Žemaitijas kunigaitija

Žemaitėjės seniūnėjė Ducatus Samogitiae Žemaitija 11. gadsimts – 1795. vēsturiskais karogs vēsturiskais ģerbonis Žemaitijas atrašanās vieta Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā Pārvaldes centrs Medininki (Varņi) Reliģija baltu pagānisms, no 1417. gada katolicisms Valdība militāra aristokrātija Vēsture  - Dibināta 11. gadsimts  - Vācu ordenis atteicās no teritoriālām pretenzijām par labu Lietuvas dižkunigaitijai 1411.  - Lietuvas dižkunigaitis Kazimirs atzina Žemaitijas autonomiju 1441.  - kļuva par Polijas-Lietuvas kopvalsts autonomu daļu 1569.  - tika inkorporēta Krievijas impērijas Kauņas guberņas sastāvā 1795.  - Likvidēta 1795. Platība 25 700 km²

Žemaitijas kunigaitija (žemaišu: Žemaitėjės seniūnėjė, lietuviešu: Žemaičių seniūnija, poļu: Księstwo żmudzkie, latīņu: Ducatus Samogitiae), saukta arī par Žemaitijas stārastiju vai Žemaitijas hercogisti bija žemaišu, kuršu un zemgaļu apdzīvota zeme mūsdienu Lietuvas ziemeļrietumu daļā. Līdz pat 1411. gadam saglabāja baltu pagānismu kā valdošo reliģiju un nepakļāvās Vācu ordeņa mēģinājumiem to iekļaut Livonijas, vēlāk Prūsijas ordeņvalsts sastāvā. 1417. gadā, pēc tam, kad žemaiši pieņēma katoļu ticību, tika nodibināta Žemaitijas bīskapija.

1441. gadā Lietuvas dižkunigaitis Kazimirs atzina Žemaitijas autonomiju un tiesības vēlēt zemes vecāko. Lietuvas dižkunigaiši, no 1569. gada Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieki lietoja Žemaitijas hercoga titulu. Pēc Polijas trešās dalīšanas 1795. gadā Žemaitijas teritorija tika inkorporēta Krievijas impērijas Viļņas guberņas, Lietuvas guberņas (1796—1801), visbeidzot Kauņas guberņas sastāvā (1842).

Skatīt arī

• Žemaitija
• Žemaitijas valdnieki