Ūdens cietība

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Krāna nokaļķošanās, ko izraisījis ciets ūdens

Ūdens cietība ir dabīgo ūdens īpašību kopums, kas saistīts ar sārmzemju metālu saturošu sāļu, visbiežāk kalcija un magnija sāļu, koncentrāciju ūdenī. Lai arī ciets ūdens nav kaitīgs cilvēka veselībai, tas var radīt nopietnus draudus dažādām ierīcēm, piemēram, veļasmašīnām, boileriem, trauku mazgājamajām mašīnām un caurulēm, izgulsnējoties tajā kā katlakmens.

Iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedala pēc cietības dabas.

  • Karbonātu cietība (pārejošā) ir tad, kad ūdenī ir hidrogēnkarbonāti (visbiežāk Ca(HCO3)2 un Mg(HCO3)2). No tās var atbrīvoties, ūdeni karsējot, kā rezultātā rodas ķīmiski tīrs ūdens, oglekļa dioksīds un izgulsnējas karbonāti jeb katlakmens:
2HCO3 → CO32− + CO2 + H2O

Karbonātu un nekarbonātu cietību sauc par kopējo ūdens cietību, kuru var novērst, pievienojot sodu, nātrija vai kālija fosfātu, kā arī ar katjonītu (jonu apmaiņas sveķu) metodi.

1. HCO3 + Na2CO3 → NaHCO3 + CO32−
Cl + Na2CO3 → CO32− + NaCl
2. HCO3 + Na3PO4 → NaHCO3 + PO43−
3. HCO3 + K3PO4 → KHCO3 + PO43−