Baltais grifs

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Ēģiptes grifs)
Baltais grifs
Neophron percnopterus
(Linnaeus, 1758)
Baltais grifs
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaVanagveidīgie (Accipitriformes)
DzimtaVanagu dzimta (Accipitridae)
ApakšdzimtaBārdaino grifu apakšdzimta (Gypaetinae)
ĢintsBaltie grifi (Neophron)
SugaBaltais grifs (Neophron percnopterus)
Izplatība

  Neophron percnopterus percnopterus
  Neophron percnopterus majorensis
  Neophron percnopterus ginginianus
Baltais grifs Vikikrātuvē

Baltais grifs jeb maitērglis,[1] arī Ēģiptes grifs[2] (Neophron percnopterus) ir plēsīgais maitas putns, kas ir vienīgā suga balto grifu ģintī (Neophron), kas savukārt ietilpst bārdaino grifu apakšdzimtā (Gypaetinae).[3]

Baltais grifs savvaļā sastopams tikai Vecajā pasaulē. Tam ir 3 pasugas, no kurām visbiežāk sastopamā ir nominālpasuga (N. p. percnopterus), bet vismazākais izplatības areāls ir Kanāriju baltajam grifam (N. p. majorensis), kas ir endēms Kanāriju salām.[4]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Indijas baltie grifi (Neophron percnopterus ginginianus) ir nometnieki
Zinātniskais nosaukums grieķu valodā nozīmē maitas putns ar melniem spārniem

Kopumā baltajam grifam ir plašs izplatības areāls, kas sākas ar Eiropas dienvidrietumiem un Ziemeļāfriku, austrumu virzienā tas stiepjas līdz Indijas subkontinentam. Retu reizi tas ieceļo arī Šrilankā.[5] Baltais grifs galvenokārt mājo sausos līdzenumos un zemos kalnos. Himalajos tie sastopami līdz 2000 metriem virs jūras līmeņa. Eiropas populācija ziemot dodas uz Āfriku plašā joslā pāri visai Āfrikai uz dienvidiem no Sahāras tuksneša. Neliela nometnieku populācija mājo Angolā un Namībijā, bet lielākā daļa Āfrikas balto grifu dzīvo Etiopijā un Austrumāfrikā.[6] Migrējot tie izvairās no lieliem ūdens klajumiem. Piemēram, Itālijas baltie grifi ceļo pāri Sicīlijai un tad pāri jūrai uz Tunisiju. Liela daļa putnu Vidusjūru šķērso pār Gibraltāra šaurumu.[7] Reizēm migrējošie putni vienā dienā nolido 5000 km līdz sasniedz Sahāras tukneša dienvidu malu. Kopumā viss migrācijas ceļš no to ligzdošanas teritorijām ir 3500–5000 km. Jaunie putni reizēm ziemo Sāhilas pustuksnešu joslā.[8]

Baltais grifs ir iekļauts to 50 putnu sugu sarakstā, kas visdrīzākajā laikā varētu tikt novērots Latvijā, tā kā tas ir novērots tuvākajās kaimiņu valstīs.[9]

Etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltā grifa zinātniskais ģints nosaukums Neophron cēlies no sengrieķu mitoloģijas. Neofrons bija sengrieķu dzejnieks, kura māte Timandra kļuva par viņa drauga Aigipta mīļāko. Tas ļoti sadusmoja Neofronu un viņš nolēma draugam atriebties, pievēršot uzmanību viņa mātei. Neofronam izdevās iepatikties Aigipta mātei un pierunāt uz satikšanos tumšā istabā. Palūdzis sievieti nedaudz pagaidīt, tas ievilināja tumšajā istabā Aigiptu, iestāstot, ka tur viņu gaida Timandra. Aigipts tumšajā istabā stājās mīlas sakaros ar savu māti. Kad abi mīlnieki atklāja patiesību, māte dēlam izrāva acis un tad nogalināja pati sevi. Aigipts lūdzās dievus, lai palīdz atriebties bijušam draugam. Viņa lūgšanu uzklausīja Zevs un abus naidniekus pārvērta par maitas putniem.[10] Interesants fakts — melnā grifa (Aegypius monachus) zinātniskais nosaukums atvasināts no Neofrona drauga Aigipta vārda.

Otrs zinātniskā nosaukuma vārds — percnopterus cēlies no grieķu valodas un latviski nozīmē melnie spārni: περκνóς (perknos nozīmē tumši zils, melns) un πτερόν (pteron nozīmē spārns).[11][12]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieaugušam baltajam grifam apspalvojums ir balts

Pieaugušam baltajam grifam ir balts apspalvojums un melnas spārnu lidspalvas. Savvaļā putniem bieži balto spalvu vietā var novērot rudu vai gaiši brūnu apspalvojumu, ko tie iegūst, pateicoties ar dzelzi bagātu augšņu putekļiem. Putniem nebrīvē toties vienmēr ir balts apspalvojums. Knābis ir garš un slaids un augšējās daļas knābja gals ir noliekts uz leju. Atkarībā no pasugas tā krāsa var būt dažāda — gan tumši pelēka (nominālpasugai), gan gaiši dzeltena (Indijas baltajam grifam). Nāsis slaidas, garas un horizontālas. Kakla spalvas ir garas un veido kuplu apkakli. Spārni smaili, aste ķīļveida. Kājas ir gaiši sārtas pieaugušiem putniem un pelēkas jaunajiem.[13] Nagi ir gari un taisni. Starp trešo un ceturto pirkstu ir neliela peldplēve. Seja un rīkle baltajam grifam ir bez apspalvojuma un tās āda ir dzeltena. Abi dzimumi izskatās gandrīz vienādi, bet riesta laikā tēviņa sejas āda kļūst tumšāka — oranža.[14] Jaunie putni ir tumši pelēki vai šokolādes brūni ar baltām un melnām pazīmēm. Balto apspalvojumu baltais grifs iegūst, sasniedzot 5 gadu vecumu.[14]

Vidēji mātītes ir nedaudz lielākas kā tēviņi (apmēram 10—15%).[13] Pieauguša baltā grifa ķermenis ir 47—65 cm garš, mērot no knābja gala līdz astes galam. Mazākais ir Indijas baltais grifs, kura tēviņa ķermeņa garums ir 47—52 cm, mātītes 52—55,5 cm.[15] Spārnu plētums ap 165 cm. Lielākais ir Kanāriju baltais grifs. Tā svars ir 1,9—2,85 kg.[16] Salīdzinoši nominālpasugas baltais grifs sver 1,6—2,4 kg.[5]

Uzvedība un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Balto grifu bieži var novērot sēžam uz paaugstinājuma un vērojam apkārtni

Visbiežāk balto grifu var novērot planējam augstu debesīs vienu pašu vai pārī. To var novērot arī sēžam uz kāda paaugstinājuma, vērojot apkārtni. Atrodoties uz zemes, tie staigā gāzelīgā gaitā. Baltais grifs barojas ar maitu, maziem zīdītājiem, piemēram, trušiem,[17] fekālijām (cilvēku ieskaitot)[18], kukaiņiem, kas mājo izkārnījumos, un dažādiem augiem. Kad baltais grifs pie krituša dzīvnieka satiekas ar citiem maitas putniem, tas turas nomaļus un nogaida, līdz lielākā auguma sugas paēd un pamet maitu.[13] Zinātnieki uzskata, ka baltie grifi barojas ar zālēdāju fekālijām, lai uzņemtu karotenoīdu – dabisku pigmentu. Tādējādi putni iegūst savas sejas ādas koši dzelteno krāsu. Turklāt spēja asimilēt dzelteno pigmentu norāda uz putna briedumu.[19]

Parasti baltais grifs ir kluss putns, bet reizēm pie ligzdas tas izkliedz augstas, spalgas skaņas vai šņācienus. Tas šņāc arī, kad ir nobijies vai ir dusmīgs. Nakti tas pavada, guļot augstos kokos, uz augstu ēku jumtiem vai klints radzēm.[15] Baltais grifs parasti nakšņo barošanās vietu tuvumā. Spānijā iecienīti koki atpūtai ir garas, nokaltušas priedes.[20]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Riesta laikā balto grifu pāris veic kopīgu riesta lidojumu
Tēviņš visu laiku cenšas uzturēties mātītes tuvumā

Baltajam grifam vairošanās sezona sākas pavasarī. Tie veido monogāmus pārus un to attiecības parasti ilgst ilgāk kā vienu sezonu. Mazuļu audzināšanai tiek izmantota viena un tā pati ligzda vairākus gadus. Ligzdas vieta parasti atrodas uz kādas klints radzes vai augstā kokā zaru žāklē. Tā tiek sakrauta no savstarpēji nesaistītiem koku zariem un izklāta ar lupatiņām. Reizēm ligzdošanai baltais grifs izmanto citu plēsīgo putnu pamestās ligzdas. Ļoti retos gadījumos ligzda atrodas uz zemes, parasti gan to var novērot tikai Indijas un Kanāriju baltajam grifam.[21][22] Riesta laikā pāris veic kopīgu lidojumu augstu debesīs, noslēdzot ar kopīgu spirālveida pikējumu lejup. Tēviņš cenšas visu laiku atrasties mātītes tuvumā gan pārošanās laikā, gan olu dēšanas laikā. Ja mātīte paliek nepieskatīta, tā var sapāroties ar citu tēviņu.[23] Reizēm vienai mātītei ir divi tēviņi, tādos gadījumos visi trīs kopīgi audzina mazuļus.[24]

Dējumā parasti ir 2 ķieģeļsarkanas ar tumšākiem raibumiem noklātas olas, kuras pārmaiņus perē abi vecāki. Perēšana uzsākas uzreiz pēc pirmās olas izdēšanas, līdz ar to mazuļi nešķiļas vienlaicīgi. Pirmais mazulis izšķiļas pēc 42 perēšanas dienām, otrais 3—5 dienas vēlāk. Ja otrais mazulis izšķiļas ar lielāku dienu atstarpi, tad tas parasti mirst no bada, jo lielākais un vecākais putns tam atņem visu barību.[25] Uz klints radzēm, kur reizēm atrodas vairākas balto grifu ligzdas, lielākie mazuļi pāriet uz citām ligzdām, lai atņemtu mazākiem barību.[26] Jaunie putni sāk lidot 90—110 dienu vecumā.[26] Tomēr arī pēc izlidošanas jaunie putni joprojām ir atkarīgi no saviem vecākiem vismaz vēl kādu mēnesi.[13] Līdzko jaunie putni iemācās sagādāt sev barību, tie pamet vecāku teritoriju. Tos var atrast līdz 500 km attālumā no ligzdas vietas.[27] Jaunie putni pirmajā rudenī dodas uz Āfriku ziemot un tur paliek vismaz vienu gadu, bet tie var palikt Āfrikā arī 3 gadus līdz dodas atpakaļ uz Eiropu, lai ligzdotu.[7] Atgriežoties jaunajiem putniem ligzdošanas teritorijās, tie uzsāk pāra un ligzdošanas vietas meklējumus, kas saistīti ar labām barošanās vietām. Baltais grifs savvaļā var nodzīvot līdz 21 gadam, bet nebrīvē līdz 37 gadiem.

Ienaidnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieaugušam putnam nav daudz ienaidnieku un vislielākais apdraudējums tiem ir no cilvēka. Tos apdraud barošanās vietu trūkums, medības, indes, ķimizēti kritušie liellopi un citi dabas piesārņojuma veidi. Jaunos putnus medī šakāļi, lapsas un vilki.[28] Mazuļus no ligzdas reizēm aiznes ūpis vai klinšu ērglis.

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltajam grifam ir 3 oficiāli atzītas pasugas:

  • Nominālpasugas baltais grifs (Neophron percnopterus percnopterus) — vislielākais izplatības areāls, sastopams Eiropas dienvidos, Āfrikā, Vidējos Austrumos, Centrālāzijā un Indijas ziemeļrietumos. Populācija ligzdo mērenajā joslā un ziemo izplatības areāla dienvidos. Šai pasugai ir tumši pelēks knābis;
  • Indijas baltais grifs (Neophron percnopterus ginginianus) — sastopams Indijas subkontinentā. Šī pasuga augumā ir vismazākā, knābis ir gaiši dzeltens;[29]
  • Kanāriju baltais grifs (Neophron percnopterus majorensis) — neliela, izolēta populācija, kas dzīvo tikai Kanāriju salu austrumos. Pasuga atzīta 2002. gadā, balstoties uz ģenētiskajiem pētījumiem.[4] Šī pasuga augumā ir vislielākā.

Reizēm tiek pieminēta ceturtā pasuga — Baludžistānas baltais grifs (Neophron percnopterus rubripersonatus). Šī pasuga tika izdalīta 1902. gadā, tomēr oficiāli tā netiek atzīta, lai gan šīs populācijas baltajiem grifiem ir atšķirīga knābju krāsa (tumšs knābis ar dzeltenu knābja galu, uz galvas sarkanīgi oranža āda[30]), kas liecina par to, ka tā varētu būt atšķirīga pasuga.[31]

Kultūrā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūks baro svēto balto grifu pāri
G1

Senajā Ēģiptē ar baltā grifa hieroglifu apzīmēja skaņu (/ɑː/). Tas bija dievietes Izīdas svētais putns un Ēģiptes kultūrā tika izmantots kā simbols valdniekam un varai.[32] Balto grifu aizsargāja faraonu likumi un to varēja bieži novērot Ēģiptes pilsētu ielās. Baltais grifs tika augstu novērtēts arī Indijas kultūrā. Indijas dienvidos Tirukalukundram templī netālu no Čengalpatu pilsētas gadsimtiem ilgi katru pēcpusdienu mūki veic barošanas ceremoniju svētajam balto grifu pārim. Tiek sagatavots īpašs ēdiens no rīsiem, kviešiem, sviesta un cukura. Ja putni neierodas uz barošanas ceremoniju, to skaidro ar faktu, ka apmeklētāju vidū ir grēcinieki.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ «Rīgas Nacionālais Zooloģiskais dārzs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2013. gada 7. augustā. Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē.
  2. ↑ «Putni Latvijā un pasaulē». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 24. februārī. Skatīts: 2013. gada 7. augustā.
  3. ↑ Phylogeny of eagles, Old World vultures, and other Accipitridae based on nuclear and mitochondrial DNA
  4. ↑ 4,0 4,1 Kretzmann, Maria B.; Capote, N.; Gautschi, B.; Godoy, J.A.; Donázar, J.A.; Negro, J.J. (2003). "Genetically distinct island populations of the Egyptian vulture (Neophron percnopterus)". Conservation Genetics 4 (6): 697–706. doi:10.1023/B:COGE.0000006123.67128.86
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 Ali, Sálim; Ripley, Sidney Dillon (1978). Handbook of the birds of India and Pakistan, Volume 1 (2 ed.). Oxford University Press. pp. 310–314. ISBN 978-0-19-562063-4.
  6. ↑ «IUCN: Neophron percnopterus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 20. jūlijā. Skatīts: 2013. gada 8. augustā.
  7. ↑ 7,0 7,1 «First description of migration and wintering of adult Egyptian Vultures Neophron percnopterus tracked by GPS satellite telemetry». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 20. martā. Skatīts: 2013. gada 16. augustā.
  8. ↑ Migrations and sojourn in Africa of Egyptian vultures[novecojusi saite]
  9. ↑ «50 sagaidāmas jaunas putnu sugas Latvijā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 24. februārī. Skatīts: 2013. gada 7. augustā.
  10. ↑ Grimal, Pierre (1996). The dictionary of classical mythology. Wiley-Blackwell. p. 18. ISBN 0-631-20102-5.
  11. ↑ Koenig, Alexander (1907). "Die Geier Aegyptens". Journal für Ornithologie 55: 59–134. doi:10.1007/BF02098853
  12. ↑ A glossary of Greek birds
  13. ↑ 13,0 13,1 13,2 13,3 Ferguson-Lees, James; Christie, David A. (2001). Raptors of the World. Christopher Helm. pp. 417–420. ISBN 978-0-691-12684-5.
  14. ↑ 14,0 14,1 «Ageing Egyptian Vultures». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 20. aprīlī. Skatīts: 2013. gada 16. augustā.
  15. ↑ 15,0 15,1 Rasmussen, P. C.; Anderton, J. C. (2005). Birds of South Asia: The Ripley Guide. Volume 2. Smithsonian Institution and Lynx Edicions. p. 89.
  16. ↑ Description of a new subspecies of the Egyptian Vulture (Accipitridae: Neophron percnopterus) from the Canary Islands
  17. ↑ «Long-term relationship between diet breadth and breeding success in a declining population of Egyptian Vultures». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 20. martā. Skatīts: 2013. gada 16. augustā.
  18. ↑ Popular Handbook of Indian Birds
  19. ↑ «An unusual source of essential carotenoids». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 20. martā. Skatīts: 2013. gada 16. augustā. Arhivēts 2014. gada 20. martā, Wayback Machine vietnē.
  20. ↑ «Communal roosts of Egyptian vultures (Neophron percnopterus): dynamics and implications for the species conservation». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 20. jūlijā. Skatīts: 2010. gada 16. novembrī. Arhivēts 2011. gada 20. jūlijā, Wayback Machine vietnē.
  21. ↑ Biddulph, C. H. (1937). "Unusual site for the nest of the White Scavenger Vulture Neophron percnopterus ginginianus (Lath.)". J. Bombay Nat. Hist. Soc. 39 (3): 635–636
  22. ↑ «Ground nesting by Egyptian Vultures (Neophron percnopterus) in the Canary Islands». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 24. septembrī. Skatīts: 2013. gada 16. augustā.
  23. ↑ «Copulation behaviour in the Egyptian Vulture Neophron percnopterus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 20. martā. Skatīts: 2014. gada 4. decembrī. Arhivēts 2014. gada 20. martā, Wayback Machine vietnē.
  24. ↑ Polyandrous trios in a population of Egyptian vultures (Neophron percnopterus)
  25. ↑ «Growth rates of nestling Egyptian Vultures Neophron percnopterus in relation to brood size, hatching order and environmental factors». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 20. jūlijā. Skatīts: 2010. gada 16. novembrī. Arhivēts 2011. gada 20. jūlijā, Wayback Machine vietnē.
  26. ↑ 26,0 26,1 «Acquisition of food by fledgling Egyptian Vultures Neophron percnopterus by nest-switching and acceptance by foster adults». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 20. martā. Skatīts: 2014. gada 4. decembrī. Arhivēts 2014. gada 20. martā, Wayback Machine vietnē.
  27. ↑ «First Documented Case of Long-Distance Dispersal in the Egyptian Vulture (Neophron percnopterus)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 1. aprīlī. Skatīts: 2010. gada 16. novembrī. Arhivēts 2010. gada 1. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
  28. ↑ Predation upon nestling Egyptian Vultures (Neophron percnopterus) in the Vratsa Mountains of Bulgaria
  29. ↑ Peters, James L. (1979). Mayr, Ernst; Cottrell, GW, eds. Check-list of birds of the world. Volume 1 (2 ed.). Cambridge, Massachusetts: Museum of Comparative Zoology. p. 304.
  30. ↑ Hartert, Ernst (1920). Die Vögel der paläarktischen Fauna. Volume 2. Berlin: Friendlander & Sohn. pp. 1200–1202.
  31. ↑ Zarudny, V.; Härms, M. (1902). "Neue Vogelarten". Ornithologische Monatsberichte (in German) (4): 49–55.
  32. ↑ Birds in Legend

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Baltais grifs
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Baltais_grifs&oldid=3922790"