Afrikāta

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Artikulācijas veidi
Troksnenis
Slēdzenis
Afrikāta
Berzenis
Svelpenis
Skanenis
Nazāls
Flaps, taps
Vibrants
Spraudzenis
Plūdenis
Patskanis
Puspatskanis
Laterāls
Šī lapa, iespējams, satur informāciju fonētiskajā alfabētā, kuru dažas pārlūkprogrammas var attēlot nekorekti.

Afrikātas (sauktas arī par afrikatīviem slēdzeņiem) ir koartikulēti divcentru līdzskaņi , kas sākas kā slēdzeņi (kā [t] vai [d]). Atšķirībā no slēdzeņiem slēgums netiek pārrauts pēkšņi, bet pāriet spraugā: aktīvais runas orgāns (parasti mēle) pamazām attālinās no pasīvā, vaidojot spraugu, kā rezultātā skaņas realizācija ir berzeniska (kā [s] vai [z]), vai, atsevišķos gadījumos, kā berzeniski trilli. Saplūstot abām artikulācijām, nerodas ne attiecīgajam slēdzenim, ne berzenim raksturīgs troksnis, bet īpatnējs, nedalāms troksnis, kam nav iespējams noteikt robežu starp abiem elementiem.[1]

Latviešu valodā afrikātas ir [t̪͡s̪], [d̪͡z̪], [t͡ʃ], [d͡ʒ], kas ortogrāfijā tiek attēlotas attiecīgi kā "c", "dz", "č", "".

Izplatība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu valodas skaņas "c", "č", "dz" un "dž" (Starptautiskajā fonētiskajā alfabētā transkribētas kā [t̪͡s̪], [t͡ʃ], [d̪͡z̪], [d͡ʒ]), kas sastopamas arī angļu ("ch", "j"), vācu ("z", "tsch"), krievu ("ц", "ч"), itāļu un daudzās citās valodās, ir tipiskās afrikātas. Šīs skaņas ir plaši izplatītas pasaules valodās, tāpat kā tām tuvās [ʨ] un [ʣ] (poļu un ķīniešu valodās). Balsīgās afrikātas (izņemot [d͡z] un [d͡ʒ]) ir daudz mazāk izplatītas un vairākām artikulācijas vietām tiek uzskatītas par neiespējamām.

Daudz mazāk izplatītas ir tā saucamās labiodentālās afrikātas (kā vācu valodas [p͡f]), vai velārās afrikātas, kā secvanas [k͡x] (ortogrāfijā "kg") vai Šveices vācu dialekta [k͡x] un uvulārais [q͡χ]. Pasaulē tikai dažās valodās ir afrikatas šajās pozīcijās, lai arī attiecīvie slēdzeņi ir universāli. Tāpat reti sastopamas ir alveolārās afrikātas, kurās rezultējošais berzenis ir laterāls, kā piemēram [tɬ] skaņa daudzās Dienvidāfrikas un Amerikas indiāņu valodās. Daudzās Atapasku valodās, kā denes un navahu) ir koronālo afrikātu sērijas, kas var būt neaspirētas, aspirētas un ežektīvas papildus tam, ka pēc artikulācijas vietas jau dalās interdentālās/dentālās, alveolārās, postalveolārās un laterālās. Piemēram [t̪͡θ], [t̪͡θʰ], [t̪͡θ’], [ts], [tsʰ], [ts’], [tʃ], [tʃʰ], [tʃ’], [tɬ], [tɬʰ], and [tɬ’]. Afrikātas var arī kontrastēt pēc palatalizācijas, kā erzju valodā, kur kontrastē nebalsīgas alveolāras, postalveolāras un palatālas afrikātas. Afrikātas var atšķirties arī pēc fonēmiskā garuma, kā tas ir latviešu un karēļu valodās.

Apzīmēšana transkripcijās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Afrikātas parasti tiek apzīmētas ar to divu skaņu simboliem, kuri to veido, kā, piemēram, [pf], [kx]. Tomēr atsevišķi simboli šo skaņu apzīmēšanai ir nepieciešami, lai uzsvērtu to atsevišķo runas segmentu (fonēmu) funkciju. Tāpēc Starptautiskais fonētiskais alfabēts rekomendē afrikātu elementu apvienošanai lietot augšējo vai apakšējo puslokus, kā [p͡f], [k͡x]. Unicode alfabētos ir pieejamas sešu visbiežāk lietoto afrikātu ligatūras ([ʦ], [ʣ], [ʧ], [ʤ], [ʨ] un [ʥ]), bet tās nav iekļautas IPA standartā.

Cits afrikātu attēlošanas veids ir augšraksta simboli: [tˢ], [kˣ].

Citās fonētiskā pieraksta sistēmās, kā piemēram amerikānistiem, afrikātas [ts], [dz], [tʃ], [dʒ], [tɬ] un [dɮ] apzīmē ar <c> vai <¢>; <j>, <ƶ>, vai (vecāks) <ʒ>; <c> vai <č>; <ǰ>, <ǧ>, vai (vecāks) <ǯ>; <ƛ>; <λ> vai <dl> respektīvi. Ar IPA simboliem [tʃ] un [dʒ] dažkārt tiek atranskribēti palatālie slēdzeņi (IPA <c> un <ɟ>).

Tradicionālajā latviešu fonētiskajā pierakstā[2] afrikātas attēlo ar simboliem "c" (IPA [t̪͡s̪]), "č" (IPA [t͡ʃ]), "ʒ" (IPA [d̪͡z̪]) un "ǯ" (IPA [d͡ʒ]).

Afrikātu saraksts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koronālo afrikātu gadījumā simboli <t, d> parasti tiek lietoti visu koronālo slēdzeņu artikulāciju attēlošanai. Piemēram, [t͡ʂ] bieži tiek lietots [ʈ͡ʂ] vietā. Afrikātu skaidrākai attēlošanai apvienojošie pusloki šajā sarakstā netiek lietoti.

Piemēru valodas bieži ir arī tādas, kurās attiecīgās skaņas ir novērotas, bet vairākos gadījumos šo faktu nepieciešams apstiprināt.

Svelpeniskas afrikātas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nesvelpeniskas afrikātas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laterālas afrikātas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vibrantas afrikātas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Citas afrikātas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visas biežāk lietotās nebalsīgās afrikātas ir sastopamas arī kā ežektīvi: [tθ’, ts’, tɬ’, tʃ’, tɕ’, tʂ’, cʎ̥ʼ, kx’, kʟ̝̊’]. Dažās hoisu valodās ir ziņots par balsīgām ežektīvām afrikātām, bet īstenībā tie ir līdzskaņu klasteri: [dts’, dtʃ’]. Afrikātas bieži ir arī aspirētas ([m̪p̪fʰ, tθʰ, tsʰ, tɬʰ, tʃʰ, tɕʰ, tʂʰ]), reizēm ar ņurdošu fonāciju ([m̪b̪vʱ, d̠ʒʱ]), dažreiz prenazalizētas ([ndz, ndzʰ, ɳɖʐ, ɳɖʐʰ]). Sastopamas arī labializētas, velarizētas un faringalizētas afrikātas.

Avoti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Laua Alise. Latviešu literārās valodas fonētika. Apgāds Zvaigzne ABC, Rīga, 1997. ISBN 9984-560-96-1
  2. Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīca. Avots. 1996

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]