Ūdensstrupaste

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ūdensstrupaste
Arvicola amphibius (Linnaeus, 1758)
Ūdensstrupaste
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Grauzēji (Rodentia)
Virsdzimta Peļu virsdzimta (Muroidea)
Dzimta Kāmju dzimta (Cricetidae)
Apakšdzimta Strupastu apakšdzimta (Arvicolinae)
Ģints Ūdensstrupastes (Arvicola)
Suga Ūdensstrupaste (Arvicola amphibius)
Sinonīmi
  • Arvicola terrestris

Ūdensstrupaste jeb ūdensžurka (Arvicola amphibius) ir kāmju dzimtas grauzējs. Tā ir vislielākā strupaste Centrālajā un Ziemeļeiropā. Ūdensžurka sastopama visā Eiropā, izņemot Īriju, Pireneju pussalu un Grieķiju, un nelielā Krievijas teritorijā.

Vide[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ūdensžurkas parasti ierīko savu midzeni biezi apaugušos, lēni plūstošu upju krastos, dīķmalēs un vietās, kur pastāvīgi ir ūdens. Taču ūdensžurkas var apmesties arī vietās, kur ūdens nav. Tās var sastapt arī paugurainās teritorijās un kalnos. No zāles vai cita augu materiāla ceļ apaļu midzeni, var to izveidot arī uz krastā izmesta koka vai peldošiem augiem. Reizēm krūmos no zāles un zariem darina tādu kā mazu plostu, uz kura atpūšas.

Centrāleiropā un austrumu daļas teritorijās ūdensžurkas dzīvo tāpat kā kurmis. Dažas ūdensžurku populācijas apdzīvo mežainas teritorijas, kā arī tīrumus un pļavas.

Ja ūdensžurku ģimene apmetas uz dzīvi dārzā, sākumā neviens pat nenojauš, ka viņa tur dzīvo. Taču ūdensžurkas lēnām parokas zem koku saknēm un pārgrauž tās, radot kaitējumu videi.

Vairošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pārošanās periods sākas atkarībā no laika apstākļiem - februārī vai martā, un ilgst līdz pat ziemas sākumam. Mātītēm gada laikā dzimst trīs līdz pieci metieni - katrā metienā ir 2-10 mazuļi. Reizēm vasaras beigās pirmā metiena mazuļi jau var vairoties, taču viņiem parasti dzimst 2 mazuļi.

Grūtniecība ilgst 20-22 dienas. Mazās ūdensžurkas piedzimst aklas, kailas un sver tikai vienu gramu. Pēc trim dienām tām izaug spalvas, pēc deviņām - atveras acis. Dzīves pirmajās nedēļās mazulis katru dienu pieņemas svarā par vienu gramu. Kad mazuļi ir 14 dienas veci, tie jau ir pilnīgi apspalvojies. Pametot midzeni, tie uz visiem laikiem šķiras no vecākiem, taču mātīte jau atkal ir gatava vairoties.

Barība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ūdensžurka ir aktīva dienā un naktī. Viņas barība ir galvenokārt zāle un augi, kas aug ūdenī. Tās ēd arī zariņus, saknes ( labprātāk ābeļu), pumpurus un gatavos augļus. Piekrastēs zaļo augu daļas ir 80% ūdensžurkas uztura, pārējie 20% ir dažādi dzinumi. Ziemā tā vairāk ēd augu pazemes daļas (saknes u.c.).

Eiropā pēc ražīgām vasarām vienmēr savairojas daudz ūdensžurku. Tas var radīt milzīgus zaudējumus lauksaimniecībā. Vēlāk populācija samazinās, bet atkārtoti pieaug, kad ir pārmērīgs barības daudzums. Šis cikls periodiski atkārtojas - vidēji tas notiek ik pēc trim četriem gadiem.

Dzīvesveids[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ūdensžurkai ir sava noteikta teritorija. Tēviņiem tā ir 130 m gara un stiepjas gar krastu, mātītēm - mazāka. Tēviņš savu iecirkni iezīmē ar sāndzidzeru izdalījumiem. Izdala uz ķepām un pārvietojoties iznēsā pa zemi. Ūdensžurka izrok plašas alu sistēmas, kurās ierīko midzeni un noliktavas. Izrakto mālu novieto plakanās kaudzēs. Izejas, kas vērstas uz ūdens pusi, parasi atrodas zem ūdens. Kad ūdensžurku zem ūdens dzenā ienaidnieks, piemēram, ūdrs, tā duļķo ūdeni, kas veido tādu kā dūmu aizsegu, lai pa to laiku paspētu iemukt savā alā, kurai ir daudz ieeju.

Tās lieliski peld un nirst, ir aktīvas gan dienā, gan naktī, taču visaktīvākās ir no rīta. Ūdensžurkas neveido lielas kolonijas. Indivīdi, kas apdzīvo teritorijas tālu no ūdens, biežāk dzīvo baros.

Izskats un novērošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Centrāleiropā ūdensžurku var sajaukt ar parasto žurku. Ūdensžurka ir masīvāka, tai ir strups, apaļš deguns un īsāka, ar apmatojumu apaugusi aste. Mīkstā un spurainā vilna ir no dzeltenbrūnas līdz pat melnai. Žurkas kažoks ir gluds un spīdīgs.

Ūdensžurku var viegli atpazīt pēc ekskrementiem, ko tā atstāj noteiktās vietās. Tie ir apmēram desmit milimetru gari, cilindriski, gaiši zaļi izdalījumi. Krastos, zālē vai meldros var ieraudzīt tās iemītās taciņas un tā sauktās lapiņas. Tās ir vietas, kur dzīvnieks atstāj savas ēdiena paliekas (pārgrauztus stiebrus, stublājus un mazu augu lapas).

Izmēri[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ūdensžurkas garums ir 14-20 cm. Aste var sasniegt pat 12 cm garumu. Parasti ūdenšžurka sver 90 līdz 200 gramus.

Aizsardzība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijā ūdensžurkas tiek medītas kažoka dēļ, Centrālajā un Ziemeļeiropā tiek uzskatītas par lauksaimniecības kaitēkli. Kaut arī pēdējos gados to skaits ir samazinājies, maz ticams, ka tām draud iznīcība.