Tika likvidēta Cēsu bīskapija. Inflantijas katoļu draudzes savā pārziņā pārņēma Žemaitijas bīskapi, kuri uzturējās Varšavā. No Cēsīm izraidītie jezuīti un katoļu priesteri pārcēlās uz Latgales daļu un attīstīja tur rosīgu darbību.
Sinode pieņēma noteikumus zviedru Vidzemes daļā par bērnu izglītību un skolām. Tādējādi tika likti pamati arī latviešu zemnieku izglītībai.
Atsākoties karadarbībai starp Žečpospolitu un Zviedriju, zviedru spēki iebruka tagadējās Latgales teritorijā. Tika ieņemtas Rēzeknes, Viļakas un Ludzas pilis.
Zviedru karaspēks karaļa Gustava II Ādolfa vadībā pēc 16 aplenkuma dienām ieņēma Kokneses pili, līdz ar to zviedru Vidzemē Koknese kļuva par trešo nozīmīgāko pilsētu aiz Rīgas un Tērbatas.
Tika ieņemta arī Cesvaine. Gustavs Ādolfs Cesvaines pili, pilsētu un muižu atdāvināja savam kambarjunkuram, grāfam Brahem. Šajā laikā Cesvaine līdzinājās pussagruvušam miestam.
Zviedri ieņēma arī Alūksni un tā pārgāja zviedru ģenerāļa Gustava Horna īpašumā.
Zviedru karaspēks iebruka arī Kurzemes un Zemgales hercogistē. Tika ieņemta Dobeles pils. Iebrukuma laikā cieta Jaunpils pils. Zviedru armija nopostīja arī Jelgavu.
Kurzemes hercogs Frīdrihs apmetās Saldus pilī.
Zviedri izvēlējās Rīgu par centrālo sakaru mezglu Vidzemē, kur izveidoja pirmo pasta kantori un iecēla pastmeistaru – Jakobu Bekeru (Jacob Becker).
Kandavai, Sabilei, Talsiem un Tukumam oficiāli tika piešķirtas miesta tiesības. Tajā laikā šie bija Kurzemes hercoga īpašumi.
Daugavpilī ieradās no Vidzemes padzītie jezuīti un ierīkoja tur klosteri, baznīcu un, iespējams, arī skolu (pirmā skola Latgalē). Drīz vien dievkalpojumus sāka noturēt arī latgaliski.
Tika pabeigti Rīgas Melngalvju nama pārbūves darbi (būvmeistari, domājams, A. un L. Janseni vai B.Bodekers). Galvenā fasāde tika pārveidota Ziemeļeiropasmanierisma stilā. Gotiskāzelmiņa pakāpes tika papildinātas ar akmenī kaltiem lentveida dekoriem, skulptūrām un metālkalumiem, kā arī pulksteni.
Muižkungs Alfons Lackis Izvaltā uzcēla pirmo koka baznīcu un to nodeva uz mūžīgiem laikiem Daugavpils jezuītu apkalpošanai.
Idus muiža tika atdāvināta Jasparam Matronam Krūzem,
Raunas pili tika nodota dzimtas īpašumā Svantem Baneram (Svante Banér). Īpašnieka galvenais pienākums bija turēt šeit zirgus, Zviedrijas karaspēka vajadzībām.
Bonaventuras Mollers sāka saimniekot muižā Juglas ezera austrumu pusē, kuru vēlāk nosauca savā vārdā par Bonaventuras muižu.
Klingšporns uzteica Sprēstiņu muižas (Pröbstingshof) nomas līgumu Rīgas birģerim Heinriham Prēbstingam (Pröbsting) un īpašumu sāka apsaimniekot pats.
Pēc Sēlpils iekarošanas Zviedrijas karalis aicināja Sēlpils draudzes mācītāju Georgu Manceli uz Tērbatu (Tartu). Georgs, kurš mēra epidēmijā bija zaudējis savus trīs bērnus, piedāvājumu pieņēma un, atstādams Sēlpili, kļuva par Tērbatas Sv. Jāņa baznīcas vācu draudzes virsmācītāju, prāvestu, virskonsistorijas piesēdētāju un pilsētas skolu uzraugu.
20. marts — hercogs Frīdrihs izdevas Liepājas pilsētai robežu apstiprināšanas rakstu, kurā tika nospraustas pilsētas robežas.
22. marts — četras dienas pēc pilsētas tiesību iegūšanas Liepājai tika piešķirts pilsētas ģerbonis. Ģerbonī uz sudrabota fona tika attēlots sarkans Kurzemes lauva ar šķeltu asti, kas ar priekškājām balsta liepu.
1. aprīlis — Hermanis fon Maidels un viņa sieva Anna Piltenē izsniedza aizdevumu Gerhardam fon Mērbaham (Mehrbach) par 12 000 dukātu lielu summu, ieķīlājot aizdevējiem uz sešiem gadiem Ārlavas muižu.
23. augusts — Rīgas aptiekārsMihaels Brauers sastādīja testamentu, kurā 1000 dālderus viņš novēlēja baznīcas kartības (Kirchenordnung) pilnveidošanai un drukai, kā arī 1200 dālderus to teoloģijas studentu stipendijām, kuri stingri turēsies pie Augsburgas konfesijas (luterānisma).
naktī no 20. uz 21. septembri — dodamies no Rīgas uz Stokholmuvētras laikā Kolkasraga sēklī uzskrēja un bojā gāja desmit zviedru karaflotes Fleminga eskadras burinieki, uz kuriem kopā atradušies 170 lielgabali un 936 cilvēki. Izglābties laimējās tikai četriem kuģiem. Iemesls esot bijis tāds, ka neesot degusi signāla uguns, jo Dundagas muižas īpašniekam laikus neesot samaksāts par kurināmo materiālu. Par savu nemākulīgo jūrnieku prasmēm Flemingam toreiz nācies attaisnoties pašam Zviedrijas karalim.
27. septembris — Atpakaļceļā uz Rīgu pēc Biržu ieņemšanas (Lietuvas teritorijā), nonākot pie Bauskas pils, zviedru karaspēks vispirms Mūsas labā krasta palienā ierīkoja sev nometni un tad sāka pils aplenkumu. Iebrucēji vairākas reizes devās triecienuzbrukumā, līdz beidzot ar kāda Bauskas namnieka palīdzību tie iekļuva pilī. Kādā hercoga Frīdriha vēstulē bija rakstīts: "Bauskas pilskungs Butlars krita, aizstāvot pils vārtus, un vairāki Bauskas apkārtnes muižnieki tika nogalināti pirmajā trakumā." Pils garnizons kapitulēja, un līdz ar to zviedri ieguva krietnu laupījumu, jo Bauskas apkārtnes muižnieki bija paslēpušies pilī ar visām savām bagātībām.
Rīgas rāte deva atļauju G. Šrēderam kļūt par pilsētas tipogrāfu, taču izvirzīja noteikumu – tam ir jāapprec gados veco Mollīna atraitni. Šrēders noteikumu pieņēma. Rezultātā viņš tikai pie Mollīna tipogrāfijas, bet Rīgas rāte atbrīvojās no nepieciešamības uzturēt tipogrāfa veco atraitni.
Mollīna tipogrāfija izdeva pēdējo Nikolausa Mollīna iespiesto darbu – Hermaņa Samsona sprediķu krājumu 3 sējumos „Himmelische Schatzkammer” („Debesu dārgumu krātuve”).
Gerhards Šrēders iespieda savu pirmo darbu — Johana Narsija rakstu „Riga devicta a Gustavo Adolpho, Carmen heroicum” par Rīgas padošanos zviedru karalim.
