Adžārija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Adžārijas ģerbonis kopš 2004. gada
Adžārijas karogs kopš 2004. gada
Adžārijas teritorija Gruzijas kartē

Adžārijas Autonomā Republika (gruz. აჭარის ავტონომიური რესპუბლიკა - Acharis Avtonomiuri Respublika, kr. Автономная Республика Аджария, angl. Autonomous Republic of Adjara) - ir autonoma province Gruzijas dienvidrietumos, kuras administratīvais centrs Batumi ir lielākā Gruzijas osta, kā arī nozīmīga kūrortpilsēta.

Teritorijas kopplatība — 2,900 km2. Subtropu klimats, kalnaina vide (kalnu augstums vidēji 2000-2500 m virs jūras līmeņa) un jūra. Plašas polimetālu un vara rūdas atradnes, jūras šelfā perspektīvas naftas un dabasgāzes iegulas. Tāpat Adžārija var lepoties ar kolorītu virtuvi, kurā, nedaudz atšķirībā no pārējās Gruzijas, visi ēdieni ir ārkārtīgi asi, garšvielām un zaļumiem bagāti.

Iedzīvotāji — vairāk nekā 400 000. Pamatiedzīvotāji — adžāri — ir islamticīgie gruzīni (70% iedzīvotāju joprojām ir musulmaņi sunnīti). Padomju laikā, kad iedzīvotājus nedalīja pēc reliģiskās piederības, adžārus pieskaitīja pie gruzīniem, taču, lai izvairītos no starpkopienu konfliktiem, autonomijas statusu Adžārijai saglabāja visu XX gs.

Vēsture [izmainīt šo sadaļu]

Adžārijas APSR karogs 1921.-1990.
Adžārijas karogs 1990.-2000.
Adžārijas karogs 2000.-2004.
Adžārijas ģerbonis 2000.-2004.

Vēsturiski visbiezāk apdzīvotākais un ekonomiski attīstītākais novads reģionā. Tieši te pirmo reizi Kaukāzā parādās metālapstrāde, podniecība, lopkopība un lauksaimniecība.

Antīkajos laikos mūsdienu Adžārija bija kolhu Kolhīdas valsts (VII-IV gs.p.m.ē.) daļa, pēc tam sengrieķu kolonija, tad Pontas valsts province. IV gs. izveidoja Lazikas valsti, taču visu VI gs. bija cīņas arēna starp Bizantiju un Irānu. V gs. Ibēru valsts province, bet no VII gs. neatkarīga Adžārijas valsts.

IX gs. šo teritoriju iekaroja Tao-Klardžetas kņaziste, un Adžārija iekļāvās feodālajā Gruzijā, bet no XII gs. otrās puses līdz XIV gs. beigām Adžārija bija Meshetijas ņazistes province.

Kopš XVI gs. (1526.-1547. gadu kari) Osmaņu impērijas province.

1878. gadā, pēc Krievijas-Osmaņu kara, tika pievienota Krievijas impērijai t.s. Kaukāza vietvaldības (kr. Кавказское наместничество) ietvaros.

Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Abhāzija tika iekļauta jaunā administratīvā veidojumā - t.s. Aizkaukāza komisariātā (kr. Закавказский комиссариат).

1918. gada aprīlī Adžāriju okupē Osmaņu impērija, kuras karaspēks 1919. gadā spiests evakuēties, un to nomaina Lielbritānijas okupācijas karaspēks. Šajā pašā gadā Lielbritānija atdeva Adžāriju jaundibinātajai Gruzijas Republikai.

Pēc diviem neveiksmīgiem adžāru sacelšanās mēģinājumiem, 1921. gada 16. jūnijā Gruzijas karaspēks tika izdzīts no Adžārijas, un tur nodibināta Adžārijas Autonomā Padomju Sociālistiskā Republika (kr. Аджарская Автономная Советская Социалистическая Республика), kas 1922. gadā kā administratīva vienība tika iekļauta Gruzijas PSR sastāvā.

1990. gadā nosaukums tika mainīts uz: Adžārijas Autonomā Republika - Adžārija faktiskis izstājās gan no PSRS, gan no Gruzijas PSR.

2004. gadā Adžārijai nācās atteikties no centieniem pēc suverenitātes, un tā bez asinsizliešanas atkal kļuva par Gruzijas provinci.

Kvariati pludmale
Sarfi ūdenskritums

Centieni pēc neatkarības [izmainīt šo sadaļu]

No 1990. gada Adžārija de facto bija neatkarīga teritorija ar savu valdību, bruņotajiem spēkiem un ekonomiku, kurā dominēja tendence PSRS laikā izveidotās administratīvās robežas neuzskatīt par leģitīmām.

2004. gada martā jaunievēlētais Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili vēlējies ierasties Adžārijā, priekšvēlēšanu kampaņas ietvaros aicinot vietējos iedzīvotājus piedalīties šomēnes gaidāmajās parlamenta vēlēšanās. Ar brīdinājuma šāvieniem gaisā Gruzijas prezidenta automašīnu konvojs pie Adžārijas robežkontroles posteņa apturēts. Tūlīt pēc šī incidenta Gruzijas karaspēks ieņēma pozīcijas gar Adžārijas robežu. Tika sākta Batumi blokāde. Vienlaikus slēgta gaisa satiksme virs autonomās republikas. Tādējādi Adžārijas prezidentam Aslanam Abašidzem liegta iespēja atgriezties (viņš tobrīd atradās vizītē Krievijas galvaspilsētā Maskavā). (avots) Adžārija uz to atbildēja, izsludinot vispārēju mobilizāciju, mīnējot tiltus pār Čoloku pie robežas ar Gruziju, nosakot ārkārtas stāvokli un mīnējot naftas termināļus (piedraudot Gruzijas uzbrukuma gadījumā izraisīt liela apjoma ekoloģisko katastrofu). Gruzijas puse iesniedza Adžārijas valdībai ultimātu, ka ja tā nepiekritīs TBlisi prasībām, tiks uzsākta plaša mēroga karadarbība.Adžārijas valdība atzina, ka pretošanās Gruzijai būs velta, starptautiskās sabiedrības atbalstu adžāru pašnoteikšanās tiesībām un neatkarībai bija velti gaidīt, līdz ar to Adžārija piekrita pakļauties Tbilisi prasībām. Pašā Batumi sākās protesta akcijas pret Abašidzi, kas līdz pēdējam brīdim cerēja uz Krievijas un ASV atbalstu (vērsās pēc palīdzības pie abām šīm lielvalstīm), kuru tā arī nesaņēma. Maijā Abašidze pameta valsti, un jau jūnijā ieročus nodevušie adžāri (tika atbruņoti vairāk nekā 25% iedzīvotāju, neskaitot Iekšlietu ministrijas spēkus) Gruzijas armijas uzraudzībā vienprātīgi nobalsoja par Mihaila Saakašvili bloku. (avots) Kopš tā laika seperātisma publiskas izpausmes Adžārijā neesot novērojamas, taču karaspēka klātbūtne tomēr nepieciešama, lai šādu iespēju novērstu.

Ārējās saites [izmainīt šo sadaļu]

Saturs iegūts no "http://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Adžārija&oldid=1960386"