Ķīna

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par mūsdienu valsti. Par citām jēdziena Ķīna nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Ķīnas Tautas Republika
Ķīnas karogs Ķīnas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Himna

Location of Ķīna
Galvaspilsēta Pekina[a]
39°55′N 116°23′E
Lielākā pilsēta Šanhaja[1][2]
Valsts valodas Standarta ķīniešu[3]
Reģionālās valodas
Oficiālā rakstības valoda Dzimtenes ķīniešu
Etniskās grupas  91,51% haņi,[4] 55 atzītas minoritātes
Demonīms Ķīnieši
Valdība vienpartijas valsts[b]
 -  Prezidents Sji Dzjiņpins[c]
 -  Premjers Li Kecjans
 -  Kongresa priekšsēdētājs Džans Dedzjans
 -  Konferences priekšsēdētājs Ju Dženšens
Likumdevējs Nacionālais Tautas kongress
Izveide
 -  Ķīnas apvienošana 221. gads p.m.ē. 
 -  Republikas izveide 1912. gada 1. janvāris 
 -  Ķīnas Tautas Republikas proklamēšana 1949. gada 1. oktobris 
Platība
 -  Kopā 9 706 961 km² [d](3./4.)
 -  Ūdens (%) 2,8
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2012. g. 1 353 821 000[4][5] (1.)
 -  2010. gada tautas skaitīšana 1 339 724 852[6] (1.)
 -  Blīvums 139,6/km² (81.)
IKP (PPP) 2012. gada aprēķins
 -  Kopā $12,382 triljoni[7] 
 -  Uz iedzīvotāju $9146[7] 
IKP (nominālais) 2012. gada aprēķins
 -  Kopā $8,250 triljoni[7] 
 -  Uz iedzīvotāju $6094[7] 
Džini koef. (2012) 47,4 
HDI (2012) 0,699 (101.)
Valūta Juaņs (¥) (CNY)
Laika josla Ķīnas standarta laiks (UTC+8)
Interneta domēns
Tālsarunu kods +86
1 ^ Oficiāli atzītās minoritātes
2 ^ Kopš 1980. gadiem vienkārša valsts politiskās struktūras aprakstīšana nav iespējama.[9][10] Pašlaik centrālā Ķīnas valdības vara pieder 7—9 Politbiroja pastāvīgās komitejas locekļiem, kurus vada ģenerālsekretārs.[11]
3 ^ Sji Dzjiņpins pašlaik ir: Ķīnas Komunistiskās partijas līderis, Ķīnas prezidents, valsts un partijas Centrālās militārās komisijas priekšsēdētājs[12]
4 ^ Norādīts oficiālais Apvienoto Nāciju Organizācijas sniegtais skailis.[13] Te netiek iekļauts Trans-Karakoram josla (5800 km2), Aksai Chin (37 244 km2), kā arī citas strīdīgās teritorijas. Encyclopædia Britannica Ķīnas platība ir sniegta kā 9 572 900 km2.[14]

Ķīna (vienkāršotā ķīniešu: 中国, piņjiņs: Zhōngguó), oficiāli Ķīnas Tautas Republika (vienkāršotā ķīniešu: 中华人民共和国, piņjiņs: Zhōnghuá Rénmín Gònghéguó), ir sociālistiska valsts Austrumāzijā. Galvaspilsēta ir Pekina. Robežojas ar Mongoliju, Krieviju, Ziemeļkoreju, Vjetnamu, Laosu, Mjanmu, Indiju, Butānu, Nepālu, Pakistānu, Afganistānu, Tadžikistānu, Kirgizstānu un Kazahstānu.

Lielākās pilsētas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

2001. gadā lielākās Ķīnas pilsētas pēc iedzīvotāju skaita bija Šanhaja, Pekina un Honkonga.

Vieta Pilsēta Tips/atrašanās vieta Iedzīvotāji
(2001.gadā)
miljoni
Blīvums
(2001.gadā)
uz km²

Municipalitātes ierobežojumi
(2000.gadā)
Reģions
miljoni blīvums (/km²)
1 Šanhaja municipalitāte 9.838 34,700 16.74 2,640 Austrumi
2 Pekina municipalitāte 7.441 29,800 13.82 822 Ziemeļi
3 Honkonga īpašs administratīvs rajons 6.112 76,200 7.01 6,294 Dienvidu centrālā
4 Tjaņdziņa municipalitāte 5.095 10,500 10.01 803 Ziemeļi
5 Uhaņa Hubejas province 4.489 12,950 8.31 947 Dienvidu centrālā
6 Guaņdžou Guandunas province 4.155 11,600 10.15 1,337 Dienvidu centrālā
7 Šeņjana Liaoninas province 3.981 9,250 7.20 557 Ziemeļaustrumi
8 Čuncjina municipalitāte 3.934 23,500 30.90 378 Dienvidrietumi
9 Naņdzjina Dzjansu province 2.822 13,250 6.40 970 Austrumi
10 Harbina Heilundzjanas province 2.672 11,350 9.35 174 Ziemeļaustrumi

Ekonomika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šanhaja
vēja turbīnas Siņjaņā

ĶTR ekonomiskā politika balstās uz stingru ekonomikas procesu vadīšanu no valsts varas puses. Valsts vara nosaka makro un mikroekonomikas attīstības plānus un cenšas vispusīgi kontrolēt to izpildi. Tomēr pēdējās desmitgadēs atsevišķās nozarēs valsts varas iejaukšanās ir ievērojami samazinājusies. Tas izpaužas dažādi: gan kā valsts finansējuma samazināšana, gan kā daļēja ekonomisko tiesību nodošana uzņēmumu vai reģionu administrācijai, gan kā privātuzņēmumu ieviešana. Piemēram, 1990. gadā valstij piederošie uzņēmumi lauksaimniecībā veidoja 77,6%, bet 1995. gadā to īpatsvars bija samazinājies līdz 42,8%.[15] Ar ekonomiskiem līdzekļiem - cenas, nodokļi, kredīti, peļņa, alga u.tml., - valsts vara panāk, ka visai atšķirīgos režīmos funkcionējošie saimniecības sektori ir pakļauti vienotai plānveida vadībai. Sākot ar 1996. gadu tika īstenots devītais piecgadu plāns, bet reizē ar to jau tika sākts izstrādāt saimniekošanas stratēģiju līdz 2010. gadam, savukārt 2001. gadā, uzsākot desmito piecgadu plānu, tika uzsākts darbs pie valsts stratēģijas līdz 2020. gadam.

Dziņši šoseja Hebejā

Kopš 1997. gada tiek īstenota stratēģija ar devīzi "Netvert abām rokām", kas nozīmē, ka, risinot kādu vienu svarīgu uzdevumu, nedrīkst aizmirst, kā tas korelēsies ar citām lietām. Piemēram, ka ekonomiskā attīstība nedrīkst sākt bremzēt kultūras dzīvi, samniecībā paralēli lielajiem uzņēmumiem jāattīsta arī mazos, lokālos uzņēmumus, atbalstot privātās uzņēmējdarbības vidi nedrīkst atstāt novārtā valsts uzņēmumu attīstību u.tml. Ienākot ārzemju kapitālam, valsts vara saglabā kontroli pār uzņēmumiem, paturot valstij 60% uzņēmuma, 55% no visā valstī realizētās uzņēmuma produkcijas un 60% no peļņas.[15]

Par spīti ievērojamajai urbanizācijai (būvniecība ir viena no nozarēm, kas ĶTR attīstās visstraujāk), tā tomēr ir agrāra zeme, kurā 85% iedzīvotāju ir zemnieki. Lauksaimniecībai derīgās zemes platība ir visai irobežota - 69% valsts teritorijas aizņem kalnu rajoni, - pastāvīgā aramzemes trūkuma dēļ, izmantojot dambjus, tiek uzartas pat ezeru gultnes.

Enerģētika un transports ir ĶTR ekonomikas kritiskās jomas. Kaut arī elektroenerģijas ražošana attīstās strauji, tā atpaliek no rūpniecības vajadzībām. Rūpniecības objekti nereti apstājas elektroenerģijas trūkuma dēļ (it īpaši austrumu un ziemeļaustrumu reģionos). Galvenais elektroenerģijas ieguves avots ir ogles (kas neatrisina visas problēmas, turklāt piesārņo vidi). Ziemeļrietumu rajonos vietējās vajadzības pēc elektroenerģijas tiek apmierinātas par 25%, tāpēc daudzas rūpnīcas strādā 3-4 dienas nedēļā. Tā visa dēļ par turpmāko prioritāti šajā jomā pasludināta hidroelektrostaciju celtniecība.[16]

Transporta problēmas ir vienas no nopietnākajām ĶTR ekonomikā. Daudzas dzelzceļu līnijas vēl joprojām nav elektrificētas. Dzelzceļa līniju nepietiekamā skaita un mazo caurlaides spēju dēļ pasažieru un kravu plūsma koncentrējas dažās centrālajās maģistrālēs, kur bieži rodas sastrēgumi (centrālajos mezglos kravu caurlaide ir 60-70% no nepieciešamā). Bez ultramoderniem transporta veidiem valstī joprojām izmanto arī daudz primitīvākus transporta veidus: no koka vai dzelzbetona gatavotus upju kuģīšus, pajūgus, rokām stumjamos divričus un nastu nesējus dzīvniekus.

Sociālie procesi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atteikšanās no stingras centralizētas pārraudzības rada dažādu nozaru, reģionu, iedzīvotāju sociālo slāņu nevienlīdzības problēmas, kā arī to sabalansēšanas grūtības. Iezīmējas visai lielas atšķirības starpbagātajām provincēm, kurās ir labāki klimatiskie apstākļi un augstāka lauksaimniecības zemes kvalitāte (pārsvarā tās ir piejūras dienvidu provinces), un nabadzīgajām ziemeļu provincēm. Pieaug starpība starp turīgo un nabadzīgo iedzīvotāju ienākumiem, kas ne visai atbilst reformu aizsācēja Dena Sjaopina cerībām, ka bagātu cilvēku parādīšanās sekmēs arī nabadzīgo dzīves līmeņa uzlabošanos. Efektīvāka ražošana lauksaimniecībā novedusi pie "lieko" cilvēku parādīšanās, kas, nespēdami nopelnīt iztiku lauksaimniecībā un meklēdami vieglāku dzīvi, miljoniem pārceļas uz pilsētām, kur palielina bezdarbnieku un klaidoņu skaitu. Masu migrācija rada grūtības pilsētu dzīves organizēšanā, palielina komunikāciju un infrastruktūras pārslodzes.

Pieaugot reģionu ekonomiskajai neatkarībai, arvien stiprāk izpaužas provinču separātisms un etniskās problēmas. Turīgās provinces pretojas valsts centrālās varas diktātam, nevēloties vairs dotēt nabadzīgās provinces, kurās pieaug sociālā spriedze un etniskie konflikti mongoļu, uiguru, tibetiešu apdzīvotajoš reģionos. Taču kopumā valstī, kuru apdzīvo 56 tautas, etniskie konflikti nav vērojami.

Garīgajā sfērā tiek kultivēta vienprātība. Ar pilsoņu indoktrinēšanu valsts un partijas interešu garā nodarbojas gan valsts iestādes, gan masu informācijas līdzekļi, gan milzīgs ierēdņu (gaņbu) aparāts, kas funkcionē visos līmeņos varas iestādēs un valsts uzņēmumos. Oficiālajos izdevumos tiek propagandēti "pareizie" cilvēki, "Ķīnas lepnums", kuriem jācenšas līdzināties.

Izglītība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valstī pastāv vispārpieņemtā izglītības sistēma, kas iedalīta mācībās pamatskolā (9 gadi), vidusskolā (3 gadi) un augstskolā.

Iestājoties skolā, skolēns kārto attīstības testu, atkarībā no kura rezultātiem viņu iedala neperspektīvajos (1. stāvs), vidusmēra (2. stāvs) vai talantīgajos (3. stāvs), lai mācīties mazāk spējīgie netraucētu mācīties perspektīvākiem bērniem. Programmas šīm plūsmām vienādas, taču prasības pēc rezultātu kvalitātes atšķiras. Pamatskolā un vidusskolā mācības sākās 6:00 no rīta un turpinās līdz 12:00, kad ir divas ar pusi stundas ilgs pusdienlaiks. Pēc tam mācības turpinās līdz 22:00 vakarā. Sešas dienas nedēļā. Skolēni dzīvo kopmītnēs blakus skolai, 8-10 bērni istabiņā. Skolas teritoriju atstāt var tikai sestdienā pēc stundām, bet jāatgriežas skolas teritorijā svētdien plkst. 16:00.

Ģeogrāfiskie apstākļi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

ĶTR dabas ainava ir ārkārtīgi daudzveidīga. 69% teritorijas veido kalnu rajoni.

Armija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīnas Tautas Republikai ir vismilzīgākā armija, ko veido aptuveni 2,34 miljoni karavīru (2008. g.).

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Merge-arrows.svg
Ir ierosinājums apvienot šo rakstu ar Ķīnas vēsture.
Pamatraksts: Ķīnas vēsture

Ķīnas teritorija ir šūpulis vienai no vecākajām civilizācijām pasaulē, kuras saknes ir pat 6 tūkstoši gadu tālā pagātnē.

Valsts tapšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1911. gada 10. oktobrī, uzvarot Ķīnas impērijā siņhai revolūcijai (t.s. Učanas sacelšanās), Francijā emigrācijā esošo opozicionāru kongresā tika proklamēta Ķīnas republika. Valsts tika nodibināta 1912. gada 1. janvārī. Pie varas nāca gomiņdana partija (uzskatos līdzīga Eiropas sociāldemokrātiem) ar tās līderi Suņu Jatsenu priekšgalā. De facto valsti līdz 1927. gadam pārvaldīja t.s. beijaņas militāristi (kaujasspējīgāko vecās impērijas karaspēka daļu komandieru hunta), kuras līderis ģenerālis Juaņs Šikajs kļuva par Ķīnas republikas prezidentu. Visu valsti plosīja ziemeļaustrumos karš ar Japānu, pilsoņu karš starp dažādām politiskajām kliķēm, no kurām laika gaitā ar PSRS atbalstu spēcīgākā kļuva Ķīnas komunistiskā partija.

Ķīnas Tautas Republika tika proklamēta 1949. gada 1. oktobrī Pekinā, pēc komunistu uzvaras pilsoņu karā pār gomiņdan partiju. Par Ķīnas Komunistiskās partijas (ĶKP) un valsts vadītāju kļuva komunistu līderis Mao Dzeduns.

Iekšpolitiskā attīstība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Komunisti likvidēja kārtu atšķirības, dzimtbūšanu, nacionalizēja rūpniecības uzņēmumus, veica zemes reformu laukos un uzsāka lauksaimniecības kolektivizāciju.

1950. gadu beigās tika īstenots uz lauku komūnām balstīts neveiksmīgs ekonomisks eksperiments - t.s. Lielais lēciens, kura rezultātā ievērojami pasliktinājās valsts ekonomiskā situācija (sekojošajos bada gados gāja bojā apm. 30 mlj. cilvēku). 1959. gadā atzīstot savas kļūdas, Mao Dzeduns atkāpās no valsts vadītāja amata, bet palika ĶKP vadītāja amatā.

Pēc Mao nāves 1976. gadā par ĶKP vadītāju kļuva Hua Gofens. Kultūras revolūcijas notikumos un valsts varas uzurpēšanā tika apsūdzēta un tiesāta "Četru grupa". Varu valstī pamazām pārņēma Dens Sjaopins, lai gan nekļuva par valsts vai ĶKP vadītāju. Sākās ekonomiskas reformas, kuru rezultātā Ķīnā daļēji tika ieviesta valsts kontrolēta tirgus ekonomika un sākās valsts saimnieciskais uzplaukums.

1989. gadā Pekinā notika hunveibinu protesta demonstrācijas Tjanmeņas laukumā, kurās tika pieprasīti demokrātiski pārveidojumi un runas brīvība, atsevišķas demonstrantu grupas uzbruka policijas patruļām un demolēja tuvākajos kvartālos veikalus. 4. jūnijā laukumā tika ievesta armija un atklāta uguns uz demonstrantiem, nogalinot vairākus simtus cilvēku.

Kultūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī: Piņjiņa tabula

1960. gadu otrajā pusē notika tā sauktā Kultūras revolūcija, kuras laikā Mao Dzeduna piekritēji ar organizētas studējošās jaunatnes kustības (hunveibini) palīdzību represēja lielu daļu vecās inteliģences, sabiedrisko un valsts darbinieku, apsūdzot tos kontrevulucionārā darbībā un noskaņojumā. Kā arhaiski un nevienam nevajadzīgi tika iznīcināti vēstures pieminekļi, bibliotēkas, daoistu un budistu klosteri utt.

Ārpolitika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1950. gada oktobrī, kad amerikāņu daļas vietām jau pietuvojās Korejas/Ķīnas robežai lielgabala šāviena attālumā, Ķīna iesaistījās Korejas pilsoņu karā, lai nepieļautu Ziemeļkorejas okupāciju un likvidāciju (juridiski to attaisnoja arī ASV nostāšanās Ķīnas pilsoņu karā gimiņdaniešu pusē un Ķīnas piekrastes pilsētu bombardēšana).

1960. gadu beigās ievērojami pasliktinājās Ķīnas un PSRS attiecības, savukārt 1972. gadā, pēc Ričarda Niksona vizītes Pekinā, tika nodibinātas diplomātiskās attiecība ar ASV un gada beigās Ķīna tika uzņemta ANO.

Administratīvais iedalījums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīnā ir vairāki autonomie rajoni ar vietējās pašpārvaldes tiesībām. Iekšējās Mongolijas autonomais rajons ziemeļos, Džuanu autonomais rajons dienvidos un Siņdzjanas Uiguru autonomais rajons ziemeļrietumos ir trīs lielākie autonomie rajoni. Ķīnas dienvidu piekrastē atrodas Honkonga, kuru Ķīna pēc iznomāšanas Lielbritānijai savā pakļautībā atguva 20. gadsimta 90. gadu beigās. Tā ir nozīmīgs tirdzniecības centrs, un tai ir noteikts Speciālā autonomā reģiona statuss, kas pieļauj zināmu pašnoteikšanos.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Chan, Kam Wing (2007). "Misconceptions and Complexities in the Study of China's Cities: Definitions, Statistics, and Implications". Eurasian Geography and Economics 48 (4): 383–412. doi:10.2747/1538-7216.48.4.383. Atjaunināts: 7 August 2011. p. 395
  2. "What are China's largest and richest cities?" University of Southern California US-China Institute. 2007. Retrieved 15 January 2012.
  3. Law of the People's Republic of China on the Standard Spoken and Written Chinese Language (Order of the Prezidents No.37). gov.cn. Atjaunināts: 27 April 2010. "For purposes of this Law, the standard spoken and written Chinese language means Putonghua (a common speech with pronunciation based on the Beijing dialect) and the standardized Chinese characters."
  4. 4,0 4,1 China's Total Population and Structural Changes in 2011. Stats.gov.cn. Atjaunināts: 14 August 2012.
  5. World Economic Outlook. IMF (October 2012 data). Atjaunināts: 3 January 2013.
  6. Communiqué of the National Bureau of Statistics of People's Republic of China on Major Figures of the 2010 Population Census. Stats.gov.cn. Atjaunināts: 1 November 2011.
  7. 7,0 7,1 7,2 7,3 World Economic Outlook Database: China. International Monetary Fund (October 2012). Atjaunināts: 2 January 2013.
  8. ICANN Board Meeting Minutes. ICANN. Atjaunināts: 25 June 2010.
  9. Boum, Aomar (1999). Journal of Political Ecology: Case Studies in History and Society. Retrieved 5 May 2007.
  10. "China". Encyclopædia Britannica. Atjaunots: 15 March 2010. “Form of government: single-party people's republic with one legislative house” 
  11. "New Politburo Standing Committee decided: Mingjing News". Want China Times. 18 October 2012. Retrieved 2 January 2013.
  12. "New man at helm: Xi Jinping elected to lead China". RT.com. 15 November 2012. Retrieved 2 January 2013.
  13. Demographic Yearbook—Table 3: Population by sex, rate of population increase, surface area and density. UN Statistics. Atjaunināts: 2010-01-31.
  14. China. Encyclopaedia Britannica. Atjaunināts: 16 November 2012.
  15. 15,0 15,1 Li Dzjaņgo. Šidzjidži dzjaode džungo dzjindzji. // Dzjiņši džungo. - Beidzjin, 1996. N°6, 11. lpp.
  16. Проблемы планового управления в Китае. - Прогресс: Москва, 1989, С. 483.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]