Afganistāna

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Afganistānas Islāma Republika
جمهوری اسلامی افغانستان
Jomhūrī-ye Eslāmī-ye Afġānistān
د افغانستان اسلامي جمهوریت
Da Afġānistān Islāmī Jomhoriyat
Afganistānas karogs Afganistānas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Himnaولسي ترانه (Wolesi Tarāna)
Location of
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Kabula
34°31′N 69°08′E
Valsts valodas puštu
dari
Valdība Islāma republika
 -  Prezidents Hāmids Karzajs
 -  Viceprezidents Ahmads Zia Masuds
 -  Viceprezidents Karims Kalili
 -  Augstākais tiesnesis Abduls Salams Azimi
 -  Deklarēta neatkarība no Lielbritānijas 1919. gada 8. augustā 
 -  Atzīta 1919. gada 19. augustā 
Platība
 -  Kopā 647 500 km² (41)
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2009. g. 29 121 286[1][2] (42)
 -  Blīvums 43,5/km² (150.)
IKP (PPP) 2009. gada aprēķins
 -  Kopā $26,976 miljardi[3] 
 -  Uz iedzīvotāju $1000 
HDI (2010) 0,349 (zems) (155.)
Valūta Afgāns (AFN)
Laika josla (UTC+4:30)
Interneta domēns .af
ISO 3166-1 kods 004 / AFG / AF
Tālsarunu kods +93

Afganistāna (dari: افغانستان, Afğānistān; puštu: افغانستان, Afġānistān) ir valsts Centrālāzijas dienvidos. Rietumos tā robežojas ar Irānu, dienvidos un austrumos ar Pakistānu, ziemeļos ar Turkmenistānu, Uzbekistānu un Tadžikistānu, bet austrumos ar Ķīnu. Tās galvaspilsēta ir Kabula.

Afganistānā mīt ap 29,1 miljons cilvēku, tomēr tas ir tikai aptuveni lēsts, jo oficiāla tautas skaitīšana pēdējo reizi notika 1979. gadā. Aptuveni 40% no iedzīvotājiem ir puštuni (afgāņi). Citas lielākās etniskās grupas ir tadžiki, hazareji un uzbeki. Oficiālā valsts reliģija ir islāms.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģeogrāfiski Afganistāna atrodas vietā, kur vēstures gaitā saskārās daudzas Eirāzijas civilizācijas, krustojās tirdzniecības un kara ceļi. Līdz ar to reģions ir piedzīvojis neskaitāmu tautu staigāšanu, tajā bijušas āriešu, mēdiešu, persiešu, sengrieķu, maurju, Kušanas, arābu, tjurku, mongoļu, britu un PSRS armijas.

Pirmie pašu afgāņu valstiskie veidojumi, kam bija kāda nebūt politiska loma, izveidojās un pastāvēja XVI-XVII gs.: Hatasku haniste, Pešavaras haniste, Heratas haniste, Gilzaju haniste, Kandahāras haniste, Kabulas haniste, Abdaliju haniste, kas visas bija Persijas vasaļvalstis. XVIII gs. sākumā gilzaji gan sarāva vasaļattiecības un sāka ekspansiju, ieņemot Isfahānu, kur 1722. gadā Mirs Mahmuds pasludināja sevi par šahanšahu, taču ar to pašu dumpis tika apspiests un afgāņu ciltis atkal nonāca atkarībā no Persijas.

Duranī lielvalsts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Afganistānas valstiskuma vēsture sākas 1747. gadā, kad Persijas karaspēka afgāņu vienību komandieris, abdaliju cilts hans Ahmads sasauca sasauca pirmo puštunu vistautas sapulci — Lojadžirgu (loya jirga - lielā padome), - Kandahārā, kurā tika ievēlēts par visu puštunu hanu, pieņēma titulu "šahs" un vārdu Duranī - "Persijas pērle" - sākot dēvēties par šahu Duranī (valda 1747.-1772.). Ahmadšahs, būdams talantīgs karavadonis un politiķis, gan ar spēku, gan diplomātiskā ceļā pakļāva un apvienoja visas afgāņu ciltis, izveidojot t.s. Duranī lielvalsti. Sava lielākā uzplaukuma laikā Duranī lielvalsts bez tradicionālajām puštunu apdzīvotajām teritorijām aptvēra arī visu mūsdienu Afganistānas teritoriju, daļu Mešhedas Persijā, kā arī visu mūsdienu Pakistānu un Kašmīru. Ahmadšaha pēcnācēju laikā valsts ieslīga nebeidzamos konfliktos ar Persiju un sikhiem, kas stipri samazināja tās teritoriju, bet pati valsts sadrumstalojās. Pēc šaha Timura nāves 1793. valstī sākās haoss, jo nebija leģitīma troņmantnieka un uz troni pretendēja visi nelaiķa dēli, kas katrs pārvaldīja savu provinci un karoja savā starpā.

Skat. pamatrakstu Duranī lielvalsts

Afganistānas emirāts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Afgāņi t.s. Pirmā angļu-afgāņu kara laikā

1826. gadā Kabulu ieņēma Dosts Muhammeds, barakzaju klana vadonis, pieņemot emīra titulu un proklamējot Afganistānas emirātu. Taču tas bija laiks, kad šī zeme bija nonākusi Krievijas impērijas un Lielbritānijas savstarpējās sāncensības par dominanti Āzijā krustpunktā (skat Lielā spēle). 1839. gadā zemē iebruka Britu impērijas ekspedīcijas korpuss un sākās t.s. Pirmais angļu-afgāņu karš, kas ilga līdz 1842. gadam. Puštunu teritorija tika sadalīta ar Durandas līniju daļā, ko Britu impērija pilnībā pakļāva (mūsdienu Pakistānā), un nepakļautajā daļā (kas kļuva par iemeslu saspīlētajām attiecībām starp Britu Indiju, kā arī vēlāk ar Pakistānas valsti - šī problēma šodien ir zināma kā „Puštunistānas jautājums”). 1878. gadā briti atkal iebruka Afganistānā, sākot Otro angļu-afgāņu karu un uzspiežot Afganistānai Gandamakas miera līgumu. Afganistānas emirāts kļuva par Britu impērijas vasaļvalsti ar lemšanas tiesībām tikai iekšpolitikā. Taču 1919. gadā, nākot pie varas emīram Amanulaham, Afganistāna pasludināja neatkarību, ko Londona negribēja pieļaut un sākās t.s. Trešais angļu-afgāņu karš, kas beidzās ar Rāvalpindi miera līgumu), ar kuru Lielbritānija atzina Afganistānas neatkarību.

Skat. pamatrakstu Afganistānas emirāts

Afganistānas karaliste[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1929. gadā emīrs Mohammads Nadīrhans pasludināja par valsts nosaukuma maiņu, pieņemot titulu "šahs" un tā Eiropas ekvivalentu "karalis" - valsts tika pārdēvēta par "Afganistānas karalisti".

Radikālā organizācija "Afgāņu jaunatne" 1933. gadā atentātā nogalināja karali Nadīrhanu. Viņa dēls Zahīršahs tobrīd bija 19 gadus vecs - pārāk jauns, lai valdītu musulmaņu izpratnē, tāpēc 20 gadus viņa vietā to darīja trīs tā tēvoči. Nākamos 20 gadus valdīja pats Zahīršahs, un tieši viņa laikā - XX gs. 60. gados Afganistānā izveidojās to politisko kustību aizmetņi, kas vēlāk vistiešākajā veidā ietekmēja valsts vēsturi.

Skat. pamatrakstu Afganistānas karaliste

Afganistānas Republika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izmantodams valdnieka prombūtni, Afganistānas monarha Zahīršaha brāļadēls hans un ģenerālis Sardars Mohammads Dauds 1973. gada 18. jūlijā sagrāba varu un pasludināja Afganistānu par republiku. Zahīršahs vairs neatgriezās valstī un turpmāk lielākoties uzturējās Francijā.

Monarhijas gāšanu islāmiskie spēki uztver par signālu cīņas sākumam. Viņu mērķis ir nodibināt Afganistānā teokrātisku islāma valsti, atjaunojot ticības un morāles tīrību. Daudzi emigrēja uz Pakistānu, kur uzsāk bruņotu grupu veidošanu. Pagrīdes organizācijas "Musulmaņu jaunatne" rindās bija Kabulas universitātes Inženieru fakultātes students Gulbedins Hekmatjars (nākamais Afganistānas Islāma partijas vadītājs), teoloģijas profesori Rabani (nākamais Afganistānas Islāma biedrības dibinātājs un valsts prezidents) un Saijafs (nākamais Afganistānas atbrīvošanas islāmiskās savienības dibinātājs).

Skat. pamatrakstu Afganistānas Republika

Afganistānas Demokrātiskā Republika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1978. gada 27. aprīlī (1357. gada saura mēneša 7. dienā) notika militārs apvērsums, kura laikā Daudu un viņa brāli nogalina pulkveža Abdula Kadira vadītā armijas virsnieku grupa (interesanti, ka „Aprīļa revolūcijas„ plānošana notika pilsētas zooloģiskajā dārzā). Lai arī operācijā iesaistīti augstu stāvoši armijas virsnieki, reālā varas pārņemšana notika ar septiņu tanku palīdzību, kas iebrauca Kabulas centrā, ieņēma pastu, telegrāfu un banku. Pučisti „par pretošanos” nošāva valdību un pasludināja Afganistānu par demokrātisku republiku. Revolucionārā padome iecēla Mohammadu Tarakī par valsts pagaidu vadītāju un revolucionārās padomes priekšsēdētāju. Dienu vēlāk - 3. maijā, par priekšsēdētāja vietnieku ievēlēts Babraks Karmals, bet par Tarakī kā premjerministra vietnieku un ārlietu ministru tika iecelts Hafizulla Amins. Aizsardzības ministra pienākumus piekrita pildīt pats Abduls Kadirs. Gandrīz valdības locekļi vēl pirms pāris dienām atradās cietumos, kur bija iekļuvuši kā ATDP biedri. 9. maijā notikušo nosauca par Saura (aprīļa) revolūciju, kas tika pasludināta kā rūpīgi plānota un gatavota jau kopš partijas dibināšanas 1965. gadā. 1978. gada vasarā uzsāktā agrārā reforma izpaudās plānveida izbraukumos uz laukiem, kur sapulcināto vietējo iedzīvotāju acu priekšā tika nošauti lielāko zemes gabalu īpašnieki, turpat aprokot tos un steigā sadalot zemi visiem klātesošajiem. Cilšu elitē, kas pārvaldīja zemes platības, tas izsauca sašutumu, kas pārauga par bruņotu pretošanos. Nestabila bija arī pati valsts vadība. Jau augustā pulkvedis Kadirs tika pasludināts par "kontrrevolucionāru elementu" un arestēts. Deviņu mēnešu laikā tiek arestēti divi tūkstoši TDP biedru, 500 no viņiem - nošauti. No politiskās skatuves uz laiku pazuda Babraks Karmals - Tarakī vietnieks partijā. 1979. gada septembrī, atgriezies no triumfa pilnas ciemošanās Havanā un Maskavā, Tarakī uzzināja, ka viņa vadītās partijas ārkārtas plēnums izskatījis un akceptējis Tarakī lūgumu veselības stāvokļa dēļ atbrīvot viņu no visiem partijas un valsts amatiem. Par premjeru tika iecelts Hafizulla Amins. Divdesmit dienas vēlāk Tarakī mirst "no ilgstošas un nopietnas slimības", bet viņa sērojošie ģimenes locekļi nez kāpēc tika ieslodzīti cietumā. 1979. gada septembrī, kad Amins, kļūdams par valsts galvu, pasludina vispārēju amnestiju, represiju galu, patiesas tautas demokrātijas uzvaru, darbaļaužu tiesību un brīvību neaizskaramību, kā arī likumību un taisnīgumu. Starp citu, amnestija neattiecās uz tiem „revolucionārajiem darboņiem„, kas savulaik veidoja pirmo revolucionāro valdību pēc Aprīļa revolūcijas.

Lai gāztu sev nevēlamo režīmu un pie varas nāktu draudzīgāki spēki, ASV uzsāka slepenu (caur Pakistānas drošības dienestiem) atbalstu cilšu separātiski noskaņotajiem vadoņiem: apmācot un apbruņojot tos cīņai pret marksistisko Afganistānas valdību. Savukārt lai nepieļautu ASV nostiprināšanos reģionā, 1979. gada 24. decembrī PSRS ieveda savu karaspēku Afganistānā (pamatots tas tika ar Afganistānas un PSRS 1978. gadā parakstīto "Draudzības, sadarbības un labu kaimiņattiecību" līgumu, kurā šāda palīdzība bija paredzēta). Sākās t.s. Afganistānas karš. Kā rezultāts padomju okupācijai bija masveida afgāņu izceļošana uz bēgļu nometnēm kaimiņos esošajās Pakistānā un Irānā. Pakistānā vien patvērumu meklēja vairāk nekā 3 miljoni afgāņu. Pēc desmit gadiem, saskaroties ar arvien pieaugošo starptautisko spiedienu un ar aptuveni 15 000 padomju karavīru bojāeju karā ar modžahediem, PSRS izveda savu karaspēku no Afganistānas.

PSRS aiziešana no Afganistānas tika uzskatīta par ASV ideoloģisku uzvaru. ASV atbalstīja modžahedus kā pretspēku PSRS ietekmei reģionā, kurš atrodas netālu no naftas bagātā Persijas līča. Pēc PSRS aiziešanas, ASV un tās sabiedrotie zaudēja interesi par Afganistānu un maz darīja lai palīdzētu atjaunot kara izpostīto zemi. Aizejot padomju karaspēkam režīms zaudēja spēju pretoties labi apbruņotajiem cilšu karotājiem - kaut arī PSRS turpināja atbalstīt Nadžibullas vadīto Afganistānas valdību, tā krita 1992. gadā.

Skat. pamatrakstus: Afganistānas Demokrātiskā Republika, Afganistānas karš (1979—1989)

Ziemeļu alianse[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 1991. gada beigās tika izveidota "Afganistānas glābšanas apvienotā islamiskā fronte" (Jabha-yi Muttahid-i Islami-yi Milli bara-yi Nijat-i Afghanistan), plašāk zināma kā "Ziemeļu alianse", kurā apvienojās praktiski visi nepuštunu modžahedi. 1992. gada martā, sagraujot valdības spēku paliekas, Ziemeļu alianses spēki ieņēma Kabulu, pirms tajā bija ielauzušās puštunu vienības. Izveidotā valdība, kurā bija pārstāvētas visas lielākās partijas un grupējumi, visai drīz ieslīga iekšējos ķīviņos un tās darbība praktiski bija paralizēta. Sākās cīņa par varu starp dažādām modžahedu frakcijām - centrālajai valdībai nebija reālas varas ārpus galvaspilsētas un dažiem lielākajiem centriem, - teritoriju savā starpā sadalīja dažādu mudžahedu grupējumu vadoņi.

Skat. pamatrakstu Ziemeļu alianse

Afganistānas Islāma Emirāts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā atbilde uz haosu un korupciju, radās islama fundamentālistu militārā kustība Taleban, kas uzsāka karu pret separātajiem cilšu vadoņiemi cilšu un klanu asinsradniecības saitēm, talibi visai īsā laikā uzvarēja "veco modžahedu" koalīciju pilsoņu karāus Taleban kontrolētās teritorijas. 1996. gadā. Taleban izveidoja valdību (no citām valstīm tās leģitimitāti atzina Apvienotie Arābu Emirāti, Pakistāna un Saūda Arābija.) un centralizētu pārvaldes aparātu, kas ieviesa via akta ASV]] sākās ASV un to sabiedroto iebrukums Afganistānā, kas beidzās ar Taleban valdības gāšanu. Dzīvi palikušie valdības locekļi evakuējās uz Pakistānu un uzskata sevi par likumīgo Afganistānas valdību emigrācijā.

Skat. pamatrakstus: Afganistānas Islāma Emirāts

Afganistānas Islāma Republikas izveidošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

2001. gada 11. septembrī, ASV un tās sabiedrotie kopā ar Ziemeļu alianses spēkiem īstenoja militāru iebrukumu Afganistānā - dažās nedēļās ASV vadītā koalīcija strauji sagrāva emirāta armiju un okupēja teritoriju. Taleban valdība tika gāzta, tās dzīvi palikušie locekļi glābās bēgot un Pakistānas kalniem. Savukārt sakautie Taleban spēki atkāpās uz apvidiem kuros tiem bija lielāks civiliedzīvotāju atbalsts - galvenokārt dienvidu un dienvidaustrumu provincēs, - un uzsāka tur partizānu karu, kas turpinās ari mūsu dienās.

2001. gada beigās Bonnā tikās Rietumu valstu diplomāti ar afgāņu cilšu vadoņiem un diasporas politiskajiem līderiem, vienojoties par jaunas valdības izveidošanu (par pagaidu vadītāju koalīcijas spēku valstis 2001. gada decembrī iecēla Hāmidu Karzaju) - vistautas Lojadžirgā 2002. gadā, Karzajs tika oficiāli ievēlēts par Afganistānas prezidentu.[4]

Lai nepieļautu jaunās valdības gāšanu, nodrošinātu valstī kārtību, un palīdzētu tai atjaunoties, ASV un NATO miera uzturētāji (t.sk. arī Latvijas kareivji) turpina atrasties Afganistānā, apkarojot valdības pretiniekus.

Valsts pārvalde[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Prezidentāla republika, ko pārvalda prezidents, valdība, Nacionālā asambleja un pašvaldību padomes.

Konstitūcija pieņemta 2004. gada janvārī.

Parlaments[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Divpalātu parlaments - Nacionālā asambleja - uzsāka darbu 2005. gada 19. decembrī pēc 2005. gada 18. septembrī notikušajām vēlēšanām. Vēlēšanu kandidātes sievietes bija apmēram 10% no kopējā kandidātu skaita un pateicoties kārtībai rezervēt vietas sievietēm deputātēm, sievietes ieguva 27,3% vietu apakšpalātā un gandrīz 30% vietu pašvaldību padomē. Vēlēšanu laikā nogalināja astoņus kandidātus un vairākus darbiniekus, kas iesaistīti vēlēšanu darbā. ES Vēlēšanu Novērošanas Misija ziņoja par pārkāpumiem un krāpšanu vairākās provincēs.[5]

Ārpolitika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Afganistāna nesen ir pievienojusies Dienvidāzijas reģionālās sadarbības asociācijai (SAARC). Attiecības ar ES balstās uz partnerattiecību nolīgumu "Ieguldot jaunā ES - Afganistānas parnerībā", ko parakstīja 2005. gada 16. novembrī Strasbūrā.

Ģeogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Afganistānas topogrāfiskā karte.

Kaut arī Afganistāna pamatā tiek uzskatīta par Centrālāzijas valsti, dažreiz to pieskaita Dienvidāzijas vai Tuvo austrumu reģioniem, jo tai ir ciešas kultūras, etnolingvistiskas un ģeogrāfiskas saites ar vairumu no tās kaimiņiem.

Afganistāna no visām pusēm robežojas ar citām valstīm; tai nav izejas uz atklātu jūru. Arābijas jūra ir tuvākā jūra; tā atrodas aptuveni 500 km uz dienvidiem no Afganistānas. Afganistāna joprojām ir viena no vissliktāk kartētajām valstīm pasaulē, jo gan tās izolācijas, gan nestabilās politiskās iekārtas dēļ nav izdevies to pilnvērtīgi izpētīt.[6] Dienvidos un austrumos Afganistāna robežojas ar Pakistānu (ieskaitot Kašmīras reģionu, kuru pārvalda Pakistāna, bet teritoriālas pretenzijas ir arī Indijai). Rietumos robežojas ar Irānu, bet ziemeļos ar Centrālāzijas valstīm Turkmenistānu, Uzbekistānu un Tadžikistānu. Salīdzinoši, ļoti īsa robeža Afganistānai ir arī ar Ķīnas autonomu rajonu Siņdzjanu. Afganistānas platība ir 647 500 km² (aptuveni 10 reizes lielāka par Latviju).

Administratīvais iedalījums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts teritorija administratīvi sadalīta 34 provincēs: Kandahāra, Helmanda, Kunāra, Zabula, Nuristāna, Gazna

Lielākās pilsētas: Kabula - 2 000 000, Dželālābada - 59 000, Kandahāra - 226 000, Kondūza - 57 000, Herāta - 177 000, Baglāna - 41 000, Mazāri Šarīfa - 103 000, Gardeza - 50 000 iedzīvotāju.

Afganistāna sastāv no 34 provincēm.

Afghanistan provinces numbered gray.PNG
Province Kartes cipars Centrs Iedzīvotāju skaits Platība (km²)
Badahšānas province 30 Feizābāda 819,396 44,059
Bādgīsas province 4 Kale i Nova 499,393 20,591
Baglānas province 19 Polehomrī 741,690 21,118
Balhas province 13 Mazārešarīfa 1,123,948 17,249
Bāmijānas province 15 Bāmijāna 343,892 14,175
Dājkondīs province 10 Nīlī 477,544 8,088
Džouzdžānas province 8 Hādže Dokūha 426,987 11,798
Farāfas province 2 Farāha 493,007 48,471
Gaznī province 16 Gaznī 1,080,843 22,915
Gouras province 6 Čagčarāna 635,302 36,479
Helmandas province 7 Laškargāha 1,441,769 58,584
Herātas province 1 Herāta 1,762,157 54,778
Houstas province 26 Housta 638,849 4,152
Kabulas province 22 Kabula 3,314,000 4,462
Kandahāras province 12 Kandahāra 913,000 54,022
Kāpīsas province 29 Mahmūderākī 358,268 1,824
Kondozas province 18 Kondoza 820,000 8,040
Konaras province 34 Asadābāda 413,008 4,942
Lagmānas province 32 Mehtarlāma 382,280 3,843
Lougaras province 23 Polealāma 322,704 3,880
Nangarhāmas province 33 Džalālābāda 1,342,514 7,727
Nīmrūzas province 3 Zarandža 117,991 41,005
Nūrestānas province 31 Pārūna 130,964 9,225
Orūzgānas province 11 Tarīnkouta 320,589 22,696
Paktijas province 24 Gardīza 415,000 6,432
Paktīkas province 25 Šarana 809,772 19,482
Pandžšīras province 28 Bāzāraka 128,620 3,610
Parvānas province 20 Čārīkāra 491,870 5,974
Samangānas province 14 Aibaka 378,000 11,262
Sarepolas province 9 Sarepola 442,261 15,999
Tahāras province 27 Tālogāna 830,319 12,333
Vardakas province 21 Maidanšahra 529,343 9,934
Zābolas province 17 Galāta 244,899 17,343

Iedzīvotāji[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Afganistānas tautu apdzīvotie reģioni.

Afganistānā dzīvo vairāk nekā 20 tautu - puštuni (38% no valsts iedzīvotāju skaita), tadžiki (25%), hazareji (19%), uzbeki (6%), citas tautas (12%) - turkmēņi, kirgīzi, kazahi, beludži, čaraimeki, nuristāņi u.c. Vidējais apdzīvotības blīvums ir 31 cilv./km2, toties auglīgās ielejās un oāzēs tas pārsniedz 100 cilv./km2. Kalnu rajoni un tuksneši maz apdzīvoti.

Kara darbības rezultātā daudzi iedzīvotāji devušies bēgļu gaitās. Pakistānā uzturas ap 3 miljoni afgāņu bēgļu, bet Irānā ap 1,3 miljoni.

Valstī ir 48,5% sieviešu un 51,5% vīriešu (100 sievietes uz 106 vīriešiem). Iedzīvotāju dabiskais pieaugums 3,48% gadā (2001). Vienai sievietei dzīves laikā dzimst vidēji 6 bērni. 60% Afganistānas iedzīvotāju ir analfabēti, īpaši izplatīts analfabētisms sieviešu vidū - tikai 15% sieviešu prot lasīt un rakstīt.

Iedzīvotāju vecuma struktūra (2001):
0 - 14 gadi 42,2%
15 - 64 gadi 55,01%
65 un vairāk gadi 2,79%
Dzimstība 41,42 (uz 1000 iedz.)
Mirstība 17,72 (uz 1000 iedz.)
Dabiskais pieaugums 23,7
Zīdaiņu mirstība (uz 1000 jaundzimušajiem) 147,02

Mūža vidējais ilgums vīriešiem ir 47 gadi, sievietēm 45,5 gadi (2001). Pilsētās dzīvo 21% Afganistānas iedzīvotāju. Darbaspēka resursus veido 10 miljoni iedzīvotāju (37% no iedz. skaita). 70% darbaspējīgo nodarbināti lauksaimniecībā, 15% rūpniecībā, 15% pakalpojumu sfērā. Gandrīz 3 miljoni iedzīvotāju ir nomadi un pusnomadi.

Reliģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valdošā reliģija ir islāms (sunnīti - 84%, šiīti - 15%), citas ticības 1% (jūdaisti, hinduisti).

Ekonomika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Afganistānas izolācija un vairāk nekā 20 gadus ilgušais pilsoņu karš pilnībā izpostījis valsts ekonomiku un infrastruktūru. Elektroenerģija pieejama tikai 6% iedzīvotāju. Tikai 10% iedzīvotāju pieejams tīrs dzeramais ūdens. Valsts ekonomikas atjaunošanai pasaules attīstītākās valstis nākamo 5 gadu laikā sniegs ekonomisko palīdzību 5 miljardu dolāru apmērā.[nepieciešama atsauce] Nauda nepieciešama izpostītās saimniecības atjaunošanai, kājnieku mīnu savākšanai, infrastruktūras attīstībai, izglītībai un veselības aprūpei, tīra dzeramā ūdens nodrošināšanai, kā arī enerģētikai un komunikācijām.

Valsts ekonomikas pamats ir apūdeņojamā zemkopība un ganību lopkopība. Aramzeme aizņem 12% teritorijas, ganības 46%, meži un krūmāji 3%. Valstī apūdeņo 30000 km2 (5% teritorijas). Lauksaimniecību būtiski ietekmē krasi kontinentālais klimats: aukstas ziemas, karstas un sausas vasaras. Sevišķi liels sausums bija 2001. gadā, kura dēļ bada nāve draud 7 miljoniem iedzīvotāju.

Imports un eksports[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eksportē dabasgāzi, augļus, paklājus, vilnu, riekstus, karakulādas, importē pārtiku, plaša patēriņa preces degvielu.

Lauksaimniecība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valstī pārsvarā naturālā lauksaimniecība un nomadu lopkopība (aitas, kazas, kamieļi, ēzeļi, zirgi).

Zemkopības galvenās kultūras: kvieši, rīsi, kukurūza, mieži, kokvilna, lini, sezams, cukurbietes, cukurniedres. Audzē citrusus (aprikozes, persikus), cidonijas, vīnogulājus, dižlazdas, olīvkokus, dārzeņus.

Plaši izplatīta ir opija magoņu audzēšana. 1999. gadā saražoja 1 670 000 tonnu[nepieciešama atsauce] opija pulvera, no kura iegūst heroīnu. Afganistānā tiek iegūti 95% no pasaulē patērētā heroīna. Kopš 2001. gada heroīna iegūšana ir dubultojusies.[7]

Dabas resursi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts ir bagāta ar dabas resursiem: nafta, dabasgāze, ogles, varš, cinks, svins, dzelzsrūda, hromīti, vizla, barīti, sērs, vārāmā sāls, dārgakmeņi un pusdārgakmeņi.

Ar pus amatnieciskām metodēm iegūst akmeņogles, akmeņsāli, lazurītu, beriliju, dzelzsrūdu, būvmateriālu izejvielas.

Ražošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dominē mājamatniecība. Izgatavo paklājus, pledus, mēbeles, kokvilnas un vilnas audumus, augu eļļu, ziepes.

Transports[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kalnainais reljefs kavē transporta tīkla attīstību. Dzelzceļu kopgarums ir 24,6 km, autoceļu - 21 000 km, no tiem ar cieto (asfalta) segumu 2793 km, pārējie 18207 km ir zemes ceļi.

Preču transportā izmanto autotransportu, kā arī vilcējdzīvniekus: kamieļus, ēzeļus, zirgus.

Kultūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Afganistānai ir bagāts kultūras mantojums, kas aptver vairāk nekā 5000 gadus ilgu laiku posmu. Tajā ir atrodami dažādu kultūru elementi, no kurām īpaši jāizceļ Senās Persijas un Indijas kultūras. No Hellēnisma laikmeta ir saglabājušies arī seno grieķu kultūras elementi. Šis kultūru sajaukums vairākas reizes Afganistānas vēsturē piedzīvoja ziedu laikus, īpaši Mogulu impērijas laikā, kad Kabula un Herāta kļuva par nozīmīgiem mākslas un izglītības centriem. Laika periodā no 16. līdz 20. gadsimtam literatūra, māksla un arhitektūra bija panīkusi, kas izskaidrojams ar to, ka valsts bija izolēta no ārpasaules un lielākā daļa no iedzīvotājiem dzīvoja ārpus pilsētām, kur dominējošā tomēr bija zemnieku "kultūra". Sociālās dzīves pamatā bija patriarhāts.

Sports[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Buzkašī — Afganistānas nacionālais sporta veids.

Afganistānā populāri ir individuālie sporta veidi, kas saistīti ar cīņas mākslu. Viens no populārākajiem sporta veidiem ir buzkašī, kur par uzvarētāju kļūst tas, kas pirmais, jājot uz zirga, nogalina aplokā ielaistu kazu vai aitu.

Rietumu pasaules tradicionālie komandu sporta veidi, kā futbols, basketbols, volejbols, nekad nav ieguvuši vispārēju popularitāti. Olimpiskajās spēlēs Afganistānas sportisti pirmo reizi piedalījās 1936. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs. Pagaidām vienīgā Olimpiskā medaļa ir izcīnīta teikvando (līdz 58 kg) — 2008. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs bronzas medaļu ieguva Rohulla Nikpajs. Afganistāna pagaidām vēl ne reizi nav aizsūtījusi savus sportistus uz Ziemas Olimpiskajām spēlēm.

Nosaukums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Burtiski nosaukums Afganistāna nozīmē "afgāņu zeme" - acīmredzot cēlies no vārda afgānis. Domājams, ka puštuni sāka izmantot vārdu afgānis kā pašnosaukumu, kopš islāma perioda sākuma. Saskaņā ar dažu zinātnieku viedokli, vārds afgānis pirmo reizi vēsturē parādījās nezināma autora, desmitā gadsimta ģeogrāfiskā grāmatā ar arābu nosaukumu ‘Hudud-al-Alam’, 982. gadā (pilnajā nosaukumā „Hudud ul-'alam min al-mashriq ila al-maghrib„ - „Pasaules robeža no austrumiem līdz rietumiem”).

Ir vairāki viedokļi attiecībā par vārda ‘afgānis’ izcelšanos, no kuriem vairums ir tīri spekulatīvi:

  • Afgāņu profesora Nematullas Šahranī (Nematullah Shahrani) tulkotajā vēstures avotā „Makhzan-i-Afghani”, kas bija sarakstīts 1612. gadā, afgāņu jeb puštunu izcelsme tiek saistīta ar tā saukto karali Talutu (Zaulu), patriarha Ābrahama pēcteci. Zaulam bija dēls Irmija (Jeremija), kuram bija dēls, vārdā Afgans. Pēc karaļa Zaula nāves, Afganu paaugstināja Dāvids un vēlāk izvirzīja par armijas virspavēlnieku karaļa Zālamana valdīšanas laikā. Afganam bija liels skaits pēcteču, kurus sāka dēvēt par ‘Bani-Israel’. Sestajā gadsimtā p.m.ē., Bakhtunasars, jeb Nebukadanēcers, Bābeles karalis, uzbruka Jūdejai un izraidīja Afgāna pēcteču kopienu trimdā uz Goras (Ghor) zemi, kura atrodas mūsdienu Afganistānas vidusdaļā. Ar laiku, izraidīto kopienu sāka dēvēt par afgāņiem, pēc viņu ciltstēva Afgana vārda, tāpat kā viņu zemi sāka dēvēt par Afganistānu. Šī vēstures interpretācija satur daudzas pretrunas un mūsdienu zinātnē tāpēc nav akceptēta. Pēdējais šīs ‘Bani-Israel’ hipotēzes aizstāvis bija majors Ravertijs (Mayor Raverty „The Pathans”, 1958, Olaf Caroe). Lielā mērā, ‘Bani-Israel” teorija ir nepieņemama to daudzo vēsturisko un lingvistisko neatbilstību dēļ kuras tā satur. Šī mutvārdu tradīcija ir pašu puštunu radīts mīts, kurš ir radies politiskajā un kultūras cīņā starp puštuniem un Moguliem. BaniIsraeli - šis raksts izskaidro dotā mīta vēsturisko fonu, tā neatbilstības un lingvistiskos pētījumus, kuri noliedz jebkādu semītisku izcelsmi.
  • Cita puštunu leģendas versija attēlo puštunu un afgāņu ciltstēvu Afganu, kā musulmaņu pravieša Muhameda laikabiedru. Izdzirdot par jauno ticību - islāmu, Kuaiss (Kuaiss Abdurs Rašīds (Qias Abdur Rashid) starp puštuniem tiek uzskatīts par pirmo, kurš ir ceļojis uz Meku un Medīnu, islāma reliģijas pirmsākumos) no Ariānas uzsāka ceļojumu uz Medīnu, lai satiktu pravieti Muhamedu un atgriezās Ariānā kā musulmanis. Viņam bija daudz dēlu, no kuriem viens bija Afgans. Afganam, savukārt, bija četri dēli, kuri uz austrumiem no tēva zemes nodibināja paši savas dzimtas. Pirmais dēls devās uz Suatas (Swat tag. Pakistānas Z) zemi, otrais uz Lahoru, trešais uz Multānu, bet pēdējais uz Kvettu. Šī leģenda ir viena no daudzām tradicionālajām puštunu teikām, kurās tiek stāstīts par puštunu izcelsmi. Un atkal, tas ir leģendārais Afgans, kura vārds puštuniem devis to pašreizējo nosaukumu. Kā var ievērot, šai leģendai par Afganu ir vismaz 11 gadsimtu liela laika starpība salīdzinot ar teiku par Zālamana laika Afganu.
  • Grāmatā - „Pētījumi par Afganistānas etnogrāfiju” (Dr H.W. Bellew „An Enquiry into the Ethnography of Afghanistan”) ir pausts viedoklis, ka nosaukuma ‘afgāņi’ izcelsme ir saistīta ar latīņu terminu albāņi, kuru armēņi lietoja izrunājot kā alvan, ar ko apzīmēja kalniešus. Un šajā gadījumā transliterēti armēņu burti būtu izrunāti kā aghvan. Persiešu valodā šis vārds tika izrunāts kā aoghan, avghan un afghan, lietojot kā norādi uz augstkalnu iedzīvotājiem - kalniešiem, kuri dzīvoja austrumos no Irānas kalnienes.
  • Daži pētnieki pauž pārliecību, ka nosaukums afgan nāk no vārda „abagan” (t.i. bez Dieva). Šo apzīmējumu persieši sāka attiecināt uz puštuniem lai aprakstītu tos kā bezdievjus vai neticīgos. Abagan ir antonīms vārdam bagan (t.i. tāds, kurš tic Dievam) tieši tāpat kā vārds ‘apolitisks’ ir antonīms vārdam ‘politisks’. Tāpat ir daži, kas vārdu afgan saista ar uzbeku vārdu avagan (t.i. pirmavots), kamēr citi saskata līdzību ar sanskrita upa-ganah (t.i. apvienotās ciltis).
  • Pēc cita, uz etimoloģiju balstīta uzskata, nosaukums afgan nāk no sanskrita vārda ašvakas (ashvaka), jeb ašvakani. Šo uzskatu proponē J. W. McCrindle un to atbalsta vesela rinda mūsdienu zinātnieku (ieskaitot C. Lassen, S. Martin, Bishop, Crooks, W. Crooke, J. C. Vidyalnar, M. R. Singh, P. Smith, N. L. Dey, Dr J. L. Kamboj, S. Kirpal Singh u.c.). Sanskritā, vārds ashva (irāņu aspa, prakritā (prakrit) assa)) nozīmē 'zirgs' un ašvakas (prakritā assaka) nozīmē 'jātnieks'. Ir zināms, ka laikā p.m.ē., iedzīvotājus no Afganistānas austrumiem dēvēja par ašvakām (t.i. jātniekiem), jo tie audzēja augstvērtīgas zirgu šķirnes un tiem bija labu kavalēristu slava.
  • 5 gs. p.m.ē., indiešu gramatiķis Panini(Panini) sauc afgāņus par ashvayana un ashvakayana. Klasiskie rakstnieki lieto atbilstošus ekvivalentus — aspasios (vai aspasii, hispasii) un assakenois (vai assaceni/assacani, asscenus). Tāpat, aspasios/assakenois (ašvakas = kavalēristi) tiek lietots kā cits nosaukums kambodžiem ((kambojas) ļoti seni Indijas un Pakistānas Z iedzīvotāji), izciliem senatnes jātniekiem.

Pēdējā, vārda ‘Afganistāna’ daļa nāk no persiešu vārda ‘stān’ (t.i. zeme vai valsts).

Pirms Afganistāna ieguva savu pašreizējo nosaukumu, šis reģions, savā vairāk nekā 5000 gadu ilgajā vēsturē, ir izgājis cauri vairākām nosaukuma maiņām. Viens no vissenākajiem nosaukumiem, saskaņā ar vēsturnieku un zinātnieku viedokli, bija Ariāna — kā grieķiski tiek izrunāts senajā valodā avestā lietotais antīkais nosaukums — Aryanam Vaeja, jeb sanskritā — Aryavarta(t.i. ariāņu zeme). Mūsdienās šī senpersiešu un avestas izruna ir aizstāta ar vārdu Irāna, kas ir pieminēts Afganistānas nacionālās aviosabiedrības nosaukumā — "Ariana Airlines".

Daudzus gadsimtus vēlāk, Afganistāna bija daļa no Lielās Horasānas un kopš tā laika ir atpazīstama arī ar nosaukumu Horasāna.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un paskaidrojumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Population of Afghanistan. CIA. CIA World Factbook (2010). Atjaunināts: 2010-10-12.
  2. Pēdējā iedzīvotāju skaitīšana notika 1979. gadā
  3. Afghanistan. International Monetary Fund. Atjaunināts: 2010-10-06.
  4. Taleban neatzīst šo ievēlēšanu par leģitīmu, jo tā notika okupācijas militārās varas kontrolē un uzraudzībā.
  5. Eiropas Parlamenta rezolūcija par Afganistānu - 2006. gada 18. janvāris
  6. Afghanistan Britannica.com
  7. Afganistānā pēdējos gados pieaudzis narkomānu skaits - RD Atkarības Profilakses Centrs

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]