Ķikuļu Jēkabs
| ||||||||||
| ||||||||||
Ķikuļu Jēkabs, arī Ķikuļa Jēkabs (vecajā rakstībā: Ķikul Jēkobs, 1740—1777) bija Vidzemes latviešu audējs, ievērojams hernhūtietis, latviešu valodā pirmo zināmo laicīga satura dzejoļu autors.
Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis ap 1740. gadu Smiltenes draudzes novada Blomes muižas (vācu: Blomenhof) Ķikuļa māju saimnieka Mārča un viņa sievas Annas ģimenē kā vecākais dēls. Apguvis audēja amatu, viņam bijuši mācekļi no plašākas apkaimes.[1] 1768. gadā Jēkabs apņēma par sievu Ģedu (dzimusi 1748. gadā), viņu laulībā piedzimuši četri bērni: meitas Zuzanna (Zane) un Liene, dēli Dāvids (Dāvis) un Pēteris. Jēkabs bija aktīvs brāļu draudzes loceklis, viens no brāļu draudžu literātiem.
1776.—1777. gada zemnieku nemieru laikā divi Vidzemes guberņas zemnieki — Žagatas Lauris un Bisnieka Pēteris — nokļuva Pēterburgā, lai iesniegtu Ķikuļu Jēkaba sacerētus lūgumrakstus Katrīnai II. Viņus apcietināja un sodīja, bet aizvestie iesniegumi ir saglabājušies, tie ir divi sūdzību raksti un divas dziesmas. Vēstules aploksni, melodiju nosaukumus dziesmās un atsevišķus vārdus sūdzībās viņš uzrakstīja vāciski.
1777. gada 20. maijā izdeva rīkojumu par Ķikuļa Jēkaba apcietināšanu. Tika pavēlēts Jēkabu vest uz Rīgu saslēgtu dzelžos vai, ja tādu nebūtu, tad ar labu garu siekstu pie abām kājām — kā ļoti bīstamu noziedznieku.[2] Pratināšanas protokoli nav atrasti, bet pēc Vidzemes ģenerālgubernatora (1762—1792) Džordža Brauna ziņojuma noprotams, ka Jēkabs savus biedrus nenodeva, atbildību par dziesmām un sūdzību rakstiem uzņēmās viens pats. Smiltenes mācītājs baznīcas grāmatā iepretim Ķikuļa Jēkaba vārdam pierakstījis: Miris Rīgas cietumā. Domājams, ka Jēkabs miris 1777. gada otrajā pusē.
Literāro sacerējumu raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ķikuļa Jēkaba dziesmas, viņa sacerētās zemnieku sūdzības un vēstules atrodamas Centrālajā Valsts seno aktu arhīvā Maskavā. Dzejojumi un sūdzības adresēti Krievijas Impērijas ķeizarienei Katrīnai II. Viena dziesma bija veltījums ķeizarienei, kura pēdējā pantā autors izsaka vēlējumu, lai valdniece pievēršas Vidzemītes bēdu namam. Otra dziesma ar nosaukumu Viena Vidzemes cietumnieku bēdu dziesma, iekš lielām bēdām un bailēm šinī 1777. gadā taisīta stāsta par ļaužu grūto dzīvi un kungu ļaunumu. Dziesmas rakstītas burtnīcā uz iezilgana papīra, sūdzības — uz parastām lapām. Autors lietojis zoss spalvu, rakstījis pastāviem, drusku stūrainiem antīkvas kursīva burtiem tā laika latviešu ortogrāfijā. Ķikuļa Jēkabs ievērojis tā laika paradumu — lappuses beigās atkārtot nākamās lappuses pirmo vārdu.
Sūdzībās bija minēti daudzi fakti, cik nežēlīgi ļaudis spiesti pie darba, ka arī sievas, kuras gaida bērnus, tiek sistas ar pātagu. Tajās minēti izcilākie zemnieku nemieru notikumu dalībnieki — zemnieks Žagatas Lauris, Valmiermuižas vīri, kā arī nemieru apspiešanā aktīvais muižnieks Engelharts.
Citāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- "..Un solās mūsu kājas, rokas nocirst,
- Ka mums būs mūsu tēva zemi aizmirst.
- Dievs tiešām redzēs Vidzemītes bēdas
- Un atspirgšanu dos tiem, kam sirds ēdās."
- "..Par savu tēva zem’ un savām kājām,
- Par saviem draugiem tuviem un par tāliem.."
- "..Jo šinī kādā mūsu Vidzemītē
- Bez bēdām nav neviena dvēselīte.
- Mūszemes valdniek gauži dusmo,
- Pār mūsu bēdu dienām viņi līksmo."
Grāmata[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Ķikuļu Jēkabs. Dziesmas. Rīga: Liesma, 1981. — 151 lpp.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Par to liecina Latvijas Universitātes Zinātniskajā bibliotēkā saglabājies ieraksts Ozolmuižas (vācu: Lappier) audēja Miķeļa audumu paraugu krājumā: Šī grāmata pieder Lapjār muižs vēveram Miķeļam, un Blomenhof Ķikul Jēkobs ir viņa meistars. Anno 1771. janāri 18 dien.
- ↑ Igaunijas Centrālais vēstures arhīvs Tartu, 279, f., 1. apr., 550. 1., 369. un 370. lpp.
 | Šī rakstnieka biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|