Acetilsalicilskābe

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Acetilsalicilskābe
Acetylsalicylsäure2.svg
Acetilsalicilskābes struktūrformula
Aspirin-3D-vdW.png
Acetilsalicilskābes molekulas modelis
Citi nosaukumi aspirīns, acetilsalicilāts,
2-acetiloksibenzoskābe,
etiķskābes salicilesteris
CAS numurs 50-78-2
Ķīmiskā formula C9H8O4
Molmasa 180,157 g/mol
Blīvums 1350 kg/m3
Kušanas temperatūra 136 °C
Viršanas temperatūra sadalās pie 140 °C[1]
Šķīdība ūdenī 0,25 g/100 ml

Acetilsalicilskābe jeb aspirīns (CH3COOC6H4COOH) ir etiķskābes un salicilskābes esteris. Aspirīns ir viens no pazīstamākajiem medikamentiem (latīņu: Acidum acetylsalicylicum).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Acetilsalicilskābi pirmais sintezēja franču ķīmiķis Šarls Frederiks Žerārs (Charles Frédéric Gerhardt) 1853. gadā. Medicīniski izmantojamā formā 1897. gadā ieguva vācu firmas "Bayer" darbinieki (nosaukums "aspirīns" ir šīs firmas preču zīme). Sākumā aspirīns bija pazīstams tikai kā temperatūru pazeminošs līdzeklis, vēlāk tika atklāta arī tā pretsāpju un pretiekaisuma iedarbība.

1987. gadā tika publicēti dati, ka aspirīna regulāra lietošana pazemina infarkta risku[2].

Pudelīte ar aspirīna tabletēm

Fizikālās īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Acetilsalicilskābe kristalizējas no ūdens kā bezkrāsaini adatveida vai plāksnīšveida kristāli. Ūdenī un benzolā šķīst slikti, labāk šķīst ēterī, bet pavisam labi etanolā. Samērā labi šķīst arī hloroformā. Aspirīns kūst +136°C temperatūrā, bet jau pie +140 °C sāk sadalīties.

Ķīmiskās īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vārot acetilsalicilskābes ūdens šķīdumus, tā ātri hidrolizējas par salicilskābi un etiķskābi. Atdzesējot slikti šķīstošā salicilskābe izkrīt nogulsnēs kā adatveida kristāli.

Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aspirīnu plaši lieto medicīnā[3] kā pretsāpju un pretdrudža līdzekli, jo tas ietekmē termoregulācijas centru smadzenēs, pazeminot ķermeņa temperatūru. Tam ir arī pretiekaisuma iedarbība, tādēļ aspirīnu var izmantot reimatisma, reimatoīdā artrīta, podagras un citu slimību ārstēšanai (salicilātu iedarbībai gan ir tikai pagaidu raksturs). Aspirīns samazina trombocītu salipšanas spēju, tādēļ izmantojams trombotisku slimību ārstēšanai, taču vairāku slimību (hemofilijas, kuņģa čūlas u.c.) gadījumos tā paša iemesla dēļ nav lietojams, jo var tās saasināt. Aspirīnu nav ieteicams lietot bērniem temperatūras pazemināšanai pie vīrusu izraisītām slimībām, jo retos gadījumos tas var provocēt ļoti bīstamu saslimšanu — Reja sindromu.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • S. Aņičkovs, M. Beļeņkijs. Farmakoloģija. R:, Zvaigzne, 1970, 75.,79. lpp.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Справочник химика. Том II. Основные свойства неорганических и органических соединеный. Л.,"Химия", 1971б 449. lpp. (krieviski)
  2. Lewis, H D; J W Davis, D G Archibald, W E Steinke, T C Smitherman, J E Doherty, H W Schnaper, M M LeWinter, E Linares, J M Pouget, S C Sabharwal, E Chesler, H DeMots (1983-08-18). "Protective effects of aspirin against acute myocardial infarction and death in men with unstable angina. Results of a Veterans Administration Cooperative Study". The New England journal of medicine 309 (7): 396–403. doi:10.1056/NEJM198308183090703. ISSN 00284793. PMID 6135989.
  3. O. Neilands. Organiskā ķīmija. R:, Zvaigzne, 1977, 610. lpp.