Švarcmuiža

Švarcmuiža
Švarcmuiža
	Schwarzhof, Schwartzenhof
	Švarcmuiža
Vispārīga informācija
Atrašanās vieta	Daugavgrīvas iela 19/21, Rīga, Latvija
Koordinātas	56°56′52.86″N 24°4′36.48″E / 56.9480167°N 24.0768000°EKoordinātas: 56°56′52.86″N 24°4′36.48″E / 56.9480167°N 24.0768000°E
Celtniecība
Arhitekts	M. Holsts
	Valsts aizsargājamais kultūras piemineklis
	Oficiālais nosaukums: Švarcmuižas dzīvojamā ēka
Aizsardzības numurs	7716
Vērtības grupa	Vietējas nozīmes
Tipoloģiskā grupa	Arhitektūra
Iekļaušana aizsardzībā	1998. gada 18. decembris

Švarcmuiža (vācu: Schwartzenhof), agrāk Hāgena muiža (Hagenshof) ir arhitekta M. Holsta celta muižas īpašnieka ēka Daugavgrīvas ielā 19/21 Āgenskalnā. Ēka nodega 1812. gadā, restaurēta 1872, 1997. un 2017. gadā.^[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Oriģinālā celtne būvēta senajā Daugavas krastā 17. gadsimtā Rīgas virskonsistorijas prezidenta Heinriha Hāgena vajadzībām, kā vārdā saukta visa saimniecība (Hāgenhofa), no kā savukārt veidojies Āgenskalna nosaukums. Zviedru Vidzemes laikā 1657. gada kartē atzīmēta Hāgena muižiņas saimnieku māja (Hagenshofs Wirthshaus). 1786. gadā muižas zemes iekļāva Rīgas pilsētas teritorijā, šajā laikā tā pārgāja Bērensu ģimenes īpašumā. Tolaik šeit kādu laiku dzīvoja filozofs un rakstnieks Johans Georgs Hāmanis. Viena no ģimenes pārstāvēm apprecējās ar toreizējo Rīgas birģermeistaru Ādamu Hinrihu Švarcu (1740—1800), 1792. gadā muiža pārgāja Švarcu ģimenes mantojumā kā vasaras rezidence. Muiža būvēta neorenesanses stilā, tai raksturīgas tādas Senās Romas arhitektūras iezīmes kā frontoni, pilastri, dzegas un antablements.

1812. gada kara laikā Švarcmuižas ēkas kopā ar citām Āgenskalna ēkām nodedzināja. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas 19. gadsimta vidū Švarcmuižas zemes sāka dalīt gruntsgabalos un pārdot apbūvei Rīgā ieceļojušajiem lauciniekiem. 1853. gadā uz muižas zemes tagadējā Āgenskalna apkaimē bija 292 māju īpašnieki. Agrākajā muižas centrā uzcēla pašlaik redzamo muižas kungu māju. No 1873. gada Švarcmuižas īpašnieks bija Johans Kristaps Švarcs (1846—1915). 20. gadsimta sākumā Švarci muižu pārdeva. Pēc 1920. gada agrārās reformas Švarcmuižas neatsavināmo daļu savā īpašumā pārņēma Rīgas pilsēta, ēkā darbojās pilsētas 7. vācu pamatskolas pirmo klašu nodaļa. Pēc Latvijas okupācijas ēku līdz 1970. gadiem izmantoja PSRS okupācijas armijas iestādes, pēc tam tā kādu laiku bija pamesta. 1997. gadā ēku pārņēma Latvijas Valsts arhīvs, Centrālā mikrofilmēšanas un dokumentu restaurācijas laboratorija. Tika veikta fasādes restaurācija, iekštelpu rekonstrukcija.^[2]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izmantoti materiāli no izdevuma "Jānis Krastiņš, Ivars Strautmanis Lielais Rīgas arhitektūras ceļvedis"
Izmantoti materiāli no Rīgas pašvaldības portāla.