1812. gada karš

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
1812. gada karš
Daļa no Napoleona kariem
Boro1.jpg
Borodinas kauja
Datums 1812. gada 24 . jūnijs – 14. decembris
Vieta Krievijas impērija
Iznākums Krievijas uzvara
Napoleona armijas sakāve
Sestās koalīcijas kara sākšanās
Karotāji
Valsts karogs: Francija Francijas impērija

Sabiedrotie:
Valsts karogs: Austrijas impērija Austrijas impērija
Prūsijas karaliste

Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija
Komandieri
Imperial Standard of Napoléon I.svg Napoleons
Valsts karogs: Francija Luijs Aleksandrs Bertjē
Valsts karogs: Francija Luijs Nikolā Davū
Valsts karogs: Francija Mišels Nejs
Valsts karogs: Francija Žaks Makdonalds
Valsts karogs: Francija Nikolā Udino
Žeroms Bonaparts
Juzefs Poņatovskis
Joahims I
Eižens de Bogarnē
Valsts karogs: Austrijas impērija Karls Filips
Johans Jorks
Jūlijs fon Graverts
Standard of the Emperor of Russia (1858).svg Aleksandrs I
Valsts karogs: Krievija Mihails Kutuzovs
Valsts karogs: Krievija Barklajs de Tolli
Valsts karogs: Krievija Pjotrs Bagrations
Valsts karogs: Krievija Pēters Vitgenšteins
Valsts karogs: Krievija Aleksandrs Tormasovs
Valsts karogs: Krievija Pavels Čičagovs
Spēki
~685 000 198 250 (20. jūnijā)
~900 000 maksimums
Upuri
gājuši bojā: 380 000
izdzīvojuši: 120 000
50 000 no tiem austrieši un prūši, 20 000 poļi,
35 000 franči
gājuši bojā: 210 000
Napoleona Lielās armijas samazināšanās Krievijas kampaņas laikā. Ar vienīgo atzaru uz ziemeļiem pie Kauņas parādīts 22 000 vīru stiprā Prūšu korpusa ceļš, kas tika nosūtīts Kurzemes iekarošanai.

1812. gada karš, arī Napoleona Krievijas kampaņa jeb 1812. gada Tēvijas karš (krievu: Отечественная война 1812 года, franču: Campagne de Russie) bija Krievijas impērijas karš pret impērijā iebrukušo Francijas un to sabiedroto armiju Napoleona vadībā no 1812. gada 24. jūnija līdz 14. decembrim. Karš beidzās ar katastrofāliem rezultātiem Napoleona Francijai un to var uzskatīt par pagrieziena punktu Napoleona karos. Kara rezultātā Francijas armija zaudēja ievērojamu skaitu karavīru, Austrija un Prūsija nostājās pret Napoleona Franciju un sākās Sestās koalīcijas karš, kurš beidzās ar Napoleona sakāvi.

Kampaņas sākums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Napoleons kampaņu sāka 1812. gada 24. jūnijā, šķērsodams Nemunu. Oficiālais kara iemesls bija Polijas aizstāvēšana. Pusmiljonu lielā Napoleona armija ar relatīvi nelielām kaujām devās dziļi Krievijā. Krievu karaspēks Barklaja de Tolli vadībā atkāpās, izmantojot izdedzinātās zemes taktiku. Krievu galvenie spēki atkāpās gandrīz trīs mēnešus, auga neapmierinātība, tāpēc Krievijas cars Aleksandrs I par virspavēlnieku Barklaja de Tolli vietā iecēla Mihailu Kutuzovu.

Maskavas ieņemšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1812. gada 7. septembrī Maskavas pievārtē notika Borodinas kauja starp pretinieku galvenajiem spēkiem. Ciezdama lielus zaudējumus, Krievijas armija atkāpās, tomēr tā saglabāja kaujasspējas. 14. septembrī Napoleons iegāja atstātajā un degošajā Maskavā. Kad Krievija atteicās kapitulēt, oktobrī Napoleons ar armiju centās nokļūt Kalugas apkaimē, lai papildinātu proviantu. Krievijas armijai ar kaujām izdevās novirzīt Napoleonu uz to pašu izpostīto Smoļenskas virzienu, kur apvidus resursi bija iznīcināti. Napoleons bija spiests sākt atkāpšanos.

Atkāpšanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ātri uznākušās ziemas, krievu armijas daļu, kā arī vietējo iedzīvotāju vienību uzbrukumu dēļ atkāpšanās pamazām izvērtās bēgšanā. Kad 1812. gada novembra beigās notika Berezinas kauja un Napoleonam ar lielām pūlēm izdevās šķērsot Berezinas upi, no 500 000 lielās armijas bija atlikuši 27 000 cilvēku. Napoloens tad pameta armijas atliekas un aizsteidzās uz Parīzi.

Karadarbība Latvijas teritorijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģenerāļa Frīdriha Lēvisa vadītās karaspēka vienības uzvarai kaujā pie Ķekavas 1812. gada karā veltītais piemineklis, dēvēts par "Frīdriha torni". Sagrauts Pirmajā pasaules karā.

No 1. (14.) līdz 4. (17.) jūlijam Francijas maršala Udino korpuss 3 kājnieku (32 000 vīru) un 1 kavalērijas divīzijas (2 400 vīru) sastāvā neveiksmīgi centās ieņemt Dinaburgas cietoksni. Pēc Napoleona pavēles tas atkāptās no Daugavpils un devās augšup pa Daugavas kreiso krastu uz Polocku, kur frančiem izdevās šķērsot Daugavu un turpināt virzīties uz Pēterburgas pusi.

Maršala Makdonalda komandētais 10. Prūšu kājnieku korpuss, kurā ietilpa divas kājnieku un viena kavalērijas divīzija - kopā 36 bataljoni (26 000 kājnieki) un 16 eskadroni (3000 jātnieku) iebruka Zemgalē un strauji virzījās Rīgas un Jelgavas virzienā. 4. jūlijā tika ieņemta Jelgava, bet gar Iecavas upi krievu karaspēks bija izveidojis nocietinājumu līniju. 7. jūlijā notika Iecavas kauja, kurā Napoleona Lielās armijas Prūšu korpuss ģenerāļu Grāverta un Kleista vadībā sakāva krievu karaspēka daļas, kas atkāpās uz Ķekavas aizsardzības pozīcijām. Šajā kaujā Napoleona pusē cīnījās septiņi kājnieku bataljoni un seši kavalērijas eskadroni ar 16 lielgabaliem, bet Krievijas pusē ap 4200 kājnieku, 1700 jātnieku un 10 lielgabali. Bailēs no Napoleona karaspēka uzbrukuma Rīgai, pilsētas aizsardzības spēju stiprināšanai, tika nodedzinātas pilsētas priekšpilsētas.

20. jūlijā franči ģenerāļa Rikardo vadībā pie Jēkabpils šķērsoja Daugavu un gar abiem upes krastiem bez nopietnas pretestības ieņēma krievu armijas atstāto Daugavpils cietoksni. Maršals Makdonalds devās uz Kalkūniem, kur iekārtoja savu štāba mītni.

Franču militārā administrācija 1. augustā atjaunoja Kurzemes hercogisti. 22. augustā krievu karaspēks Essena vadībā uzvarēja prūšu karaspēku Obsta fon Horna vadībā kaujā pie Ķekavas (Dahlenkirchen). 1812. gada 17. septembrī krievu karaspēks ieņēma Jelgavu un nonāca Bauskas tuvumā. Prūšu ģenerālis Jorks sāka pretuzbrukumu no Mežotnes un nākamajā dienā Jelgavu atguva. Oktobrī Makdonalds pārcēla savu štāba mītni uz Staļģenes muižu uz dienvidiem no Jelgavas. 29. novembrī franču maršals Makdonalds saņēma ziņu par Napoleona galveno spēku atkāpšanos un pavēlēja prūšu karaspēkam atkāpties no Kurzemes. 7. decembrī Jelgavu pameta franču ieceltie ierēdņi.

Rundāles pils parkā ir piemineklis Napoleona Lielās armijas karavīriem, kas krituši 1812. gada kampaņā Kurzemē un Zemgalē.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: 1812. gada karš