Ērihs Mīlke

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ērihs Mīlke
Erich Mielke
Bundesarchiv Bild 183-1983-0325-037, Festveranstaltung SV Dynamo, Erich Mielke.jpg
Mīlke turot runu 1983. gadā
VDR Valsts drošības ministrijas vadītājs
Amatā
1957. gada 11. decembris — 1989. gada 18. novembris
Priekštecis Ernsts Volvēbers
Pēctecis Volfgangs Švānics

Dzimšanas dati 1907. gada 28. decembris
Vācijas impērija, Berlīne
Miršanas dati 2000. gada 21. maijs
Vācija, Berlīne
Tautība vācietis
Reliģija protestantisms[1]

Ērihs Mīlke (vācu: Erich Mielke; 1907. gada 28. decembris2000. gada 21. maijs) bija vācu komunists, kurš no 1957. līdz 1989. gadam bija Vācijas Demokrātiskās Republikas Valsts drošības ministrijas, kas pazīstama arī kā Stasi, vadītājs.

Dzimis Berlīnē atslēdznieka ģimenē. Skolā pabeidzis septiņas klases. Pēc tam uzsācis darba gaitas. Mīlke divdesmito gadu sākumā iesaistījies Vācijas komunistiskajās organizācijās, 1925. gadā iestājās Vācijas Komunistiskajā partijā, kur darbojās kā kaujinieks vienā no paramilitārajām organizācijām. No 1928. līdz 1930. gadam viņš bija žurnālists komunistiskajā avīzē "Die Rote Fahne". Pirmo reizi Milki arestēja par piedalīšanos neatļautā demonstrācijā 1930. gadā. 1931. gadā kāda politiskā mītiņa laikā kopā ar biedriem nogalināja divus policistus. Pēc šī incidenta viņa biedri tika apcietināti un vēlāk viņiem piesprieda nāves sodus, bet pats Mīlke bēga uz Beļģiju. 1932. gadā izbrauca uz Padomju Savienību, kur pievienojās citiem vāciešiem emigrācijā.

Padomju Savienībā Mīlke pabeidza Ļeņina Kominternes kara skolu, kurā pēc tam strādāja par pasniedzēju. Mīlke sadarbojās ar NKVD. No PSRS tika nosūtīts uz Spāniju, kur piedalījās Spānijas pilsoņu karā republikāņu pusē. Bija politiskais komisārs, nodarbojās ar anarhistu un trockistu meklēšanu, pratināšanu.[2] Pēc republikāņu sakāves pārgāja robežu ar Franciju, kur tika internēts. Pēc neilga laika viņš izbēga no internēto nometnes un atgriezās Padomju Savienībā. Par viņa darbību Otrā pasaules kara laikā ir maz ziņu, tomēr tiek uzskatīts, ka viņš darbojās pagrīdē Francijas un Vācijas teritorijā.[3]

Pēc Otrā pasaules kara Mīlke atgriezās Berlīnē, kur sākotnēji strādāja iekšlietu struktūrās, kur ieņēma augstus amatus. Pēc Vācijas Demokrātiskās Republikas izveides 1949. gadā savu darbību uzsāka Valsts drošības dienests, kurā Mīlke sāka darboties. Pēc vairāku vadošo amatu ieņemšanas 1957. gadā viņu iecēla par VDR Valsts drošības ministrijas vadītāju. Šajā amatā viņš palika līdz pat 1989. gada 7. oktobrim, kad pilnībā zaudēja savu varu. Šajā laikā ieņēma arī vairākus vadošus amatus VDR augstākajās varas institūcijās. Mīlke bija atbildīgs par visu represīvo sistēmu un faktiski bija tās izveidotājs. Ticis apbalvots ar vairākiem desmitiem ordeņu, medaļu un citiem apbalvojumiem. Pēdējā Mīlkes iegūtā dienesta pakāpe bija armijas ģenerālis.

1989. gadā viņu apcietināja un 1990. gadā viņš kopā ar bijušo VDR vadītāju Ērihu Honekeru stājās tiesas priekšā. Viņš tika apsūdzēts disidentu vajāšanā, pārbēdzēju uz rietumiem nošaušanas, kā arī citos noziegumos, tomēr tiesa neuzskatīja, ka viņa vaina šajos noziegumos ir pierādāma. 1993. gadā Mīlke tika notiesāts par divu policistu slepkavību, kuru viņš veica 1931. gadā, jo Vācijā par slepkavību nav piemērojams noilgums.[3] Lai arī viņam piesprieda sešus gadus cietumsoda, tomēr jau 1995. gadā viņš tika atbrīvots pirms termiņa, jo tika atzīts, ka Mīlkes veselības stāvoklis neļauj viņam izciest cietumsodu.

Savus dzīves pēdējos gadus kopā ar sievu pavadīja pieticīgā divistabu dzīvoklī Berlīnē. 2000. gadā Milki ievietoja veco ļaužu namā, kur viņa dēls strādāja par ārstu. 2000. gada 6. jūnijā Mīlke nomira 92 gadu vecumā.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Erich Mielke (vāciski)
  2. John O. Koehler, Stasi, West View Press, 1999, ISBN 0-8133-3409-8 (angliski)
  3. 3,0 3,1 Как киллер компартии стал главным чекистом страны (krieviski)