22. Daugavas policijas bataljons
 | |
| Valsts |
.svg){kind=small} Trešais reihs |
|---|---|
| Pastāvēšanas laiks | 1942-1944 |
| Pakļautība | SS un policijas vadītājs Ostlandē |
| Karaspēka veids | Sauszemes spēki |
| Militārās operācijas |
Varšavas geto apsardze Ebreju konvojēšana no Varšavas uz Treblinkas nāves nometni Karagūstekņu nometņu un raktuvju apsardze Partizānu apkarošana Ukrainā Kaujas pie Zaporožjes Partizānu apkarošana Polijā |
| Komandieri | |
| Komandieri |
Kārlis Gerbers Hugo Vanags |
22. Daugavas policijas bataljons (vācu: 22. Schutzmannschaft Bataillon) bija militāra latviešu brīvprātīgo vienība Trešā reiha pakļautībā Otrajā pasaules karā. Kaujas gaitas beidza 1944. gada 7. janvārī ar iekļaušanu 2. Liepājas latviešu brīvprātīgo policijas pulkā kā I bataljons.[1]
Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
22. Daugavas bataljonu izveidoja pulkvežleitnants Kārlis Gerbers 1942. gada 25. februārī Rīgā, apmācības tas izgāja Bolderājā, līdz 21. jūlijam bataljons pildīja sardžu pienākumus Rīgā un 26. jūlijā to kopā ar 272. Daugavgrīvas bataljonu nosūtīja uz Varšavu. Izbraucot bataljonā bija 17 virsnieki, 61 instruktori un 478 kareivji, bataljona vadība bija šāda:
Bataljona komandieris — pulkvežleitnants Kārlis Gerbers
- 1. rotas komandieris — kapteinis Vanags
- 2. rotas komandieris — kapteinis Štekerhofs
- 3. rotas komandieris — kapteinis Rubis.[1]
Dienesta gaitas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Varšavu 22. bataljons sasniedza 31. jūlijā un tur līdz 6. oktobrim pildīja sardžu pienākumus, tostarp piedalījās Varšavas geto ārējā apsardzē un geto ieslodzīto konvojēšanā uz Treblinkas koncentrācijas nometni, latviešu bataljonam uzticēja pirmā un pēdējā vilcienu konvoja apsardzi. Bataljona komandiera pulkvežleitnanta Kārļa Gerbera liecība:
| “ | Pēc novietošanas (kādā skolā) saņēmu rīkojumu ieņemt geto ārējo apsardzi ar pavēli, ka ieeja geto aizliegta, un, ja kāds tiks noķerts geto iekšā, tiks (no) kara tiesas nošauts. Ar šo uzdevumu bijām neapmierināti, kaut arī tā bija ārējā apsardzība. Pēc lūguma atbrīvot latviešus no šī uzdevuma pēc pāris nedēļām bataljoni tika nomainīti.[..] Posteņi stāvēja 200—250 metru attālumā viens no otra. Starp posteņiem un geto bija apmēram 2,5 metru uzbūvēta mūra siena, virs tās stikli un dzeloņstieples.[..] Kas notika geto, sargam nebija iespējams redzēt.[2] | ” |
Par konvojēšanas norisi liecina leitnanta Augusta Vīksnes ziņojums bataljona komandierim:
| “ | 1942. gada 23. septembrī es kā transporta komandieris pavadīju ebreju transportu. Starp Sokolovas un Treblinkas stacijām notika sekojošs starpgadījums: tai dienā pīkst. 9.30 pirms transporta vilciena atiešanas vagonu durvis tika uzmanīgi pārbaudītas. Dažus kilometrus pirms Sokolovas stacijas sākās masveida ebreju bēgšana. Vilcienu nebija iespējams apturēt sastāva garuma dēļ, jo es atrados pēdējā vagonā. Nākamajā pieturā noskaidrojās, ka ebreji brauciena laikā trīs vagonos bija izlauzuši caurumus, pa kuriem viņi viegli varēja tikt laukā. Uz bēgošajiem ebrejiem atklāja stipru uguni. Pasažieru vagonos esošos kārtības sargus, kuri bija brīvi no sardzes pienākumiem, es sadalīju divās daļās, katra no tām atradās savā vagona pusē. Pats atrados pie pēdējā loga, no manis pa labi pie loga stāvēja kārtības sargs Zvirbulis. Tajā pašā pusē stāvēja arī kārtības sargs Bikse. Es pats uz bēgošajiem ebrejiem šāvu ar pistoli. Kārtības sargs Bikse šāva uz to pašu ebreju, kuru es. Tajā laikā viņam uzgrūdās blakusesošais kārtības sargs Zvirbulis. Radušās sadursmes laikā tika ievainotas manas rokas.[3] | ” |
8. oktobrī bataljons ar dzelzceļu tika nosūtīts uz Ukrainas dienvidiem un 19. oktobrī ieradās Hanženkovo. Novembrī no sapieru vada saformēja 4. rotu, pievienojot tai divām grupām no pārējām rotām, decembrī nomainījās bataljona komandieris un sastāvs bija šāds:
Bataljona komandieris — pulkvežleitnants Hugo Vanags, adjutants - leitnants Bisenieks
- 1. rotas komandieris — kapteinis Purvainis
- 2. rotas komandieris — virsleitnants Palcmanis
- 3. rotas komandieris — kapteinis Rubis
- 4. rotas komandieris — virsleitnants Kaņeps
Šeit bataljons nodarbojās ar kara gūstekņu nometņu un Staļino ogļraktuvju apsardzi. Pēc sakāves pie Staļingradas 1942. gada nogalē bataljona vienības norīkoja bēgošo itāļu un rumāņu karavīru tvarstīšanā. No 1943. gada 7. līdz 15. februārim bataljons pārvietojās uz Zaporožjes apkaimi, kur vairākkārt sadūrās ar Sarkanarmijas kavalērijas vienībām, kas bija pārrāvušas fronti uzbrukumā Rostovai, lielākā cīņa izvērtās 22. februārī. Martā bataljons atgriezās Zaporožjē, kur, zaudējumu dēļ, tika pārformēts uz 3 rotām, tas tika izmantots sardžu pienākumos un bunkuru būvē līdz 1943. gada augustam.
Augustā bataljona vadību atkal uzņēmās pulkvežleitnants Gerbers un 24. augustā tas devās atpakaļ uz Poliju un 28. augustā nonāca Luckā, kur tika iesaistīts partizānu apkarošanā. Oktobrī bataljons turpināja partizānu apkarošanu Anapoles rajonā, novembrī tika nozīmēts dzelzceļa apsardzei posmā Slavuta-Šepetovka. Decembrī vienu bataljona rotu kapteiņa Ruba vadībā pievienoja 25. Abavas policijas bataljonam lielākas partizānu apkarošanas akcijas vajadzībām, pēc divām dienām tā atgriezās. 24. decembrī bataljons no Slavutas kopā ar 25. bataljonu caur Brestu un Viļņu atgriezās Rīgā. 1944. gada 7. janvārī bataljonu kā I bataljonu iekļāva pulkvežleitnanta Grosberga komandētajā 2. Liepājas latviešu brīvprātīgo policijas pulkā.[1]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1972, 2.sējums, 161. lpp
- ↑ Uldis Neiburgs. Dievs, Tava zeme deg! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti. Lauku Avīze, Rīga: 2014, ISBN 9789934150043 177. lpp
- ↑ Ēriks Jēkabsons, Uldis Neiburgs, Kaspars Zellis - Okupācijas režīmi Latvijā 1940.-1956. gadā, Rīga: 2002, 195. lpp