1. latviešu atsevišķais bataljons

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
1.latviešu atsevišķā bataljona karavīri un komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks (aiz ložmetēja, galvā jērenīca) Rudbāržu muižā, 1919. gada marta sākumā

Latviešu atsevišķais bataljons, pazīstams arī kā Kalpaka bataljons, (1919. gada 5. janvāris - 1919. gada 20. marts) bija pirmā Latvijas bruņotā vienība Brīvības cīņu laikā Latvijas zemessardzes jeb Baltijas landesvēra sastāvā. 1919. gada 21. martā Latvijas Pagaidu valdība izdeva pavēli par Latviešu atsevišķais bataljona pārformēšanu par "Latvijas armijas dienvidu grupu" jeb Dienvidlatvijas brigādi.

Izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Latvijas valsts pasludināšanas 19. novembrī Latvijas zemessardzē bija reģistrējušies 2500 brīvprātīgo un 7. decembrī Latvijas Pagaidu valdība un Vācijas valdības ģenerālpilnvarotais Augusts Vinnigs vienojās, ka šī zemessardze ar nosaukumu „Latvijas zemes sargi“ (vācu: Lettländische Landeswehr) kļūs par jaunās valsts bruņotajiem spēkiem. Administratīvi tie bija pakļauti Latvijas Republikas Apsardzības ministram Jānim Zālītim, bet apgādes un militārā ziņā - Vācijas okupācijas spēku vadībai. Līgums paredzēja zemessardzi veidot uz brīvprātības pamatiem no 18 latviešu, 7 vācu un vienas krievu rotas, zemessardzes komandierim pēc sākotnējā plāna bija jābūt kādas neitrālas valsts (Zviedrijas) pārstāvim, taču tas neīstenojās. Vācijas karaspēku Latvijā atzina par okupācijas varu, kas uzņēmās saistības uz kredīta piešķirt vajadzīgo bruņojumu un dot naudas līdzekļus.[1] 1918. gada decembra sakumā sākās Sarkanās Armijas iebrukums Latvijā. Pēc Sarkanās armijas virspavēlniecības 1918. gada 8. decembra 436. direktīvas Padomju Krievijas Rietumu armijas sastāvā tika izveidota Latvijas armijas grupa. Uzbrukumā no Pleskavas piedalījās 1., 4. un 6. latviešu strēlnieku pulki, bet no Daugavpils 2. un 3. latviešu strēlnieku pulki.

Latvijas aizsardzībai decembra otrajā pusē no vācu gūsta atbrīvotajiem latviešu strēlniekiem izveidoja trīs latviešu Rīgas zemessargu rotas, no bijušajiem Krievijas armijas latviešu virsniekiem un instruktoriem rezerves rotu, papildus izveidoja arī latviešu studentu rotu un skolnieku rotu, Latgales zemessargu rotu un Cēsu rotu. No vācbaltiešiem bija sakomplektētas trīs Rīgas zemessargu rotas, viena artilērijas baterija, ložmetējnieku komanda, bet no Pirmā Pasaules kara virsniekiem un instruktoriem trieciengrupa (Stoßtruppe). No bijušajiem krievu karavīriem un ģimnāzistiem sakomplektēja vienu rotu. 31. decembrī Latvijas Pagaidu valdība par latviešu karaspēka komandieri iecēla apakšpulkvedi Oskaru Kalpaku.[2]

Kad pēc zaudētās Inčukalna kaujas sākās Sarkanās armijas uzbrukums Rīgai, 2. janvārī Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība un tai lojālā Studentu rota atstāja Rīgu un pārcēlās uz Jelgavu. Pārējās Pagaidu valdības karaspēka vienības pulkveža O. Kalpaka pakļautībā atkāpās no Rīgas 3. janvāra rītausmā.

Sākotnējais sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gada 5. janvārī Jelgavā Kalpaka bruņotā vienība tika noformēta par 1. atsevišķo latviešu bataljonu. Sākotnēji bataljonā ietilpa divas rotas, kurās ieskaitīja atsevišķos karavīrus no Latgales virsnieku, Latgales apakšvirsnieku un trīs Rīgas apsardzības rotām, kuri bija atlikuši pēc atkāpšanās no Rīgas.

  1. rota - Virsnieku rezerves rota (no 3. februāra - Latvijas neatkarības rota),
  2. rota - Cēsu rota,
  3. rota - Atsevišķā studentu rota, pievienota Kalpaka bataljonam 17. februārī,

1919. gada februāra beigās tika pievienota Latviešu atsevišķā jātnieku nodaļa (Artuma-Hartmaņa jātnieku vienība, vēlāk 1. atsevišķais eskadrons).

Pirmās kaujas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielinieku uzbrukumu rezultātā Pagaidu valdība 5. janvāra vakarā evakuējās uz Liepāju, un arī Latviešu atsevišķais bataljons pakāpeniski atkāpās.

15. janvāra naktī bataljons izcīnīja pirmo kauju pie Lielauces, atsitot sarkano uzbrukumu.[3][4] Tā bija pirmā nozīmīgā Kalpaka bataljona kauja, un uzvara deva morālu stimulu karavīros. Tā kā Landesvērs zaudēja kaujā Aucē, tika nolemts atkāpties un fronti noturēt pie Ventas. Tomēr Cēsu rotai kopā ar landesvēra Rādena rotu 22. janvārī neizdevās noturēt Skrundu Ventas kreisajā krastā. Lai atgūtu Ventas aizsardzības līniju, 29. janvārī notika Skrundas kauja. Kalpaka bataljons uzbruka gar Rudbāržu-Skrundas lielceļu un pa labi no tā. Pēc triju stundu ilgas kaujas Skrunda tika ieņemta. Ar šo kauju lielinieku virzība rietumu virzienā tika apturēta.

Veselu mēnesi nenotika ievērojamu kauju. Kalpaka bataljons izvietojās gar Ventu; galvenie spēki atradās Rudbāržos, lai vajadzības gadījumā varētu iet palīgā uz citām vietām.[5][6]

Liepājā tika veikta mobilizācija. 17. februārī bataljonam kā 3. rota tika pievienota Atsevišķā studentu rota, bet februāra beigās - Latviešu atsevišķā jātnieku nodaļa (Artuma-Hartmaņa jātnieku vienība, vēlāk 1. atsevišķais eskadrons). Kalpaks tika paaugstināts par pulkvedi. No angļiem tika saņemts papildu bruņojums. Februāra beigās bataljonā bija aptuveni 650 vīri. Arī vācieši saņēma papildspēkus un izveidoja Dzelzsdivīziju.

Liepājā pasliktinājās Latvijas Pagaidu valdības attiecības ar vācu okupācijas varu. Vāciešu plānos nebija neatkarīgas Lavijas nodibināšanās, tāpēc tika likti dažādi šķēršļi. Situācija saasinājās līdz ar vācu ģenerāļa Golca ierašanos. Līdz atklātam konfliktam nononāca Antantes spiediena rezultātā.

Marta pretuzbrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

3. martā sākās plašs uzbrukums Sarkanajai Armijai ar mērķi sasniegt Lielupi. Latviešu bataljonam bija jāveic uzbrukums Saldus virzienā. 6. martā negaidītā savstarpējā latviešu un vāciešu apšaudē gāja bojā bataljona komandieris Oskars Kalpaks, Studentu rotas komandieris kapteinis Nikolajs Grundmanis, jātnieku nodaļas virsleitnants Pēteris Krievs un piekomandētās artilērijas pusbaterijas leitnants Šrinders; arī vācu puse cieta zaudējumus. Pēc Kalpaka nāves bataljona komandēšana tika uzticēta kapteinim Jānim Balodim.

10. martā tika ieņemts Saldus. 16. martā bataljona Studentu rota atbrīvoja Jaunpili. 19. martā tika atbrīvota Līvbērze. Tā kā Landesvēra spēki nesaskaņoti bija devies uz Jelgavu, tad ziemeļu virziens palika nenosegts, un latviešu bataljonam nācās pārgrupēties uz ziemeļiem. 20. martā bataljonam pienāca papildinājums divu rotu (300 vīru) sastāvā.

Dienvidlatvijas brigādes izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar 1919. gada 21. martā Liepājā izdoto Latvijas Pagaidu valdības apsardzības ministra J. Zālīša pavēli Nr. 21. J. Balodis tika apstiprināts par Latviešu atsevišķā bataljona komandieri un bataljons pārdēvēts par "Latvijas armijas dienvidus grupu".[7]

Jūlija vidū, pēc Cēsu kaujām uzsāktajā armijas reorganizācijā Dienvidlatvijas brigādi pārveidoja par Latvijas bruņoto spēku Kurzemes divīziju.

Komandieri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Informācijas avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Konference par Latvijas vēsturi "Latvijas un Eiropas jaunās valstis: 1918 - 1939." 06.11.1998
  2. Pavēle par apakšpulkveža Kalpaka iecelšanu latviešu karaspēka komandiera amatā. Rīga, 1918. g. 31. decembris. - LVVA, 1468. f., 1. apr., 130. l., 35. lp.
  3. Latviešu Atsevišķā (Kalpaka) bataljona kauja ar Sarkano armiju pie Lielauces. 1919. g. 16. janvāris. Apraksts un shēma. - LVVA, 3530. f., 1. apr., 9. l., 15. lp.
  4. Latviešu Atsevišķā bataljona komandiera apakšpulkveža O. Kalpaka ziņojums par Lielauces kaujā kritušajiem un ievainotajiem karavīriem. 1919. g. 17. janvāris. - LVVA, 1468. f., 1. apr., 131. l., 51. lp.
  5. Latviešu atsevišķā bataljona komandiera O. Kalpaka ziņojums apsardzības ministram par operatīvo stāvokli. Rudbārži, 1919. g. 26. janvāris. - LVVA, 1468. f., 1. apr., 131. l., 52. lp.
  6. O. Kalpaka pavēles Atsevišķam Latviešu bataljonam. Rudbārži, 1919. g. februāris—marts. - LVVA, 1515. f., 1. apr., 1. l.
  7. J. Zālīša pavēle par Latvijas armijas dienvidus grupu.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]