16. Zemgales policijas bataljons
 | |
| Valsts |
.svg){kind=small} Trešais reihs |
|---|---|
| Pastāvēšanas laiks | 1941-1943 |
| Pakļautība | SS un policijas vadītājs Ostlandē |
| Karaspēka veids | Sauszemes spēki |
| Militārās operācijas | Sardžu pienākumi un kaujas darbība Ļeņingradas frontē |
| Komandieri | |
| Komandieri |
Kārlis Mangulis Rūdolfs Kociņš |
16. Zemgales policijas bataljons (vācu: 16. Schutzmannschaft Bataillon) bija militāra latviešu brīvprātīgo vienība Trešā reiha pakļautībā Otrajā pasaules karā. Kaujas gaitas beidza 1943. gada 8. februārī ar iekļaušanu 2. latviešu SS brīvprātīgo brigādē kā 42. pulka III bataljons.[1]
Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc Vācijas iebrukuma PSRS jau 1941. gada jūlija sākumā tika izveidota rekrutēšanas rezerve no brīvprātīgajiem latviešu vīriem ap 500 vīru sastāvā - no tiem pulkvežleitnants Voldemārs Veiss saformēja pirmās 4 latviešu rotas vācu pakļautībā. Ar 28. jūlija pavēli tika iecelti rotu komandieri:
- 1. rotas komandieris — kapteinis-leitnants Beišāns
- 2. rotas komandieris — kapteinis Brants
- 3. rotas komandieris — kapteinis Zaķis
- 4. rotas komandieris — kapteinis Rubenis
Šajās latviešu rotās ieskaitīja 66 virsniekus un 297 instruktorus un 130 kareivjus. Lielā brīvprātīgo skaita dēļ tika saformētas vēl 7 rotas un saņemta atļauja tās apvienot bataljonos un 4. septembrī pulkvežleitnants Kārlis Mangulis sāka formēt 16. Zemgales policijas bataljonu, izveides brīdī pazīstamu kā 1. frontes bataljonu vai 1. Atsevišķo kārtības dienesta bataljonu. Bataljonā pieņēma tikai tos, kas brīvprātīgi pieteicās doties uz fronti - teju pilnā sastāvā pieteicās tikai 1. rota. Bataljonu saformēja 4 rotu sastāvā, 4. rotā izdalot neapmācītos vīrus, sākotnēji 1.-3. rota nodarbojās ar apmācībām un padomju dezertieru un izpletņlēcēju tvarstīšanu, kamēr 4. rota tikai izveda apmācības.
Bataljona karavīri valkāja Latvijas armijas formas tērpus bez zīmotnēm un darba cepures bez „saulītes". Rotu komandieri pie svārku un mēteļu apkakles nesa 3 zvaigznītes, vadu komandieri — virsleitnanti divas un leitnanti vienu zvaigznīti, instruktori nēsāja Latvijas armijas uzšuves, bet bez zīmotnēm.
22. oktobrī bataljons orķestra un pavadītāju pūļu izvadīts plkst. 17 izbrauca uz fronti 21 virsnieka, 166 instruktoru un 283 kareivju sastāvā, bruņots ar 493 šautenēm, 40 patšautenēm, 6 ložmetējiem un 6 mīnmetējiem, vadošais sastāvs bija:
Bataljona komandieris - pulkvežleitnants Kārlis Mangulis
- 1. rotas komandieris — kapteinis-leitnants Beišāns
- 2. rotas komandieris — kapteinis Mateass
- 3. rotas komandieris — virsleitnants Reinholds.[1]
Dienesta gaitas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
24. oktobrī bataljons caur Pleskavu nonāca Stoļcos pie Iļmeņa ezera 16. armijas aizmugurē, nodarbojoties ar frontes aizmugures nodrošināšanu, dzelzceļu un gūstekņu apsardzību. Pirmos divus mēnešus bataljona vīri saņēma vērmahta karavīru algu un apgādi, vēlāk, pārejot kārtības policijas pārraudzībā, samazinājās alga un pasliktinājās apgāde. 12. decembrī nesaskaņas ar vācu sakaru virsnieku spieda pulkvežleitnantu Manguli pamest amatu, par komandieri kļuva kapteinis Rūdolfs Kociņš. 1942. gada 6. janvārī bataljons ieguva 16. Zemgales policijas bataljona nosaukumu - tika saņemta arī atļauja nēsāt latviešu saulīti pie formas tērpa cepures.
Dno-Stoļci-Staraja Rusas rajonā bataljona vienības bija ievērojami izkliedētas, brīžiem attālums starp rotām bija pat 100 km. 1942. gada 22. aprīlī bataljons saņēma 106 vīru papildspēkus no 266-E. Rēzeknes policijas bataljona. 1942. g. 18. novembrī Bežaņicos ieradās 267. Rēznas bataljons pulkvežleitnanta Bebra vadībā un frontē nomainīja 16. Zemgales bataljonu. Cīņās līdz 1942. gada 10. decembrim bataljons zaudēja 32 kritušos un 43 ievainotos, palikdams 15 virsnieku un 266 instruktoru un kareivju sastāvā. 1942. gada Ziemassvētkos ap 80% bataljona brīvus palaida mājās brīvdienās, pēc atgriešanās 1943. gada 22. janvārī visu bataljonu pārvietoja uz Ludzu.
1943. gada 3. februārī bataljons caur Rēzekni, Abreni un Pleskavu devās uz fronti Krasnoje Selo, Ļeņigradas pievārtē. Šeit bataljons ieradās 8. februārī un saņēma 81 vīru lielu papildinājumu no 276. Kuldīgas bataljona, kā arī jaunus ieročus: 300 vācu šautenes, 36 patšautenes, 12 smagos ložmetējus, 6 smagos granātmetējus, 7 vieglos granātmetējus un 20 mašīnpistoles.
Līdz ar ierašanos bataljons tika ieskaitīts 2. latviešu SS brīvprātīgo brigādes 42. ieroču SS grenadieru pulkā kā III bataljons.[1]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]