Čingishans

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Čingizhans)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Čingishans Juaņu dinastijas laika ķīniešu zīmējumā (13.-14. gs.).

Čingishans (mongoļu: Чингис хаан [tʃiŋɡɪs χaːŋ], ķīniešu: Čen-dzi-ci, pēcnāves vārds Tai-dzu; dzimis Temūdžins, mongoļu: Тэмүүжин, 1155. vai 1162. — 15.08.1227., precīzs dzimšanas gads nav zināms) bija mongoļu karavadonis, valdnieks, imperators.

Kijat-bordžiginu klana vecākā, taičiutu cilts valdnieka Jesugajbātara (mongoļu: Есүхэй баатар) un Oelunas no olkonutu klana (kungratu cilts) dēls. Brālis Džočihasars, pusbrālis Očigins.

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liela auguma, rudiem matiem, kuplu bārdu, zaļām acīm. Rašīds ed Dīns savā hronikā raksta: “Bordžigin nozīmē zilacainais, un, lai cik tas būtu dīvaini, visi Jesugei-bahadura, tā dēlu un uruka pēcteči, lielākoties ir zilām acīm un rudmataini vai blondi... Kā viņi [mongoļi] stāsta, tā ir valdnieka varas pazīme.” Sunu impērijas sūtnis Džao Huns apraksta: “Temūdžins ir ļoti liela auguma, ar augstu pieri un garu, biezu bārdu. Abul-Gazi savā hronikā raksta, ka visiem bordžiginiem “acis ir zili zaļas vai tumši zilas, kur acs zīlītei apkārt ir brūna josliņa.”

Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sievas:

  • Borte (mongoliete no kungratu cilts, pirmā un dominējošā sieva);
  • Kulana (merkite);
  • Jesukata (tatāriete);
  • Jesuluna (tatāriete, Jesukatas māsa);
  • Gundžu (džurčeņe, Ķīnas Dzjiņ impērijas princese);
  • kā arī vairāki simti blakus sievu un konkubīņu.

Borte dzemdēja četrus dēlus — Džuči, Čagataju, Ugedeju un Tuluju — un piecas meitas. No citām sievām hanam bija vēl četri dēli: Kulkans, Džaurs, Džurčitajs un Orčakans (pēdējie trīs mira jau bērnībā).

Čingishana nāves brīdī — 1227. gadā — viņam bija 5 dēli, vismaz 40 pieauguši mazdēli un vairāki desmiti pusauga mazmazdēlu.

Dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1185.(?) gadā Temūdžins apvienoja visas mongoļu ciltis, atjaunojot valsti. 1206. gadā, pakļāvis vairākas kaimiņu tautas, viņš pasludināja mongoļu impērijas izveidošanu un lielajā kurultajā tika ievēlēts par visu mongoļu valdnieku. Viņš kāpa tronī ar jaunu vārdu un titulu — "Čingishans" . 1211. gadā ar Čingishana dekrētu tika pieņemts impērijas oficiālais nosaukums: Jeke Mongol uls (Dižā Mongoļu valsts), ar galvaspilsētu Karakorumu (Horhorinu).

Avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatavoti ir divas mongoļu hronikas - Altan Debter, Mongol un Ni’uca Tobci’an, kā arī ķīniešu oficiālā Juaņ dinastijas vēsture - Juan shi.

  • Altan Debter jeb Zelta dinastijas grāmata. Oriģināls ir zudis, taču saglabājies 1263. gada ķīniešu noraksts Chengwu xin zhenglu (Atskaite par Svētā Imperatora/karotāja karagājieniem), un 1303. gada persiešu noraksts Djami at-Tawarikh (Hroniku krājums), kuru no oriģināla pārrakstījis Rašid’s ad-Din's.
  • Mongol un Ni'uca Tobci’an, jeb Slēptā mongoļu vēsture, ir visai drīz pēc Čingishana nāves, 1240. gadā sarakstīts episks vēstījums par viņu un viņa dzimtu. Par slēptu to sauc tāpēc, ka sākotnēji tā bija domāta tikai hana dzimtas locekļiem, glabājās imperatora mantnīcā un nebija pieejama nevienam citam. Pats hronikas oriģināls gan ir gājis bojā, un nav zināms kādā valodā tā sarakstīta (uiguru/mongoļu, ķīniešu/mongoļu vai kādā citā rakstībā), taču saglabājušies vēlāki noraksti. Diemžēl ķīniešu rakstveži pārrakstīja ne vienmēr korekti, līdz mūsu dienām saglabājot tikai tās pamatsižetu ar nosaukumu Yuan chao bi-shi - Svētais stāsts par Juaņ dinastiju, Ķīnas imperatoru dinastiju, kuru izveidoja Čingishana pēcteči.
  • Trešais avots ir oficiālā Juaņ dinastijas vēsture - Juan shi. Šis darbs sarakstīts tūdaļ pēc mongoļu izdzīšanas no Ķīnas 1368. gadā, kā vēsta leģenda, visai īsā laikā (331 dienā). Tikpat ātri to nodrukāja un publicēja 1370. gadā. Īpaši vērtīgas tur ir ziņas par Čingishana līdzgaitniekiem, kuru ķīniešu avotos praktiski nav.

Vēl par Čingishanu, tā pēctečiem un izveidotās impērijas ģenēzi liecina arī daudzi citi teksti — mongoļu, ķīniešu, persiešu, eiropiešu —, kas radīti krietni vēlāk, bet balstās uz senākiem avotiem. Visai plašu informāciju sniedz daudzie viduslaiku ceļotāji un sūtņi — Čans Čuņs, Džao Huns, Rašids ad-Dins, Ibn al-Asirs, Džuveini, Nessavi, Villems de Rubruks, Plano Karpini, Odoriks de Pordenone, Marko Polo —, kuri visai daudz apraksta mongoļu ikdienas dzīvi.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]