Šarls de Golls
Vikipēdijas raksts
| Šarls de Golls Charles de Gaulle |
|
 |
|
|
Francijas Republikas ministru prezidents
|
|
| Amatā 1958. gada 1. jūnijs – 1959. gada 8. janvāris |
|
| Priekštecis | Pjērs Pfemlēns |
|---|---|
| Pēctecis | Mišels Debrē |
|
Francijas Republikas prezidents
|
|
| Amatā 1959. gada 8. janvāris – 1969. gada 28. aprīlis |
|
| Priekštecis | Renē Kotī |
| Pēctecis | Žoržs Pompidū |
|
|
|
| Dzimš. dati | 1890. gada 22. novembris Lille, Francija |
| Mirš. dati | 1970. gada 9. novembris Kolombē pie divām baznīcām, Francija |
| Politiskā partija | Demokrātu savienībe Republikai |
| Dzīvesbiedrs (e) | Ivonna de Golla |
| Profesija | Militārais darbinieks |
| Reliģija | Romas katolis |
Šarls Andrē Žozefs Marī de Golls (franču: Charles André Joseph Marie de Gaulle; 1890. gada 22. novembris – 1970. gada 9. novembris) bija ievērojams Francijas politiķis un militārais darbinieks, no 1959. līdz 1969. gadam Francijas Republikas prezidents.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Dzīvesgājums
Šarls de Golls dzimis 1890. gada 22. novembrī Lillē, Ziemeļfrancijā. Pastāv leģenda, ka de Gollu dzimta saistīta ar Žannu d'Arku. Tēvs bija filozofijas profesors. Sākotnējo izglītību Šarls de Golls ieguva jezuītu koledžā, bet pēc tam iestājās prestižajā Svētās Sīras kara skolā, par kuras dibinātāju uzskata Napoleonu, kuru pabeidza 1912. gadā, ieguvis jaunākā leitnatnta pakāpi.
I Pasaules kara laikā de Gollu trīsreiz ievainoja, kā arī sagūstīja pie Verdenas. Par varonību kaujās viņu apbalvoja ar Svētā Vāclava ordeni.[1]
1921. gadā de Golls kļuva par vēstures skolotāju. Viņš aprecēja Ivonnu Vandru. 30. gados de Golls uzrakstīja divas grāmatas par kara stratēģiju un taktiku: "Uz šķēpa asmens" un "Par profesionālu armiju". 1931. g. de Golls ieņēma amatu Nacionālās aizsardzības padomes sekretariātā.
II Pasaules kara laikā de Golls vairs nedarbojās militāri, bet ideoloģiski. 1940. gada 18. jūnijā de Golls runāja Londonas radio un aicināja karu turpināt. 27. oktobrī viņš publicēja "Manifestu", kurā paziņoja, ka vienīgais mērķis ir aizstāvēt Franciju.
Šarls de Golls mira neilgi pirms savas 80. dzimšans dienas - 1970. gada 9. novembrī pēc aortas plīsuma. Viņš ir apbedīts Kolombē, pēc savas vēlēšanās.
[izmainīt šo sadaļu] Politiskā karjera
1941. gada 24. septembrī de Golls nodibināja Franču Nacionālo komiteju, pagaidu valdību emigrācijā. De Golls faktiski vadīja šo valdību likumdošanas aktus pieņēma Tautas un franču impērijas vārdā mēs, ģenerālis de Golls, brīvo franču vadonis, nosakām...[2] Pagaidu valdību de Golls vadīja līdz 1946. gada 20. janvārim, kad ats demisionēja.
Lielajā politikā de Golls atgriezās 1958. gadā pēc maija nemieriem Alžīrijā. Nacionālā padome iecēla de Gollu par premjerministru un piešķīra ārkārtas pilnvaras. 1959. g. janvārī de Golls tika iecelts par prezidentu. 1965. gadā de Golls atkārtoti tika ievēlēts prezidenta amatā.
Šarls de Golls pēc savas pārliecības bija nacionālists, jo savu valsti un tautu stādīja pirmajā vietā. Pēc viņa daudzajiem pārkārtojumiem Francija kļuva pavisam cita valsts - to tagad sauc par "piekto republiku". Tika paplašinātas valsts prezidenta pilnvaras. 1966. gadā de Golls pasludināja, ka Francija izstājas no NATO un tajā pašā gadā devās braucienā uz PSRS, lai mazibātu starptautisko spriedzi. Pārbaudījums bija 1968. gada studentu nemieri, ar kuriem de Golls tika galā pasludinot komunisma diktatūras draudus un atlaižot Nacionālo sapulci. Pēc tam notikušajās Nacionālās sapulces vēlēšanās gollisti ieguva 300 mandātus un absolūto vairākumu.
Šarls de Golss savas pilnvaras nolika 1969. gada 27. aprīlī.
[izmainīt šo sadaļu] Atsauces
[izmainīt šo sadaļu] Ārējās saites
