētu nosusināt ūdeni. Tomēr pastāvēja risks, ka, turpinot degt, izkusušās vielas varētu sasniegt gruntsūdens līmeni, radot tvaika eksploziju un piesārņojot gruntsūdeņus. Tika izlemts ar šķidrā slāpekļa palīdzību sasaldēt zemi zem reaktora, tomēr šī ideja drīz tika atmesta, bet šim nolūkam izraktā telpa tika aizpildīta ar cementu. Ceturtais reaktors turpināja degt līdz 10. maijam, lai to nodzēstu, helikopteri pār to izgāza 5000 tonnu smilšu, mālu, svina un bora. Avārijas seku likvidēšanai tika mobilizēti PSRS armijas rezervisti, kam bija jāsavāc bīstamākie atkritumi reaktora iekšienē un jāpiedalās sarkofāga celtniecībā. Sarkofāgs, kas tika pabeigts 1986. gada decembrī, ir cementa struktūra, kas sedz ceturto reaktoru, neļaujot no tā izkļūt kaitīgajām vielām. Tomēr tas celts steigā kā pagaidu risinājums un laika gaitā sācis brukt, tāpēc līdz 2013. gadam iecerēts izveidot jaunu sarkofāgu, kas samazinātu apdraudējumu videi un ļautu nojaukt nedrošās struktūras.

Piesārņojums un ietekme[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Radioaktīvie izmeši ar vēju un nokrišņiem piesārņoja lielāko daļu Eiropas, 60% radioaktīvo izmešu izkrita Baltkrievijā. Lielās platībās Ukrainā, Baltkrievijā un Krievijā tika evakuēti vairāk kā 336 000 iedzīvotāju.[1] Katastrofas rezultātā ar radiāciju saindējās 237 cilvēki, no kuriem trīs mēnešu laikā mira ap trīsdesmit. Palielinājās saslimstība ar vairogdziedzera vēzi. Tā kā radioaktīvie elementi lēnām sabrūk, radiācijas piesārņojums laika gaitā ir mazinājies. Slēgtajā zonā ap AES palielinājās bioloģiskā daudzveidība un 2007. gadā Ukraina to atzina par aizsargājamu teritoriju. Daba šajā teritorijā ir maz pētīta, konstatēts, ka dažām sugām radiācijas ietekmē radušās nelielas mutācijas, taču tiek uzskatīts, ka augiem un dzīvniekiem varētu būt izstrādājušies aizsargmehānismi pret radiāciju.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. "Geographical location and extent of radioactive contamination" Swiss Agency for Development and Cooperation. . (quoting the "Committee on the Problems of the Consequences of the Catastrophe at the Chernobyl NPP: 15 Years after Chernobyl Disaster", Minsk, 2001, p. 5/6 ff., and the "Chernobyl Interinform Agency, Kiev und", and "Chernobyl Committee: MailTable of official data on the reactor accident")

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]