Šostakoviča 7. simfonija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Dmitrija Šostakoviča 7. simfonija C mažorā (Op. 60) ir simfonija orķestrim, kas veltīta Šostakoviča dzimtajai pilsētai Ļeņingradai. Tā tika pabeigta 1941. gada 27. decembrī un 2. pasaules kara laikā kā simbols pret nacisma totalitārismu un militārismu piedzīvoja neiedomājuma popularitāti gan Padomju Savienībā, gan arī ārpus tās. Kā skaņdarbs, kas nosoda vācu armijas iebrukumu Padomju Savienībā, tas attēlo Šostakoviča pašnoteikto politisko attieksmi un atbildību pret to, kas tobrīd notika viņa dzimtajā valstī, neskatoties uz konfliktiem un kritiku savas karjeras laikā, ko komponists saņēma no padomju cenzoriem un Josifa Staļina.

Forma[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Simfonija sadalīta četrās daļas. Tā ir garākā Šostakoviča simfonija, un tās aptuvenais garums ir 1 stunda un 15 minūtes.

  1. Allegretto (25—30 minūtes)
  2. Moderato (poco allegretto) (10—15 minūtes)
  3. Adagio (15—20 minūtes)
  4. Allegro non troppo (15—20 minūtes)

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]