Šūnas organoīdi

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Tipiskas dzīvnieku šūnas shematisks attēls. Organoīdi: 1 - kodoliņš, 2 - kodols, 3 - ribosoma, 4 - pūslītis (vezikula), 5 - graudainais endoplazmatiskais tīkls, 6 - Goldži komplekss, 7 - šūnas skelets, 8 - gludais endoplazmatiskais tīkls, 9 - mitohondriji, 10 - vakuola, 11 - citosols, 12 - lizosoma, 13 - centriolas

Šūnas organoīdi - dzīvās šūnas sastāvdaļas, kas izvietotas tās citoplazmā un veic specializētas funkcijas šūnas iekšienē. Daudziem šūnas organoīdiem ir pašiem savi membrānu apvalki.

Šūnas membrāna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Šūnas membrāna

Membrāna apņem katru dzīvo šūnu. Tā regulē vielu plūsmu caur šūnu un ārvidi, veic pinocitozi (šķidru pilienu uzņemšanu) un fagocitozi (cietu daļiņu uzņemšanu), uztver kairinājumu un vada ierosu, satur dažādu fermentu molekulas, ar kuru palīdzību tiek šķeltas vielas, lai tās varētu iekļūt šūnā un tā veic arī vielu sintēzi.

Tās biezums ir apmēram 7,5 nm. Membrānā ir divi lipīdu slāņi un olbaltumvielas, kas peld lipīdos. Šādu struktūru ar trīs slāņiem sauc par elementāro membrānu. Šūnas ārējā membrānā ir poras.

Membrānā izšķir ārējo (plazmatisko) membrānu, kas norobežo protoplazmu un iekšējo membrānu sistēmu (organoīdu membrānas). Plazmatisko membrānu veido lipīdu dubultslānis, kas veido barjeru un aizkavē brīvu difūziju.

Citoplazma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par citoplazmu sauc šūnas pusšķidro iekšējo vidi, ko veido citosols — citoplazmas šķidrums ar tajā izšķīdušajām vielām un šūnas organoīdi.

Citosols sastāv no ūdens u.c. organiskajām un neorganiskajām vielām.

Citoplazmai ir smalkgraudaina struktūra. Citoplazma saista visus organoīdus, plazmatisko membrānu, kodolu un slēgumus vienā veselā sistēmā - dzīvā šūnā.

Ribosomas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Ribosoma

Ribosomas ir sīki organoīdi, kuru skaits vienā šūnā var sasniegt vairākus tūkstošus. Ap tām nav membrānas. Tie ir nelieli organoīdi, kas atrodas uz graudainā endoplazmatiskā tīkla, kodola apvalka ārējām šūnām un atrodas arī brīvi citoplazmā. Pēc ķīmiskā sastāva tās ir olbaltumvielu un ribonukleīnskābju savienojums. Ribosomās notiek olbaltumvielu sintēze no citoplazmā esošajām aminoskābēm. Olbaltumvielu sintēzi veic daudzu ribosomu kopums, ko sauc par polisomu. Sintezētās olbaltumvielas no ribosomām nonāk edoplazmatiskajā tīklā, pēc tam Goldži kompleksā. Ļoti daudz ribosomu ir šūnās, kuras izdala sekrētus, piemēram, aizkuņģa dziedzera šūnas producē gremošanas fermentus.

Katra ribosoma sastāv no divām daļām jeb subvienībām.

Endoplazmatiskais tīkls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tas ir savstarpēji savienotu kanāliņu un vakuolu sistēma, kas sastāv no membrānām. Endoplazmatiskā tīkla funkcijas mainās dažādās šūnās, atkarībā no dotās šūnas funkcijas.

Augu, dzīvnieku un sēņu šūnās ir divu veidu endoplazmatiskie tīkli:

  • gludais jeb agranulārais;
  • graudainais jeb granulārais.

Graudainā endoplazmatiskā tīkla membrānas ir klātas ar sīkiem organoīdiem - ribosomām. Graudainajā endoplazmatiskajā tīklā notiek olbaltumvielu sintēze. Sintezētās vielas pa endoplazmatiskā tīkla kanāliem nonāk tajās šūnas vietās, kur dotajā brīdī tas ir nepieciešams, daļa vielu aizplūst uz Goldži kompleksu, kur tās uzkrājas.

Graudainais endoplazmatiskais tīkls transportē dažādus savienojumus pa šūnu, kā arī tos uzkrāj un izvada.

Gludais endoplazmatiskais tīkls sintezē lipīdus un ogļhidrātus.

Plātnīškomplekss (Goldži komplekss)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Goldži komplekss

Tie ir sīki, ar membrānu klāti sfēriski pūslīši, cisternas, caurulītes, kuru diametrs ir līdz 1 μm. Parasti atrodas starp endoplazmatisko tīklu un šūnas membrānu, tajā nokļūst šūnā saražotās vielas. Goldži komplekss satur fermentus, kas pārveido ogļhidrātus un olbaltumvielas par glikoproteīniem, tie ir nepieciešami membrānas veidošanā un ārpusšūnas notiekošajās reakcijās. No Goldži kompleksa atdalās pūslīši ar sintezētām vielām un virzās uz dažādām šūnas vietām, kur tās ir nepieciešamas.

Plātnīškomplekss piedalās ieslēgumu, lizosomu veidošanā un olbaltumvielu, ogļhidrātu, lipīdu sintēzē.

Goldži komplekss ir konstatēts gan augu, gan dzīvnieku šūnās.

Lizosomas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Lizosoma

Lizosomas ir ieapaļi ķermenīši, kas pēc izmēriem līdzinās mitohondrijiem (0,4 - 1,0 μm diametrā). Lizosomas ir klātas ar vienu elementāro membrānu. Tās satur gremošanas fermentus. Lizosomas var sašķelt gan olbaltumvielas, gan veselus mikroorganismus, kas iekļuvuši šūnā fagocitozes vai pinocitozes ceļā. Lizosomas arī šūnā iznīcina bojātos un nefunkcionējošos orgānus un pat veselas šūnas. Piemēram, vardes kurkulim aste izzūd iedarbojoties lizosomu fermentiem; cilvēka embrijam sākotnēji pirkstus saista starppirksu audi, bet lizosomu fermentu ietekmē, šie audi noārdās. Šādu šūnu pašiznīcināšanos sauc par autolīzi.

Vakuolas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Vakuola

Vakuolas ir sastopamas gan augu, gan dzīvnieku šūnās. Šūnas vakuolāro sistēmu veido Goldži kompleksa un endoplazmatiksā tīkla cisternas un kodola apvalka perinukleārā telpa. Dzīvnieku šūnās, tāpat kā augu šūnās atrodas pinocitozās, fagocitozās un Goldži kompleksa vakuolas. Šīs vakuolas klāj viena elementārā membrāna, un tās ir pildītas ar sekrētu, eksekrētu, sintēzētām olbaltumvielām vai lipīdiem. Vienšūņiem ir divējādas vakuolas:

  • gremošanas
  • pulsējošās, kas izdala šķidros vielmaiņas produktus un regulē osmotisko spiedienu šūnā

Jaunās augu šūnās vakuolu sistēma ir kanāliņu un pūslīšu veidā, bet šūnām novecojoties, saplūst, aizpildās ar šūnsulu un aizņem šūnas lielāko daļu. Vakuolas regulē ūdens un sāļu maiņu, uztur turgora spiedienu, uzkrāj rezerves barības vielas, izslēdz vielmaiņas toksiskās vielas.

Mitohondriji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Mitohondrijs

Mitohondriji ir sastopami visās augu, dzīvnieku un sēņu šūnās. Tie var būt ovāli, apaļi vai nūjiņveidīgi. Vienā šūnā ir no 50 līdz 50 tūkstošiem. Visvairāk mitohondriju ir aknu šūnās, apmēram 2500 vienā šūnā.

To sieniņas sastāv no divām membrānām - ārējā ir gluda, bet iekšējā veido krokas, kuras sauc par sekstītēm jeb kristām. Mitohondriji šūnu apgādā ar enerģiju. Jauni mitohondriji veidojas no vecajiem. Mitohondrijos veidojas ATF (adenozīntrifosforskābe), kura satur ļoti daudz enerģijas. No vienas ATF molekulas var atdalīties 3, ar enerģiju bagātas, fosforskābes atliekas.

Plastīdas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Plastīdas ir augu šūnu organoīdi. Tām var būt dažāda forma. Izšķir zaļās (hloroplasti), dzeltenās, oranžās, sarkanās (hromoplasti) un bezkrāsainās (leikoplasti). Noteiktos apstākļos plastīdas spēj pārvērsties cita citā. Piemēram, rudenī hloroplasti pārvēršas hromoplastos un lapas iegūst dzeltenīgu vai sārtu nokrāsu.

Hloroplasti atrodas augu zaļajās šūnās. Hloroplastiem sieniņa sastāv no divām membrānām, tās atrodas cieši viena pie otras. Hloroplastu iekšējo vidi veido stroma, tajā atrodas tilakoīdi, kas veido granas. Tilakoīdos notiek fotosintēze.

Hromoplasti atrodas dažādās augu daļās, tie satur pigmentus karotinoīdus, kas pastiprina gaismas viļņu absorbciju fotosintēzes laikā.

Leikoplasti atrodas stumbros, bumbuļos, augļos un citās augu daļās. Leikoplasti uzkrāj rezerves barības vielas, galvenokārt cieti.

Centriola[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā atrodas netālu no kodola un tai ir svarīga loma šūnas dalīšanās laikā.

Ieslēgumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tie nav patstāvīgas šūnsastāvdaļas, visbiežāk tie ir barības vielu pilieni - tauku pilieni, cietes graudi, glikogēns.

Kodols[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Šūnas kodols

Tā forma - apaļa vai ovāla, diametrs no 2 līdz 10 mikrometriem. Tam apkārt ir divkāršā membrāna, kurā ir daudz poru. Kodola funkcijas:

  1. informācijas glabāšana
  2. tās pārraide uz citoplazmu ar transkripcijas palīdzību (RNS sintēze)
  3. informācijas nodošana uz meitšūnām (šūnas un kodola dalīšanās procesā)