AEG

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
AEG GmbH
Darbības joma elektrotehnika
Dibināts 1883. gads
Beidza pastāvēt 1996. gads
Galvenais birojs Frankfurte pie Mainas, Karogs: Vācija Vācija
Produkti elektroenerģijas ražošanas un pārvades iekārtas, telesakaru iekārtas, elektrotransporta iekārtas, sadzīves tehnika
Mājaslapa aeg.com
AEG galvenā mītne Frankfurtē pie Mainas 1950. gados
AEG telecar CD mobilais telefons 1980. gados

AEG GmbH bija Vācijā reģistrēts uzņēmums, kas nodarbojās ar elektroiekārtu ražošanu. Dibināts 1883. gadā. Likvidēts 1996. gadā. Galvenais birojs atradās Frankfurtē pie Mainas.

AEG bija viens no lielākajiem Vācijas elektroiekārtu ražotājiem, kas izgatavoja elektroenerģijas ražošanas un pārvades iekārtas, telesakaru iekārtas, elektrotransporta iekārtas, sadzīves tehniku. 1980. un 1990. gados tas pa daļām pārdots.

Mūsdienās AEG globālais zīmols pieder Zviedrijas uzņēmumam Electrolux, kas daļu savas produkcijas izplata ar AEG marku.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1883. gadā inženieris Emīls Rātenavs, kurš bija ieguvis Edisona kvēlspuldzes ražošanas licenci, Berlīnē dibināja uzņēmumu Deutsche Edison-Gesellschaft für angewandte Elektricität (DEG — „Vācijas Edisona uzņēmējsabiedrība“). 1887. gadā uzņēmums pārdēvēts par Allgemeine Elektricitäts-Gesellschaft (AEG — „Vispārējā elektrotehnikas uzņēmējsabiedrība“). 1887. gadā uzņēmumam pievienojās poļu izcelsmes krievu inženieris Mihails Doļivo-Dobrovoļskis (Михаил Доливо-Добровольский), kurš kļuva par AEG galveno inženieri. Viņš attīstīja trīz fāzu elektrosistēmas. Jau 1889. gadā AEG piedalījās sadzīves tehnikas Berlīnes izstādē, kur tas izrādīja pirmās sadzīves elektroierīces: gludekli, tējkannu, olu vārāmo un matu cirtojamo šķēru karsētāju.[1] 1891. gadā demonstrēta elektroenerģijas pārvade 175 km attālumā, tādējādi sākot Vācijas elektrifikāciju. AEG sāka sliežu elektrotransporta izgatavošanu. 1900. gadā izgudrots matu žāvētājs.

1901. gadā nopirkts automašīnu ražotājs Allgemeine Automobil-Gesellschaft Berlin (AAG) un pārdēvēts par Nationale Automobil-Gesellschaft (N.A.G.). Lai atrisinātu patentu domstarpības bezvadu telegrāfa jomā, 1903. gadā AEG kopā ar Siemens & Halske (tagad Siemens) dibināja kopuzņēmumu Gesellschaft für drahtlose Telegraphie System Telefunken. 1904. gadā ae AEG apvienojās elektrisko tramvaju ražotājs Union-Elektricitäts-Gesellschaft (UEG). 1907. gadā arhitekts Pēteris Bērensss (Peter Behrens) kļuva par mākslas padomdevēju, esot atbildīgs par produkcijas dizainu, reklāmu un arhitektūru. 1908. gadā N.A.G. apvienota ar AEG. 1910. gadā sākta lidmašīnu būve, izveidojot lidmašīnu nodaļu. 1915. gadā mira Emīls Rātenavs, un par AEG priekšsēdētāju kļuva viņa dēls Valters Rātenavs. Pirmajās dekādēs AEG bija daudzas ražotnes Berlīnes apkārtnē:

1927. gadā nodega AEG izstāžu un pārdošanas zāle Berlīnē. 1928. gadā tā pārbūvēta un atvērta kā „Tehnikas māja“, tas mūsdienās zināma kā Kunsthaus Tacheles. 1929. un 1930. gadā ASV General Electric ieguva 27,5 % AEG kapitāldaļu. 1931. gadā iegādāts lokomotīvju ražotājs Borsig. 1935. gadā demonstrēts pasaulē pirmais lenšu magnetofons K1. 1941. gadā no Siemens & Halske nopirktas visas Telefunken kapitāldaļas.

Otrā pasaules kara laikā AEG galvenais birojs Berlīnē bija gandrīz pilnībā sagrauts. Pēc kara padomju okupācijas zonā tika nacionalizēti AEG īpašumi. Kabeļu rūpnīca Kabelwerk Oberspree un aparātbūves fabrika Apparatefabrik Treptow pārveidotas par padomju akciju sabiedrībām (SAG), bet vēlāk par tautas uzņēmumiem (VEB). 1948. gadā lokomotīvju rūpnīca Heningsdorfā pārveidota par tautas uzņēmumu Lokomotivbau Elektrotechnische Werke Hans Beimler Hennigsdorf.

Rietumu okupācijas zonā AEG ražotnes turpināja darboties, tai skaitā Rietumberlīnē. Nirnbergā sāka ražot mājsaimniecības ierīces, Štutgartē enerģētikas iekārtas, Milheimā pie Rūras augstsprieguma transformatoru remonta darbnīcas, Hamelnā elektrības skaitītāji. 1948. gadā Kaselē darbu sāka augstsprieguma sadalītāju rūpnīca.

1951. gadā Frankfurtē pie Mainas iegādāta AEG galvenā biroja ēka AEG-Hochhaus. Oldenburgā atvērta rūpnīca mazo elektrodzinēju un mājsaimniecības ierīču ražošanai. AEG grupas darbinieku skaits pieauga no 20 900 1948. gadā līdz 55 400 1957. gadā. 1958. gadā izlaista pilnīgi automātiskā veļas mašīna Lavamat.

1962. gadā strādājošo skaits sasniedza 127 000 personu. Špringē atvērta jauna rūpnīca šķidrumu kontroles ierīču ražošanai. 1966. gadā Rietumberlīnē sākta rūpnīcas celtniecība celtņu elektrodzinēju un ģeneratoru ar masu līdz 400 tonnām ražošanai. Tas bija Eiropā plašākais cehs (175 m garš, 45 m plats un 26 m augsts), un tā pamatakmeni ielika ASV Tieslietu ministrs Roberts Kenedijs. 1967. gada 1. janvārī AEG apvienojās ar meitas uzņēmumu Telefunken ar nosaukumu Allgemeine Elektricitäts-Gesellschaft AEG-Telefunken.

1970. gadā AEG-Telefunken ieguva 51 % kapitāldaļu mēbeļu furnitūras ražotājā Alno Möbelwerke GmbH & Co. KG. 1970. gadā AEG-Telefunken bija divpadsmitais lielākais telektrotehnikas ražotājs pasaulē un nodarbināja 178 000 cilvēku. Uzņēmums bija iesaisījies vairākos neveiksmīgos projektos, piemēram, automātiskā bagāžas konveiera sistēma Frankfurtes lidostā un atomreaktori. Bez tam uzņēmumā bija haotiska finasēšana un plānošana, pārvaldē bija uzpūsts darbinieku skaits. Rezultātā AEG-Telefunken sāka ciest zaudējumus. Pēdējoreiz dividendes uzņēmums izmaksāja 1972. gadā.

1972. gadā sadzīves elektronikas (radio un televizori) nodaļa Hanoverē atdalīta meitas uzņēmumā Telefunken Fernseh und Rundfunk GmbH. Mājsaimniecības iekārtu ražošana izdalīta uzņēmumā AEG Hausgeräte GmbH. Lieldatoru (TR 4, TR 10, TR 440) bizness, sadarbībā ar Nixdorf Computer, izdalīts uzņēmumā Telefunken Computer GmbH, kuru vēlāk pārņēma Siemens un 1974. gadā pārdēvēts par Computer Gesellschaft Konstanz. Automatizācijas un vadības procesu datoru (TR 84, TR 86, AEG 60-10, AEG 80-20, AEG 80-60) nodaļa turpināja darboties, kas 1980. gada izdalīta uzņēmumā ATM Computer GmbH.

Lai apietu prasību darbinieku līdzīgai pārstāvībai uzraudzības padomē, 1976. gadā izveidoti četri meitas uzņēmumi kā akciju sabiedrības: AEG-Telefunken Anlagentechnik AG, AEG-Telefunken Serienprodukte AG, AEG-Telefunken Kommunikationstechnik AG, Olympia Werke AG. 1979. gadā uzņēmums pārdēvēts par AEG-Telefunken AG.

1982. gadā izstrādāts uzņēmuma restrukturizācijas plāns, kura realizācijai aizņēmums ar federālo garantiju netika iegūts banku nevienošanās dēļ. 1983. gada jūnijā tika iegūts aizņēmums 1,1 miljarda DEM apmērā. 1982. gadā meitas uzņēmumiem Küppersbusch AG, Hermann Zanker Maschinenfabrik GmbH & Co. KG un Carl Neff GmbH veikts likviditātes mierizlīgums un tie vēlāk ieguva citus īpašniekus. Alno Möbelwerke GmbH & Co. KG pārņēma tās mazākuma akcionāri. Piegādātājus arī ietekmēja AEG maksātspēja, no kuriem daži bankrotēja.

1983.—1984. gadā sadzīves elektronikas uzņēmums Telefunken Fernseh und Rundfunk GmbH pārdots Francijas Thomson-Brandt, kura ar to apvienoja citus tai piederošos Vācijas elektronikas ražotājus SABA un Nordmende. 1985. gadā AEG-Telefunken ieguva autoražotājs Daimler-Benz AG, kurš to pārdēvēja par AEG AG. 1989. gadā no Gould Electronic nopirkts ASV automātiskās kontroles iekārtu ražotājs Modicon.[2] 1980. gados AEG kopā ar Somijas Nokia un Francijas CGE (tagad Alcatel-Lucent) strādāja pie otrās paaudzes Eiropas mobilo telefonu sistēmas GSM, kura tika izmēgināta 1991. gadā.

Pēc Vācijas atkalapvienošanas 1992. gadā Austrumvācijas lokomotīvju ražotājs Lokomotivbau Elektrotechnische Werke Hennigsdorf atkal nonāca AEG pārvaldībā, to pārdēvējot par AEG Schienenfahrzeuge GmbH. 1992. gadā Zviedrijas uzņēmumam Atlas Copco pārdots AEG Elektrowerkzeuge GmbH (mūsdienās tas ir Techtronic Industries). 1994. gadā kopā ar Francijas Groupe Schneider uz AEG piederošā Modicon bāzes izveidots kopuzņēmums AEG Schneider Automation.[2] 1994. gadā mājsaimniecības iekārtu ražotājs AEG Hausgeräte GmbH pārdots Zviedrijas Electrolux. 1995. gadā AEG Schienenfahrzeuge GmbH rūpnīca pārvietota uz Špandavu pie Hennigsdorfas, un 1996. gadā iekļāvās ABB Daimler-Benz Transportation (tagad tā ir Kanādas Bombardier Transportation sastāvā). 1996. gadā pārdoti:

  • deviņas rūpnieciskās automatizācijas iekārtu ražotājstruktūras kā Elexis Elektroholding GmbH;
  • ierīču un automatizācijas uzņēmums Cegelec pārdots Francijas Alcatel Alsthom (tagad tas pieder uzņēmumam Vinci);
  • energotehnikas ražošana pārdota Francijas GEC Alsthom;
  • kopuzņēmuma AEG Schneider Automation (Modicon) daļas pārdotas Groupe Schneider;[2]
  • kondensatoru ražošana atdalīta atsevišķā uzņēmumā AEG Kondensatoren und Wandler GmbH (AEG KUW; kopš 2003. gada tas pieder Maschinenfabrik Reinhausen);
  • AEG programmatūras nodaļa atdalīta un 1998. gadā pārdēvēta par repas AEG Software GmbH; tagad tā pieder uzņēmumam PSI AG ar nosaukumu PSI Transcom GmbH;

1996. gadā Daimler-Benz AG akcionāru sapulcē nolemts likvidēt zaudējumus nesošo AEG grupu. 1996. gada 20. septembrī uzņēmumu reģistrā dzēsts AEG ieraksts.

2000. gadā AEG zīmolu telesakaru un automašīnu radio jomā ieguva ITM Technology AG; pēc tā bankrota 2009. gadā zīmolu ieguva Dānijas Hagenuk. 2001. gadā Stiebel Eltron no Electrolux ieguva rūpnīcu Electrolux Haustechnik GmbH Nirnbergā (ar AEG zīmolu), kas pārdēvēta par EHT Haustechnik GmbH. 2004. gadā Daimler meitas uzņēmums EHG Elektroholding GmbH vairākas produktu grupas un globālo AEG zīmolu pārdeva Electrolux. 2004. gadā Clatronic meitas uzņēmums ETV Elektrotechnische Vertriebsgesellschaft mbH ieguva AEG zīmola tiesības sadzīves elektronikai un veselības aprūpes iekārtām. 2005. gadā ar Atlas Copco starpniecību AEG zīmolu elektromašīnām ieguva Ķīnas uzņēmums Techtronic Industries. 2008. gadā Electrolux reaktivēja uzņēmuma stratēģiju, izveidojot AEG kā jaunu produkcijas grupu.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]