Airkāji

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Airkāji
Pinnipedia, (Illiger, 1811)
Plankumainais ronis (Phoca vitulina)
Plankumainais ronis (Phoca vitulina)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Plēsēji (Carnivora)
Apakškārta Suņveidīgie (Caniformia)
Virsdzimta Airkāji (Pinnipedia)

Airkāji, airkāju virsdzimtas (Pinnipedia) dzīvnieki ir daļēji jūras dzīvnieki, kas daļu dzīves pavada gan ūdenī, gan uz sauszemes, tie pieder plēsēju kārtas (Carnivora) suņveidīgo apakškārtai (Caniformia).

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Airkāju ķermeņiem ir raksturīgas pludlīniju formas, kas ir labi piemērotas peldēšanai, ķermeņi ir gludi, vārpstveidīgi, šie dzīvnieki ir diezgan lieli un masīvi. To kājas ir pārveidojušās par īsiem, platiem un plakaniem airiem, kas ir līdzīgi peldpleznām, tādēļ tos sauc par airkājiem. Kāju pirksti ir savienoti ar ādu, nagi ir tikai uz priekšējām airkājām roņiem, bet uz pakaļējām airkājām ausroņiem. Tā kā ūdenim ir daudz lielāks vielas blīvums, tad airkāju virsma nav nepieciešama tik liela kā putniem gaisā.

Mazākais no visiem airkājiem ir Galapagu kotiks (Arctocephalus galapagoensis), kas sver 30 kg un pieaudzis kotiks ir 1,2 m garš. Lielākais airkājis ir dienvidu jūraszilonis (Mirounga leonina), kas var būt garāks par 4 m un sver 2200 kg. Roņu dzimtas dzīvniekiem pakaļkājas ir izveidojušās par kaut ko līdzīgu astei, līdz ar to tās iešanai uz sauszemes nav piemērotas, toties peldējumam dod papildus spēku.

Dzīve ūdenī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Plankumainais ronis (Phoca vitulina)

Elpošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Airkāji uz ilgu laiku var aizturēt elpu un ienirt ilgstoši zem ūdens. Kad dzīvnieks sāk nirt, tā sirds sāk pukstēt lēnāk par vienu desmito daļu, artērijas sašaurinās un aizveras pavisam ciet, vienīgi sajūtu orgāni un centrālā nervu sistēma saņem asinis kā parasti. Airkājiem ir augstāks sāpju slieksnis kā citiem dzīvniekiem. Kad airkāji atgriežas ūdens virspusē, tiem ir vajadzīgs laiks, kamēr tiek palaistas un atjaunotas visas organisma sistēmas[1]. Airkāji zem ūdens bez elpošanas var peldēt gandrīz 2 stundas[2].

Termoregulācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā airkāji dzīvo aukstos ūdeņos, tad tiem ir efektīga termoregulācija. Siltums tiek saglabāts ar zemādas taukiem jeb trānu. Zemādas trāna slānis ne tikai saglabā ķermenī siltumu, bet kalpo arī kā papildus enerģijas avots. Piedzimstot mazuļiem trāna slāņa nav. Roņiem (Phocidae) tas ir apmēram 8 cm biezs, valzirgiem (Odobenidae) 15 cm.

Citas īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Airkāju acis ir lieliski piemērotas dzīvei gan zem ūdens, gan virs ūdens. Ienirstot aci pārklāj causpīdīga membrāna, kas aizsargā aci, bet kurai var redzēt cauri. Nāsis un ausis ienirstot automātiski noslēdzas. Ķermenim ir maksimāli slīdīga virsma; piena dziedzeri ir iekšēji, un piens tiek "izsvīsts", arī sēklinieki ir iekšēji. Airkājiem ir garas ūsas, kas kalpo navigācijai, galvaskausā ir sensori, kas uztver zemūdens skaņu informāciju un novada līdz ausij.

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūras leopards (Hydrurga leptonyx)

Visi airkāji ir plēsēji. Tie ēd zivis, vēžveidīgos, kalmārus un citus jūras dzīvniekus. Lielākā daļa airkāju ēd dažādu barību - to, ko var nomedīt, bet ir dažas sugas, kas specializējas uz īpašu barību, piemēram Rosas ronis (Ommatophoca rossii) un dienvidu jūraszilonis (Mirounga leonina) galvenokārt medī kalmārus. Krabjēdājronis (Lobodon carcinophagus) galvenokārt ēd krilus (Euphausiacea), bet pogainais ronis (Pusa hispida) ēd gandrīz tikai vēžveidīgos. Toties valzirgi ir iemīļojuši moluskus.

Ir roņu sugas, kas medī siltasiņu dzīvniekus, citus roņus ieskaitot. Tādi ir jūras leopardi (Hydrurga leptonyx), kuri ir visplēsīgākie no visiem airkājiem. Jūras leopardi medī gan pingvīnus, gan krabjēdājroņus, gan Rosas roņus. Pingvīnus un citus jūras putnus medī arī Dienvidamerikas jūras lauva (Otaria flavescens), kas uzbrūk arī Dienvidamerikas kotikam (Arctocephalus australis). Pie īpaši plēsīgiem airkājiem būtu jāpieskaita arī ziemeļu jūras lauva (Eumetopias jubatus), kas medī putnus, ziemeļu kotiku (Callorhinus ursinus) mazuļus un plankumainā roņa (Phoca vitulina) mazuļus.

Toties gandrīz visus airkājus medī zobenvalis (Orcinus orca) un lielākās haizivis, kā arī arktiskās sugas medī polārlāči.

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dienvidāfrikas kotiku (Arctocephalus pusillus) kolonija

Daudzām sugām tēviņi veido harēmus, kas tiek agresīvi apsargāti. Tādi ir jūrasziloņi, Dienvidamerikas jūras lauvas un ziemeļu kotiki. Ir sugas, kuru tēviņiem ir teritorijas, tās tiek apsargātas, bet mātītes brīvi pārvietojas no vienas teritorijas uz otru. Tā dara lielākā daļa jūras lauvu un Dienvidāfrikas kotiki. Starp tēviņiem notiek cīņas, lai iegūtu mātīti vai teritoriju. Cīņas var būt diezgan skarbas un agresīvas. Ausroņi, kas ir vislabāk piemroti sauszemei, vairošanās sezonā krastā veido lielus barus, tādēļ to uzvedība ir vislabāk novērota. Roņi un valzirgi krastā veido mazākas grupas, bieži tālu no krasta, uz kāda ledus gabala, un pārojas ūdenī, tādēļ to uzvedība zinātniekiem ir mazāk zināma.

Uzreiz pēc mazuļa dzimšanas mātītes ir gatavas pāroties. Dažādu sugu airkājiem mazuļu zīdīšanas ilgums ir atšķirīgs. Roņu dzimtā atšķirība ir iespējama no 4 - 60 dienām, bet ausroņiem no 4 - 36 mēnešiem. Ŗoņu dzimtas zīdīšanas īsais laiks atspoguļo faktu, ka roņi steidzas pamest krastu. Toties roņu dzimtas piens ir vistreknākais un barojošākais (45 – 60% tauku), kas kompensē saīsināto zīdīšanas laiku. Pēc zīdīšanas roņu mātes migrē uz barošanās vietām, lai atjaunotu iztērētās iekšējās rezerves. Ausroņu mātes ar mazuļiem uzturas tuvu ūdenim, un ik pa laikam dodas jūrā baroties. Ausroņu pienā tauku (25 - 50%) sastāvs ir daudz mazāks kā īstajiem roņiem.

Evolūcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunākie molekulārie pētījumi liecina par to, ka airkāji ir cēlušies no lāčiem līdzīgiem zvēriem pirms 23 miljons gadiem. Atdalīšanās notikusi vēlajā oligocēnā vai agrajā miocēnā. Senākās airkāju fosīlijas, kas tika atrastas Kanādas ziemeļos, ir 23 miljons gadus vecas. Dzīvnieks ir nosaukts par Puijila darwini, tam ir masīvas kājas, kas spēja salocīties un pārvietoties pa sauszemi kā mūsdienu sauszemes dzīvnieki, tomēr tā ķepas, lai gan tās vēl nevar saukt par airkājām, ir saplacinātas, kas liecina par ķepu lietošanu peldēšanai. Tas, ka kauli tika atrasti Kanādā, liecina, ka airkāji ir attīstījušies arktiskā klimata joslā. Fosīlijas tika nosauktas par godu dabas pētniekam Čārlzam Darvinam, kas bija pirmais, izvirzot hipotēzi, ka sauszemes dzīvnieks, kas dodas ik pa laikam medīt ūdenī, vai tā būtu jūra vai ezers, ar laiku attīstītos par dzīvnieku, kurš spētu ilgstoši uzturēties ūdenī, atrodoties tālu no krasta[3].

Cita sena fosīlija, kas saucas Enaliarktīds (Enaliarctos), dzīvoja pirms 24 - 22 miljoniem gadu. Tas bija labs peldētājs, tomēr joprojām spēja labi pārvietoties pa sauszemi, tas vairāk bija līdzīgs mūsdienu ūdriem. Zinātniekiem nav vienprātības par to, vai valzirgu dzimta un abas roņu dzimtas (ausroņi un roņi) attīstījās no kopīga priekšteča, vai roņu dzimta atdalījās pirms bija attīstījies kopīgais priekštecis valzirgiem un ausroņiem. Pēdējā laikā zinātnieki vairāk piekrīt otrai versijai[4].

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Airkāju virsdzimtā ir 3 mūsdienās dzīvojošas dzimtas un viena izmirusi dzimta[5]:

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. http://encarta.msn.com/encyclopedia_761564979/Seal_(mammal).html
  2. Pinniped Seal
  3. BBC NEWS | Science & Environment | 'Missing link' fossil seal walked
  4. Ulfur Arnason , Anette Gullberg, Axel Janke, et al (2006). "Pinniped phylogeny and a new hypothesis for their origin and dispersal". Molecular Phylogenetics and Evolution 41: 345–354. doi:10.1016/j.ympev.2006.05.022.
  5. http://www.pubmedcentral.nih.gov/articlerender.fcgi?tool=pubmed&pubmedid=17996107

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]