Abrenes apriņķis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Abrenes apriņķis
(1924—1944)
Abrenes apriņķis 1940. gadā Abrenes apriņķis 1940. gadā
Centrs: Abrene
Platība (1935): 4292,4 km2
Iedzīvotāji (1935): 109647
Blīvums: 25.5 iedz./km2
Izveidots: 1924. gadā
Likvidēts: 1944. gadā

Abrenes apriņķis (līdz 1938. gadam Jaunlatgales apriņķis) bija Latvijas Republikas un Latvijas PSR administratīvi teritoriālā vienība. Izvietojies Latvijas austrumos, Krievijas pierobežā, robežojās ar Valkas, Madonas, Rēzeknes un Ludzas apriņķiem. Apriņķa centrs bija Abrenes pilsēta.

Izveides priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1920. gada Latvijas - Krievijas miera līguma 3. panta pielikums.

Abrenes senvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Abrenes pilsnovads bija sena robežzeme starp baltu, somugru un slāvu ciltīm. Arheoloģiskie un etimoloģiskie (vietvārdu) pētījumi apliecina, ka pagātnē latvieši dzīvojuši apvidos uz rietumiem no Veļikajas upes un Sebežas. Veļikajas upes vēsturiskais latviskais nosaukums bija Mudava (Mudve). Šis reģions bija latgaļu (letgaļu, letu, latvīšu) ziemeļaustrumu zemes Atzeles (Adzeles) (krievu valodā Očeļ) sastāvdaļa, kas robežojās ar citu latgaļu valsti — Tālavu (Tolowa, Tholowa).

Livonijas konfederācijas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augšpils pilskalns, kura apkaime līdz 1431. gadam piederēja Rīgas arhibīskapiem

Pirmo reizi letgaļu un krievu cīņas par Abrenes novadu pieminētas 1218. gadā Indriķa hronikā Livonijas krusta karu laikā, kad kņazs Vladimirs Mstislavičs vadīja 1218. gada karagājienu uz letgaļu zemēm. Tam sekoja 1218. un 1219. gada letgaļu atbildes karagājieni, kurā tie iekaroja un nopostīja robežnovadus. Pēc Tālavas un Adzeles dalīšanas 1224. gadā Abrenes pilsnovads nonāca Rīgas bīskapa Alberta aizbildniecībā un vēlāk kļuva par Rīgas arhibīskapijas daļu. 1431. gadā Pleskavas zeme pieteica savas pretenzijas uz šo robežnovadu un tās karaspēks iebruka Kacēnu un Augšpils apvidū un uzbūvēja tur labi nocietinātu cietoksni Višgorodu (Вышгородок). 1461.-1464. gadā, izmantojot Livonijas iekšējās nesaskaņas, Pleskava okupēja visu Abrenes novadu un piespieda vietējos iedzīvotājus atteikties no katoļticības. 1481. gadā uz šo novadu savas pretenzijas pieteica arī Maskavijas lielkņazs Ivans III. 1581. gadā Višgorodas cietoksni ieņēma Polijas un Lietuvas valdnieka Stefana Batorija karaspēks, bet Krievijas cars Ivans IV pēc Livonijas kara beigām atguva Abrenes austrumu daļu.

Inflantijas vaivadijas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Altmarkas pamiera novadā izveidoja Viļakas traktu (poļu: Trakt marienhauski).

Krievijas impērijas guberņu sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Žečpospoļitas pirmās dalīšanas 1772. gadā Abrene kā Daugavas provinces ziemeļu daļa tika iekļauta Pleskavas guberņas sastāvā. 1776. gada 4. septembrī Daugavas province tika sadalīta trīs daļās un Abrenes novads tika iekļauts Ludzas apriņķī (Люцинский уезд). Sākotnēji tas 1776. gadā ietilpa Polockas guberņas sastāvā, 1796. gadā Baltkrievijas guberņas, bet 1802. gadā Vitebskas guberņas sastāvā. Vēl 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā filologi Augusts Bīlenšteins un Kārlis Mīlenbahs konstatēja, ka Pitalovas apkārtnē daļa ļaužu, ko dēvē par "krievu latviešiem" arvien vēl runā latgaļu (latvīšu) valodā.

Latvijas Republikas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas pašvaldību karte (1924-1945)[1]
Jaunlatgales apriņķa karte ar dzeltenā krāsā iezīmētu Jaunlatgales (Abrenes) pilsētu un sešiem pagastiem, ko 1944. gadā pievienoja KPFSR

Saskaņā ar 1920. gada 11. augustā parakstīto Latvijas-Krievijas miera līgumu Vitebskas guberņas Ludzas apriņķa ziemeļu daļa un Pleskavas guberņas Ostrovas apriņķa rietumu daļa ar Pitalovas dzelzceļa staciju nonāca Latvijas Republikas sastāvā.

Ar 1924. gada jūnija likumu, kas izvedams dzīvē līdz 1925. gada 1. aprīlim, 12 Ludzas apriņķa ziemeļu daļas pagastus:

atdalīja un iekļāva jaunizveidotajā Jaunlatgales apriņķī ar centru Jaunlatgales pilsētā[2].

Latviskojot Latgales vietvārdus, 1925. gadā tika pārdēvēti vairāki apriņķa pagasti. Bokovas pagasts kļuva par Purvmalas, Domopoles par Bērzpils, Kačanovas par Kacēnu, Kokorevas par Tilžas, Tolkovas par Linavas un Višgorodas par Augšpils pagastu[3].

1930. gadā no Viļakas un Baltinavas pagastu daļām izveidots Šķilbēnu pagasts[4][5].

1936. gadā izveidoti divi jauni pagasti. No Balvu pagasta atdalīts Vīksnas pagasts, bet no Kacēnu pagasta - Upmales pagasts[6].

1938. gada 1. aprīlī pilsētu un apriņķi pārsauca senlatviešu zemes vārdā par Abreni[7].

Abrenes apriņķī atradās Abrenes un Balvu pilsētas. Pagastu skaits apriņķī tika vairākkārt mainīts — 1929. gadā tā sastāvā bija 12 pagasti, 1935. gadā - 13, bet 1940. gadā - 15.

Tautskaites laikā 1935. gadā Abrenes apriņķī noteica sekojošu iedzīvotāju etnisko sastāvu: 60 145 latvieši, 45 885 krievi, 1558 ebreji un 648 baltkrievi. Abrenes apriņķa austrumu daļā latvieši etniski bija mazākumā: 32% Purvmalas pagastā, 17% Kacēnu pagastā, 5% Linavas pagastā, 5% Augšpils pagastā un 4% Gauru pagastā, turpretī rietumu daļā vairākumā - 71% Šķilbēnu pagastā un 91% Viļakas pagastā. Abrenes pilsētā iedzīvotāju skaits bija 1242, no tiem 484 latvieši.

Teritoriālais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1940. gada sākumā Abrenes apriņķī bija 2 pilsētas un 15 pagasti:[8]

Pilsētas

Pagasti


Latvijas PSR sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otrā Pasaules kara laikā Padomju Savienība 1940. gadā prettiesiski okupēja un anektēja Latvijas Republiku un 1944. gadā 23. augustā atdalīja 1075,31 km² tās teritorijas - Abrenes pilsētu un sešus apriņķa pagastus (Purvmalas, Linavas, Kacēnu, Upmales, Gauru un Augšpils pagastus) un iekļāva jaunizveidotā Krievijas PFSR Pleskavas apgabala sastāvā.

Abrenes apriņķa atlikusī daļa 1945. gada 12. oktobrī tika pārdēvēta par Viļakas apriņķi un 1949. gada 31. decembra administratīvi teritoriālās reformas rezultātā Viļakas apriņķis tika sadalīts Abrenes (centrs- Viļaka) un Balvu rajonos[9].

Laika gaitā Krievijai pievienotajā novadā uz dzīvi apmetās iebraucēji no PSRS, tādēļ latviešu skaits manāmi samazinājās un pēc pēc 2002. gada Krievijas tautas skaitīšanas datiem Pleskavas apgabalā dzīvoja 690 cilvēku, kuri savu tautību apzīmēja kā latvietis.

Abrenes novadā dzimušo pilsonība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visiem Latvijas iedzīvotājiem, kas līdz 1945. gada oktobrim bija dzimuši likvidētajā Abrenes apriņķī, bija tiesības atgūt Latvijas pilsonību, tomēr līdz 2009. gada 27.jūnijam Latvijas pilsoņiem, kas līdz 1945.gada oktobrim bija dzimuši bijušā Abrenes apriņķa teritorijā - Abrenes pilsētā, Augšpils, Gauru, Kacēnu, Linavas, Purvmalas vai Upmalas pagastos - pasēs kā dzimšanas vietas valsts tika ierakstīta Krievija.

No 2009. gada stājās spēkā grozījumi Ministru kabineta 2007.gada 13.novembra noteikumos Nr.775 "Pasu noteikumi", kas cita starpā paredz, ka šiem pilsoņiem ir iespējams izvēlēties, vai pasē kā dzimšanas vietu norādīt Latviju vai Krieviju. [10]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grāmatas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Raksti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. P.Mucenieks. Latvijas pašvaldību iekārta, Rīga 1938
  2. Likums par Latvijas teritorijas iedalīšanu apriņķos Valdības Vēstnesis - 1924.gada 26.jūnijs
  3. Latvijas pagastu saraksts Valdības Vēstnesis - 1925.gada 3.augusts
  4. Apriņķu un pagastu apraksti. 1937. 576.lpp.
  5. Valdības Vēstnesis 1930.gada 27.februāris
  6. Valdības Vēstnesis 1936.gada 16.marts
  7. Valdības Vēstnesis 1938.gada 2.aprīlis
  8. Okupētās Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums. Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija. Rīga, 1997. ISBN 9984-9256-0-9
  9. Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēts "Par lauku rajonu nodibināšanu Latvijas PSR sastāvā"
  10. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes paziņojums presei