Afganistāna

جمهوری اسلامی افغانستان Jomhūrī-ye Eslāmī-ye Afġānistān د افغانستان اسلامي جمهوریت Da Afġānistān Islāmī Jomhoriyat Afganistānas Islāma Republika
Karogs Ģerbonis
Himna: ولسي ترانه (Wolesi Tarāna)
Galvaspilsēta (un lielākā pilsēta)		Kabula 34°31′N 69°08′E
Valsts valodas		puštu dari
Valdība		Islāma republika
-	Prezidents	Hāmids Karzajs
-	Viceprezidents	Ahmads Zia Masuds
-	Viceprezidents	Karims Kalili
-	Augstākais tiesnesis	Abduls Salams Azimi
-	Deklarēta neatkarība no Lielbritānijas	1919. gada 8. augustā
-	Atzīta	1919. gada 19. augustā
Platība
-	Kopā	647 500 km² (41)
Iedzīvotāji
-	iedzīvotāji 2009. g.	29 121 286 (42)
-	Blīvums	43,5/km² (150.)
IKP (PPP)		2009. gada aprēķins
-	Kopā	$26,976 miljardi
-	Uz iedzīvotāju	$1000
HDI (2010)		0,349 (zems) (155.)
Valūta		Afgāns (AFN)
Laika josla		(UTC+4:30)
Interneta domēns		.af
ISO 3166-1 kods		004 / AFG / AF
Tālsarunu kods		+93

Afganistāna (dari: افغانستان, Afğānistān; puštu: افغانستان, Afġānistān) ir valsts Centrālāzijas dienvidos. Rietumos tā robežojas ar Irānu, dienvidos un austrumos ar Pakistānu, ziemeļos ar Turkmenistānu, Uzbekistānu un Tadžikistānu, bet austrumos ar Ķīnu. Tās galvaspilsēta ir Kabula.

Afganistānā mīt ap 29,1 miljons cilvēku, tomēr tas ir tikai aptuveni lēsts, jo oficiāla tautas skaitīšana pēdējo reizi notika 1979. gadā. Aptuveni 40% no iedzīvotājiem ir puštuni (afgāņi). Citas lielākās etniskās grupas ir tadžiki, hazareji un uzbeki. Oficiālā valsts reliģija ir islāms.

Vēsture

Ģeogrāfiski Afganistāna atrodas vietā, kur vēstures gaitā saskārās daudzas Eirāzijas civilizācijas, krustojās tirdzniecības un kara ceļi. Līdz ar to reģions ir piedzīvojis neskaitāmu tautu staigāšanu, tajā bijušas āriešu, mēdiešu, persiešu, sengrieķu, maurju, Kušanas, arābu, tjurku, mongoļu, britu un PSRS armijas.

Pirmie pašu afgāņu valstiskie veidojumi, kam bija kāda nebūt politiska loma, izveidojās un pastāvēja XVI-XVII gs.: Hatasku haniste, Pešavaras haniste, Heratas haniste, Gilzaju haniste, Kandahāras haniste, Kabulas haniste, Abdaliju haniste, kas visas bija Persijas vasaļvalstis. XVIII gs. sākumā gilzaji gan sarāva vasaļattiecības un sāka ekspansiju, ieņemot Isfahānu, kur 1722. gadā Mirs Mahmuds pasludināja sevi par šahanšahu, taču ar to pašu dumpis tika apspiests un afgāņu ciltis atkal nonāca atkarībā no Persijas.

Duranī lielvalsts

Afganistānas valstiskuma vēsture sākas 1747. gadā, kad Persijas karaspēka afgāņu vienību komandieris, abdaliju cilts hans Ahmads sasauca sasauca pirmo puštunu vistautas sapulci — Lojadžirgu (loya jirga - lielā padome), - Kandahārā, kurā tika ievēlēts par visu puštunu hanu, pieņēma titulu "šahs" un vārdu Duranī - "Persijas pērle" - sākot dēvēties par šahu Duranī (valda 1747.-1772.). Ahmadšahs, būdams talantīgs karavadonis un politiķis, gan ar spēku, gan diplomātiskā ceļā pakļāva un apvienoja visas afgāņu ciltis, izveidojot t.s. Duranī lielvalsti. Sava lielākā uzplaukuma laikā Duranī lielvalsts bez tradicionālajām puštunu apdzīvotajām teritorijām aptvēra arī visu mūsdienu Afganistānas teritoriju, daļu Mešhedas Persijā, kā arī visu mūsdienu Pakistānu un Kašmīru. Ahmadšaha pēcnācēju laikā valsts ieslīga nebeidzamos konfliktos ar Persiju un sikhiem, kas stipri samazināja tās teritoriju, bet pati valsts sadrumstalojās. Pēc šaha Timura nāves 1793. valstī sākās haoss, jo nebija leģitīma troņmantnieka un uz troni pretendēja visi nelaiķa dēli, kas katrs pārvaldīja savu provinci un karoja savā starpā.

Skat. pamatrakstu Duranī lielvalsts

Afganistānas emirāts

Afgāņi t.s. Pirmā angļu-afgāņu kara laikā

1826. gadā Kabulu ieņēma Dosts Muhammeds, barakzaju klana vadonis, pieņemot emīra titulu un proklamējot Afganistānas emirātu. Taču tas bija laiks, kad šī zeme bija nonākusi Krievijas impērijas un Lielbritānijas savstarpējās sāncensības par dominanti Āzijā krustpunktā (skat Lielā spēle). 1839. gadā zemē iebruka Britu impērijas ekspedīcijas korpuss un sākās t.s. Pirmais angļu-afgāņu karš, kas ilga līdz 1842. gadam. Puštunu teritorija tika sadalīta ar Durandas līniju daļā, ko Britu impērija pilnībā pakļāva (mūsdienu Pakistānā), un nepakļautajā daļā (kas kļuva par iemeslu saspīlētajām attiecībām starp Britu Indiju, kā arī vēlāk ar Pakistānas valsti - šī problēma šodien ir zināma kā „Puštunistānas jautājums”). 1878. gadā briti atkal iebruka Afganistānā, sākot Otro angļu-afgāņu karu un uzspiežot Afganistānai Gandamakas miera līgumu. Afganistānas emirāts kļuva par Britu impērijas vasaļvalsti ar lemšanas tiesībām tikai iekšpolitikā. Taču 1919. gadā, nākot pie varas emīram Amanulaham, Afganistāna pasludināja neatkarību, ko Londona negribēja pieļaut un sākās t.s. Trešais angļu-afgāņu karš, kas beidzās ar Rāvalpindi miera līgumu), ar kuru Lielbritānija atzina Afganistānas neatkarību.

Skat. pamatrakstu Afganistānas emirāts

Afganistānas karaliste

1929. gadā emīrs Mohammads Nadīrhans pasludināja par valsts nosaukuma maiņu, pieņemot titulu "šahs" un tā [[Eiropa]s ekvivalentu "karalis" - valsts tika pārdēvēta par "Afganistānas karalisti".

Radikālā organizācija "Afgāņu jaunatne" 1933. gadā atentātā nogalināja karali Nadīrhanu. Viņa dēls Zahīršahs tobrīd bija 19 gadus vecs - pārāk jauns, lai valdītu musulmaņu izpratnē, tāpēc 20 gadus viņa vietā to darīja trīs tā tēvoči. Nākamos 20 gadus valdīja pats Zahīršahs, un tieši viņa laikā - XX gs. 60. gados Afganistānā izveidojās to politisko kustību aizmetņi, kas vēlāk vistiešākajā veidā ietekmēja valsts vēsturi.

Skat. pamatrakstu Afganistānas karaliste

Afganistānas Republika

Izmantodams valdnieka prombūtni, Afganistānas monarha Zahīršaha brāļadēls hans un ģenerālis Sardars Mohammads Dauds 1973. gada 18. jūlijā sagrāba varu un pasludināja Afganistānu par republiku. Zahīršahs vairs neatgriezās valstī un turpmāk lielākoties uzturējās Francijā.

Monarhijas gāšanu islāmiskie spēki uztver par signālu cīņas sākumam. Viņu mērķis ir nodibināt Afganistānā teokrātisku islāma valsti, atjaunojot ticības un morāles tīrību. Daudzi emigrēja uz Pakistānu, kur uzsāk bruņotu grupu veidošanu. Pagrīdes organizācijas "Musulmaņu jaunatne" rindās bija Kabulas universitātes Inženieru fakultātes students Gulbedins Hekmatjars (nākamais Afganistānas Islāma partijas vadītājs), teoloģijas profesori Rabani (nākamais Afganistānas Islāma biedrības dibinātājs un valsts prezidents) un Saijafs (nākamais Afganistānas atbrīvošanas islāmiskās savienības dibinātājs).

Skat. pamatrakstu Afganistānas Republika

Afganistānas Demokrātiskā Republika

1978. gada 27. aprīlī (1357. gada saura mēneša 7. dienā) notika militārs apvērsums, kura laikā Daudu un viņa brāli nogalina pulkveža Abdula Kadira vadītā armijas virsnieku grupa (interesanti, ka „Aprīļa revolūcijas„ plānošana notika pilsētas zooloģiskajā dārzā). Lai arī operācijā iesaistīti augstu stāvoši armijas virsnieki, reālā varas pārņemšana notika ar septiņu tanku palīdzību, kas iebrauca Kabulas centrā, ieņēma pastu, telegrāfu un banku. Pučisti „par pretošanos” nošāva valdību un pasludināja Afganistānu par demokrātisku republiku. Revolucionārā padome iecēla Mohammadu Tarakī par valsts pagaidu vadītāju un revolucionārās padomes priekšsēdētāju. Dienu vēlāk - 3. maijā, par priekšsēdētāja vietnieku ievēlēts Babraks Karmals, bet par Tarakī kā premjerministra vietnieku un ārlietu ministru tika iecelts Hafizulla Amins. Aizsardzības ministra pienākumus piekrita pildīt pats Abduls Kadirs. Gandrīz valdības locekļi vēl pirms pāris dienām atradās cietumos, kur bija iekļuvuši kā ATDP biedri. 9. maijā notikušo nosauca par Saura (aprīļa) revolūciju, kas tika pasludināta kā rūpīgi plānota un gatavota jau kopš partijas dibināšanas 1965. gadā. 1978. gada vasarā uzsāktā agrārā reforma izpaudās plānveida izbraukumos uz laukiem, kur sapulcināto vietējo iedzīvotāju acu priekšā tika nošauti lielāko zemes gabalu īpašnieki, turpat aprokot tos un steigā sadalot zemi visiem klātesošajiem. Cilšu elitē, kas pārvaldīja zemes platības, tas izsauca sašutumu, kas pārauga par bruņotu pretošanos. Nestabila bija arī pati valsts vadība. Jau augustā pulkvedis Kadirs tika pasludināts par "kontrrevolucionāru elementu" un arestēts. Deviņu mēnešu laikā tiek arestēti divi tūkstoši TDP biedru, 500 no viņiem - nošauti. No politiskās skatuves uz laiku pazuda Babraks Karmals - Tarakī vietnieks partijā. 1979. gada septembrī, atgriezies no triumfa pilnas ciemošanās Havannā un Maskavā, Tarakī uzzināja, ka viņa vadītās partijas ārkārtas plēnums izskatījis un akceptējis Tarakī lūgumu veselības stāvokļa dēļ atbrīvot viņu no visiem partijas un valsts amatiem. Par premjeru tika iecelts Hafizulla Amins. Divdesmit dienas vēlāk Tarakī mirst "no ilgstošas un nopietnas slimības", bet viņa sērojošie ģimenes locekļi nez kāpēc tika ieslodzīti cietumā. 1979. gada septembrī, kad Amins, kļūdams par valsts galvu, pasludina vispārēju amnestiju, represiju galu, patiesas tautas demokrātijas uzvaru, darbaļaužu tiesību un brīvību neaizskaramību, kā arī likumību un taisnīgumu. Starp citu, amnestija neattiecās uz tiem „revolucionārajiem darboņiem„, kas savulaik veidoja pirmo revolucionāro valdību pēc Aprīļa revolūcijas.

Lai gāztu sev nevēlamo režīmu un pie varas nāktu draudzīgāki spēki, ASV uzsāka slepenu (caur Pakistānas drošības dienestiem) atbalstu cilšu separātiski noskaņotajiem vadoņiem: apmācot un apbruņojot tos cīņai pret marksistisko Afganistānas valdību. Savukārt lai nepieļautu ASV nostiprināšanos reģionā, 1979. gada 24. decembrī PSRS ieveda savu karaspēku Afganistānā (pamatots tas tika ar Afganistānas un PSRS 1978. gadā parakstīto "Draudzības, sadarbības un labu kaimiņattiecību" līgumu, kurā šāda palīdzība bija paredzēta). Sākās t.s. Afganistānas karš. Kā rezultāts padomju okupācijai bija masveida afgāņu izceļošana uz bēgļu nometnēm kaimiņos esošajās Pakistānā un Irānā. Pakistānā vien patvērumu meklēja vairāk nekā 3 miljoni afgāņu. Pēc desmit gadiem, saskaroties ar arvien pieaugošo starptautisko spiedienu un ar aptuveni 15 000 padomju karavīru bojāeju karā ar modžahediem, PSRS izveda savu karaspēku no Afganistānas.

PSRS aiziešana no Afganistānas tika uzskatīta par ASV ideoloģisku uzvaru. ASV atbalstīja modžahedus kā pretspēku PSRS ietekmei reģionā, kurš atrodas netālu no naftas bagātā Persijas līča. Pēc PSRS aiziešanas, ASV un tās sabiedrotie zaudēja interesi par Afganistānu un maz darīja lai palīdzētu atjaunot kara izpostīto zemi. Aizejot padomju karaspēkam režīms zaudēja spēju pretoties labi apbruņotajiem cilšu karotājiem - kaut arī PSRS turpināja atbalstīt Nadžibullas vadīto Afganistānas valdību, tā krita 1992. gadā.

Skat. pamatrakstus: Afganistānas Demokrātiskā Republika, Afganistānas karš (1979—1989)

Ziemeļu alianse

Jau 1991. gada beigās tika izveidota "Afganistānas glābšanas apvienotā islamiskā fronte" (Jabha-yi Muttahid-i Islami-yi Milli bara-yi Nijat-i Afghanistan), plašāk zināma kā "Ziemeļu alianse", kurā apvienojās praktiski visi nepuštunu modžahedi. 1992. gada martā, sagraujot valdības spēku paliekas, Ziemeļu alianses spēki ieņēma Kabulu, pirms tajā bija ielauzušās puštunu vienības. Izveidotā valdība, kurā bija pārstāvētas visas lielākās partijas un grupējumi, visai drīz ieslīga iekšējos ķīviņos un tās darbība praktiski bija paralizēta. Sākās cīņa par varu starp dažādām modžahedu frakcijām - centrālajai valdībai nebija reālas varas ārpus galvaspilsētas un dažiem lielākajiem centriem, - teritoriju savā starpā sadalīja dažādu mudžahedu grupējumu vadoņi.

Skat. pamatrakstu Ziemeļu alianse

Afganistānas Islāma Emirāts

Kā atbilde uz haosu un korupciju, radās islama fundamentālistu militārā kustība Taleban, kas uzsāka karu pret separātajiem cilšu vadoņiemi cilšu un klanu asinsradniecības saitēm, talibi visai īsā laikā uzvarēja "veco modžahedu" koalīciju pilsoņu karāus Taleban kontrolētās teritorijas. 1996. gadā. Taleban izveidoja valdību (no citām valstīm tās leģitimitāti atzina Apvienotie Arābu Emirāti, Pakistāna un Saūda Arābija.) un centralizētu pārvaldes aparātu, kas ieviesa via akta ASV]] sākās ASV un to sabiedroto iebrukums Afganistānā, kas beidzās ar Taleban valdības gāšanu. Dzīvi palikušie valdības locekļi evakuējās uz Pakistānu un uzskata sevi par likumīgo Afganistānas valdību emigrācijā.

Skat. pamatrakstus: Afganistānas Islāma Emirāts

Afganistānas Islāma Republikas izveidošana

2001. gada 11. septembrī, ASV un tās sabiedrotie kopā ar Ziemeļu alianses spēkiem īstenoja militāru iebrukumu Afganistānā - dažās nedēļās ASV vadītā koalīcija strauji sagrāva emirāta armiju un okupēja teritoriju. Taleban valdība tika gāzta, tās dzīvi palikušie locekļi glābās bēgot un Pakistānas kalniem. Savukārt sakautie Taleban spēki atkāpās uz apvidiem kuros tiem bija lielāks civiliedzīvotāju atbalsts - galvenokārt dienvidu un dienvidaustrumu provincēs, - un uzsāka tur partizānu karu, kas turpinās ari mūsu dienās.

2001. gada beigās Bonnā tikās Rietumu valstu diplomāti ar afgāņu cilšu vadoņiem un diasporas politiskajiem līderiem, vienojoties par jaunas valdības izveidošanu (par pagaidu vadītāju koalīcijas spēku valstis 2001. gada decembrī iecēla Hāmidu Karzaju) - vistautas Lojadžirgā 2002. gadā, Karzajs tika oficiāli ievēlēts par Afganistānas prezidentu.

Lai nepieļautu jaunās valdības gāšanu, nodrošinātu valstī kārtību, un palīdzētu tai atjaunoties, ASV un NATO miera uzturētāji (t.sk. arī Latvijas kareivji) turpina atrasties Afganistānā, apkarojot valdības pretiniekus.

Valsts pārvalde

Prezidentāla republika, ko pārvalda prezidents, valdība, Nacionālā asambleja un pašvaldību padomes.

Konstitūcija pieņemta 2004. gada janvārī.

Parlaments

Divpalātu parlaments - Nacionālā asambleja - uzsāka darbu 2005. gada 19. decembrī pēc 2005. gada 18. septembrī notikušajām vēlēšanām. Vēlēšanu kandidātes sievietes bija apmēram 10% no kopējā kandidātu skaita un pateicoties kārtībai rezervēt vietas sievietēm deputātēm, sievietes ieguva 27,3% vietu apakšpalātā un gandrīz 30% vietu pašvaldību padomē. Vēlēšanu laikā nogalināja astoņus kandidātus un vairākus darbiniekus, kas iesaistīti vēlēšanu darbā. ES Vēlēšanu Novērošanas Misija ziņoja par pārkāpumiem un krāpšanu vairākās provincēs.

Ārpolitika

Afganistāna nesen ir pievienojusies Dienvidāzijas reģionālās sadarbības asociācijai (SAARC). Attiecības ar ES balstās uz partnerattiecību nolīgumu "Ieguldot jaunā ES - Afganistānas parnerībā", ko parakstīja 2005. gada 16. novembrī Strasbūrā.

Ģeogrāfija

Afganistānas topogrāfiskā karte.

Kaut arī Afganistāna pamatā tiek uzskatīta par Centrālāzijas valsti, dažreiz to pieskaita Dienvidāzijas vai Tuvo austrumu reģioniem, jo tai ir ciešas kultūras, etnolingvistiskas un ģeogrāfiskas saites ar vairumu no tās kaimiņiem.

Afganistāna no visām pusēm robežojas ar citām valstīm; tai nav izejas uz atklātu jūru. Arābijas jūra ir tuvākā jūra; tā atrodas aptuveni 500 km uz dienvidiem no Afganistānas. Afganistāna joprojām ir viena no vissliktāk kartētajām valstīm pasaulē, jo gan tās izolācijas, gan nestabilās politiskās iekārtas dēļ nav izdevies to pilnvērtīgi izpētīt. Dienvidos un austrumos Afganistāna robežojas ar Pakistānu (ieskaitot Kašmīras reģionu, kuru pārvalda Pakistāna, bet teritoriālas pretenzijas ir arī Indijai). Rietumos robežojas ar Irānu, bet ziemeļos ar Centrālāzijas valstīm Turkmenistānu, Uzbekistānu un Tadžikistānu. Salīdzinoši, ļoti īsa robeža Afganistānai ir arī ar Ķīnas autonomu rajonu Siņdzjanu. Afganistānas platība ir 647 500 km² (aptuveni 10 reizes lielāka par Latviju).

Administratīvais iedalījums

Valsts teritorija administratīvi sadalīta 34 provincēs: Kandahāra, Helmanda, Kunāra, Zabula, Nuristāna, Gazna

Lielākās pilsētas: Kabula - 2 000 000, Dželālābada - 59 000, Kandahāra - 226 000, Kondūza - 57 000, Herāta - 177 000, Baglāna - 41 000, Mazāri Šarīfa - 103 000, Gardeza - 50 000 iedzīvotāju.

Afganistāna sastāv no 34 provincēm.

Province	Kartes cipars	Centrs	Iedzīvotāju skaits	Platība (km²)
Badahšānas province	30	Feizābāda	819,396	44,059
Bādgīsas province	4	Kale i Nova	499,393	20,591
Baglānas province	19	Polehomrī	741,690	21,118
Balhas province	13	Mazārešarīfa	1,123,948	17,249
Bāmijānas province	15	Bāmijāna	343,892	14,175
Dājkondīs province	10	Nīlī	477,544	8,088
Džouzdžānas province	8	Hādže Dokūha	426,987	11,798
Farāfas province	2	Farāha	493,007	48,471
Gaznī province	16	Gaznī	1,080,843	22,915
Gouras province	6	Čagčarāna	635,302	36,479
Helmandas province	7	Laškargāha	1,441,769	58,584
Herātas province	1	Herāta	1,762,157	54,778
Houstas province	26	Housta	638,849	4,152
Kabulas province	22	Kabula	3,314,000	4,462
Kandahāras province	12	Kandahāra	913,000	54,022
Kāpīsas province	29	Mahmūderākī	358,268	1,824
Kondozas province	18	Kondoza	820,000	8,040
Konaras province	34	Asadābāda	413,008	4,942
Lagmānas province	32	Mehtarlāma	382,280	3,843
Lougaras province	23	Polealāma	322,704	3,880
Nangarhāmas province	33	Džalālābāda	1,342,514	7,727
Nīmrūzas province	3	Zarandža	117,991	41,005
Nūrestānas province	31	Pārūna	130,964	9,225
Orūzgānas province	11	Tarīnkouta	320,589	22,696
Paktijas province	24	Gardīza	415,000	6,432
Paktīkas province	25	Šarana	809,772	19,482
Pandžšīras province	28	Bāzāraka	128,620	3,610
Parvānas province	20	Čārīkāra	491,870	5,974
Samangānas province	14	Aibaka	378,000	11,262
Sarepolas province	9	Sarepola	442,261	15,999
Tahāras province	27	Tālogāna	830,319	12,333
Vardakas province	21	Maidanšahra	529,343	9,934
Zābolas province	17	Galāta	244,899	17,343

Iedzīvotāji

Afganistānas tautu apdzīvotie reģioni.

Afganistānā dzīvo vairāk nekā 20 tautu - puštuni (38% no valsts iedzīvotāju skaita), tadžiki (25%), hazareji (19%), uzbeki (6%), citas tautas (12%) - turkmēņi, kirgīzi, kazahi, beludži, čaraimeki, nuristāņi u.c. Vidējais apdzīvotības blīvums ir 31 cilv./km², toties auglīgās ielejās un oāzēs tas pārsniedz 100 cilv./km². Kalnu rajoni un tuksneši maz apdzīvoti.

Kara darbības rezultātā daudzi iedzīvotāji devušies bēgļu gaitās. Pakistānā uzturas ap 3 miljoni afgāņu bēgļu, bet Irānā ap 1,3 miljoni.

Valstī ir 48,5% sieviešu un 51,5% vīriešu (100 sievietes uz 106 vīriešiem). Iedzīvotāju dabiskais pieaugums 3,48% gadā (2001). Vienai sievietei dzīves laikā dzimst vidēji 6 bērni. 60% Afganistānas iedzīvotāju ir analfabēti, īpaši izplatīts analfabētisms sieviešu vidū - tikai 15% sieviešu prot lasīt un rakstīt.

Iedzīvotāju vecuma struktūra (2001):

0 - 14 gadi 42,2%

15 - 64 gadi 55,01%

65 un vairāk gadi 2,79%

Dzimstība 41,42 (uz 1000 iedz.)

Mirstība 17,72 (uz 1000 iedz.)

Dabiskais pieaugums 23,7

Zīdaiņu mirstība (uz 1000 jaundzimušajiem) 147,02

Mūža vidējais ilgums vīriešiem ir 47 gadi, sievietēm 45,5 gadi (2001). Pilsētās dzīvo 21% Afganistānas iedzīvotāju. Darbaspēka resursus veido 10 miljoni iedzīvotāju (37% no iedz. skaita). 70% darbaspējīgo nodarbināti lauksaimniecībā, 15% rūpniecībā, 15% pakalpojumu sfērā. Gandrīz 3 miljoni iedzīvotāju ir nomadi un pusnomadi.

Reliģija

Valdošā reliģija ir islāms (sunnīti - 84%, šiīti - 15%), citas ticības 1% (jūdaisti, hinduisti).

Ekonomika

Afganistānas izolācija un vairāk nekā 20 gadus ilgušais pilsoņu karš pilnībā izpostījis valsts ekonomiku un infrastruktūru. Elektroenerģija pieejama tikai 6% iedzīvotāju. Tikai 10% iedzīvotāju pieejams tīrs dzeramais ūdens. Valsts ekonomikas atjaunošanai pasaules attīstītākās valstis nākamo 5 gadu laikā sniegs ekonomisko palīdzību 5 miljardu dolāru apmērā.^{[nepieciešama atsauce]} Nauda nepieciešama izpostītās saimniecības atjaunošanai, kājnieku mīnu savākšanai, infrastruktūras attīstībai, izglītībai un veselības aprūpei, tīra dzeramā ūdens nodrošināšanai, kā arī enerģētikai un komunikācijām.

Valsts ekonomikas pamats ir apūdeņojamā zemkopība un ganību lopkopība. Aramzeme aizņem 12% teritorijas, ganības 46%, meži un krūmāji 3%. Valstī apūdeņo 30000 km² (5% teritorijas). Lauksaimniecību būtiski ietekmē krasi kontinentālais klimats: aukstas ziemas, karstas un sausas vasaras. Sevišķi liels sausums bija 2001. gadā, kura dēļ bada nāve draud 7 miljoniem iedzīvotāju.

Imports un eksports

Eksportē dabasgāzi, augļus, paklājus, vilnu, riekstus, karakulādas, importē pārtiku, plaša patēriņa preces degvielu.

Lauksaimniecība

Valstī pārsvarā naturālā lauksaimniecība un nomadu lopkopība (aitas, kazas, kamieļi, ēzeļi, zirgi).

Zemkopības galvenās kultūras: kvieši, rīsi, kukurūza, mieži, kokvilna, lini, sezams, cukurbietes, cukurniedres. Audzē citrusus (aprikozes, persikus), cidonijas, vīnogulājus, dižlazdas, olīvkokus, dārzeņus.

Plaši izplatīta ir opija magoņu audzēšana. 1999. gadā saražoja 1 670 000 tonnu^{[nepieciešama atsauce]} opija pulvera, no kura iegūst heroīnu. Afganistānā tiek iegūti 95% no pasaulē patērētā heroīna. Kopš 2001. gada heroīna iegūšana ir dubultojusies.

Dabas resursi

Valsts ir bagāta ar dabas resursiem: nafta, dabasgāze, ogles, varš, cinks, svins, dzelzsrūda, hromīti, vizla, barīti, sērs, vārāmā sāls, dārgakmeņi un pusdārgakmeņi.

Ar pus amatnieciskām metodēm iegūst akmeņogles, akmeņsāli, lazurītu, beriliju, dzelzsrūdu, būvmateriālu izejvielas.

Ražošana

Dominē mājamatniecība. Izgatavo paklājus, pledus, mēbeles, kokvilnas un vilnas audumus, augu eļļu, ziepes.

Transports

Kalnainais reljefs kavē transporta tīkla attīstību. Dzelzceļu kopgarums ir 24,6 km, autoceļu - 21 000 km, no tiem ar cieto (asfalta) segumu 2793 km, pārējie 18207 km ir zemes ceļi.

Preču transportā izmanto autotransportu, kā arī vilcējdzīvniekus: kamieļus, ēzeļus, zirgus.

Kultūra

Afganistānai ir bagāts kultūras mantojums, kas aptver vairāk nekā 5000 gadus ilgu laiku posmu. Tajā ir atrodami dažādu kultūru elementi, no kurām īpaši jāizceļ Persijas un Indijas kultūras. No Hellēnisma laikmeta ir saglabājušies arī seno grieķu kultūras elementi. Šis kultūru sajaukums vairākas reizes Afganistānas vēsturē piedzīvoja ziedu laikus, īpaši Mogulu impērijas laikā, kad Kabula un Herāta kļuva par nozīmīgiem mākslas un izglītības centriem. Laika periodā no 16. līdz 20. gadsimtam literatūra, māksla un arhitektūra bija panīkusi, kas izskaidrojams ar to, ka valsts bija izolēta no ārpasaules un lielākā daļa no iedzīvotājiem dzīvoja ārpus pilsētām, kur dominējošā tomēr bija zemnieku "kultūra". Sociālās dzīves pamatā bija patriarhāts.

Sports

Buzkašī — Afganistānas nacionālais sporta veids.

Afganistānā populāri ir individuālie sporta veidi, kas saistīti ar cīņas mākslu. Viens no populārākajiem sporta veidiem ir buzkašī, kur par uzvarētāju kļūst tas, kas pirmais, jājot uz zirga, nogalina aplokā ielaistu kazu vai aitu.

Rietumu pasaules tradicionālie komandu sporta veidi, kā futbols, basketbols, volejbols, nekad nav ieguvuši vispārēju popularitāti. Olimpiskajās spēlēs Afganistānas sportisti pirmo reizi piedalījās 1936. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs. Pagaidām vienīgā Olimpiskā medaļa ir izcīnīta teikvando (līdz 58 kg) — 2008. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs bronzas medaļu ieguva Rohulla Nikpajs. Afganistāna pagaidām vēl ne reizi nav aizsūtījusi savus sportistus uz Ziemas Olimpiskajām spēlēm.

Skatīt arī

• Afganistānas nosaukums
• Afganistānas valsts vadītāji

Ārējās saites

• Latvijas kareivji Afganistānā
• Bērziņa Z. Zeme, ko nevar iekarot. // NRA. 26.02.2009.
• Liz Alden Wily. LAND RELATIONS IN FARYAB PROVINCE: Findings from a field study in 11 villages