Šistosomatoze

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šistosomu cerkāriju izraisīts dermatīts uz apakšstilbiem

Šistosomatoze (arī šistosomoze, šistosomiāze vai bilharcioze) ir šistosomu (Schistosoma) - asinīs mītošu parazītisku sūcējtārpu jeb trematožu - izraisīta helmintoze. Tai raksturīgs dermatīts (ādas iekaisums) slimības sākuma posmā, vēlāk attīstās drudzis, nātrenes veida izsitumi, organisma intoksikācija, liesas palielināšanās (splenomegālija), eozinofilija, zarnu trakta vai urīnpūšļa bojājumi.

Etioloģija un epidemioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šistosomas nonāk cilvēka organismā caur ādu, peldoties ūdenī, kurā atrodas šistosomu cerkāriji. Ar šistosomām inficētas ūdenstilpnes ir tropu un subtropu joslā Āfrikā, Āzijā un Amerikā, galvenokārt starp 38° ziemeļu platumu un 35° dienvidu platumu. Slimība sastopama arī Grieķijā un Portugāles dienvidos. Šistosomām ir raksturīga starpsaimnieka - dažādu molusku, galvenokārt gliemežu, nepieciešamība, tādēļ upēs un ezeros, kur mīt gliemeži, bieži sastopamas arī šistosomas.

Ja šistosomu oliņas nonāk ūdenī, no tām izšķiļas kāpuri - miracīdiji, kuri iekļūst molusku audos, kur notiek to tālāka attīstība par brīvi peldošiem cerkārijiem, kas ieurbjas putnu, zīdītāju vai cilvēka ādā. Dažādu sugu šistosomām mēdz būt dažādi saimnieki - citos dzīvniekos parazitējošas šistosomas no Schistosomatidae dzimtas cilvēka ādā aiziet bojā, izraisot tikai primāru dermatītu, bet Schistosoma ģints sugas iekļūst cilvēka asinsritē un migrē uz gremošanas trakta vai urīnpūšļa venozajiem pinumiem, kur šistosomu mātītes sāk veidot oliņas. Oliņas spēj izdalīt proteolītiskos fermentus, kas veicina to nonākšanu apkārtējos audos un nokļūšanu zarnu traktā, no kurienes tās izdalās apkārtējā vidē.

Patoģenēze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parazītiskajiem tārpiem iekļūstot organismā, to dziedzeru izdalījumi un atkritumvielas rada toksiskas un alerģiskas reakcijas. Epidermā apkārt šistosomu iekļūšanas vietām rodas tūska, šūnām sabrūkot, kā arī infiltrāti no leikocītiem un limfocītiem.

Šistosomu cerkāriji

Klīniskā aina[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 10 - 15 minūtes pēc parazītu ieurbšanās ādā rodas nieze, dažreiz nātrene. Diennakts laikā parādās izsitumu plankumi. Atkārtoti inficējoties, šie izsitumi alerģijas dēļ mēdz būt pūslīšveida ar stipru niezi, kas saglabājas līdz 5 dienām.

1 - 2 mēnešus pēc inficēšanās attīstās akūta šistosomatoze, ko dēvē arī par Katajamas drudzi. Slimībai raksturīgs straujš sākums, apmēram 2 nedēļas ilgs drudzis, sauss klepus, nātrene, liesas un aknu palielināšanās, leikocitoze un eozinofilija, EGR paātrināšanās.

Var būt arī hroniskas formas šistosomatoze, kuras diagnostika ir diezgan grūta. Pamazām attīstās portālā hipertensija un ascīts, var būt asiņošana no barības vada vēnām, sāpes vēderā, bieža šķidra un asiņaina vēdera izeja, tenesmi.

Diagnoze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Diagnozi nosaka ar seroloģisko netiešās imūnfluorescences metodi, izmantojot šistosomu antigēnus.

Ārstēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šistosomatozi var ārstēt ar daudziem ķīmiskiem pretparazītu preparātiem. Par efektīvāko tiek uzskatīts prazikvantels.

Ārējas saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]