Akūts pankreatīts
Akūts pankreatīts ir akūts aseptisks iekaisuma process, kas ir saistīts ar aizkuņģa dziedzera audu pašsagremošanu, bet smagos gadījumos ar orgāna nekrozi.[1][2] Šī slimība ir viena no izplatītākām vēdera dobuma orgānu ķirurģiskām slimībām. Krievijā, Rietumeiropā un Ziemeļamerikā ar akūtu pankreatītu saslimst 40 līdz 80 cilvēki no 100 000 iedzīvotāju. 25—30% slimnieku ir nekrotiska forma, šādos gadījumos mirstība ir apmēram 40%.[1]
Galvenais akūta pankreatīta attīstīšanās cēlonis ir ārpusaknu žultsvadu slimības. Akūtu pankreatītu var veicināt arī kuņģa-zarnu slimības, holedoholitiāze (žultsakmeņu klātbūtne kopējā žultsvadā), striktūras (sašaurinājumi), divpadsmitpirkstu zarnas lielās papillas iekaisums vai spazma, žultsvadu diskinēzijas.[1] Šie traucējumi kavē aizkuņģa dziedzera sulas atplūšanu pa ārpusaknu žultsvadiem un aizkuņģa dziedzera caurteces sistēmu, attīstās biliāri-pankreātisks un duodenāli-pankreātisks reflukss, kā arī iekšteces hipertensija.[1]
Klasifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mūsdienu akūta pankreatīta klasifikācija pamatota uz intraabdominālām un sistēmu komplikācijām, ņemot vērā iekaisuma un destruktīva procesa fāziskas attīstīšanās ar mēroga vērtējumu un bojājuma rakstura aizkuņģa dziedzerī, retroperitoneālos un vēdera dobuma orgānos.[3]
Smaguma vērtējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pie akūta pankreatīta izšķir vieglu (tūskaino formu) un smagu (asociētu ar poliorgānu disfunkciju, vietējām un sistēmas komplikācijām) pakāpi. Smaguma pakāpi novērtē, pamatojoties uz klīniski-laboratoriskām skalām (Rensona, Glazko, APACHE II, SOFA un citām).[3]
Vērtējums pēc aizkuņģa dziedzera traucējuma mēroga un rakstura (pēc laparoskopiskiem, USG, DT, tievadatas aspirācijas biopsijas datiem):[3]
- tūskaina forma (intersticiālais pankreatīts);
- sterila pankreonekroze;
- inficēta pankreonekroze;
- pankreatogēns abscess;
- pseidocista (inficēta pseidocista).
Akūta pankreatīta formas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Izšķir nākamās formās:[3]
- tūskainais jeb intersticiāls pankreatīts;
- sterila pankreonekroze:
- pēc bojājuma rakstura: taukaina, hemorāģiska, jaukta;
- pēc mēroga (bojājuma izplatīšanās): mazperēkļaina, lielperēkļaina, subtotāla;
- pēc lokalizācijas: galviņas, astes, visas aizkuņģa dziedzera daļas;
- inficēta pankreonekroze.
Etioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Akūts pankreatīts var būt primārs vai sekundārs. Primāram akūtam pankreatītam var būt toksiski-metaboliskas, idiopātiskas (neskaidras dabas) formas. Akūts pankreatīts ir sekundārs, ja aizkuņģa dziedzeris tika iejaukts kādu blakus orgānu patoloģiskā procesā, biežāk gremošanas trakta orgānu (galvenokārt žultsvadu un divpadsmitpirkstu zarnas), vai tas ir viena no dažu orgānu vai sistēmu slimību izpausmēm.[3]
Vairākos gadījumos akūtu pankreatītu izraisa jaukta mikroflora. Visbiežāk sastop stafilokokus un streptokokus kopā ar E. coli un protejiem. Nereti, it sevišķi pelviorektālā apvidus strutainos izsitumos, ievēro bakterioīdus, peptokokus un fuzobaktērijas, kuri ir sporu neveidojuši anaerobi mikroorganismi. Akūtu pankreatītu, kuru izraisa jaukta mikroflora, sauc par parasto vai banālo. Specifiska infekcija (tuberkuloze, aktinomikoze, klostrīdiju infekcijas) ir samērā reti sastopamas.[4]
Epidemioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēdējo gadu laikā akūta pankreatīta slimnieku skaits ir palielinājies, piemēram, ASV 1998. gadā tika reģistrēti 183 000, bet 2007. gadā — 220 000 AP slimnieku. Lielo akūta pankreatīta uzliesmojumu var pamatot ar alkohola lietošanas pieaugumu. Ar alkohola izraisītu pankreatītu biežāk sirgst vīrieši, bet ar žultsakmeņu cilmes pankreatītu — sievietes. Alkohola izraisīs akūts pankreatīs biežāk konstatēts trūcīgo iedzīvotāju vidū, jo tieši šādā sabiedrības daļā alkohols tiek lietots pastiprināti. Savukārt žultsakmeņu pankreatīts biežāk ir sabiedrības vidusslāņa personām, ko var saistīt ar nelīdzsvarotu uzturu (daudz tauku un ogļhidrātu).
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 Хуругические болезни: учеб.: в 2 т. / под ред. В. С. Савельева, А. И. Кириенко. - 2-е изд., испр. - М.: ГЭОТАР-Медиа, 2006. - Т 1. - 608 с.: ил. ISBN 5-9702-0152-8 Nepareizs ISBN (т. 1) ISBN 5-9704-0154-4 (общ.)
- ↑ Григорьев П. Я., Яковенко А. В. Клиническая гастроентерология: Учебник для студентов медицинских вузов. - 3-е изд., перераб. и доп. - М.: Медицинское информационное агенство, 2004. - 768 с. ISBN 5-89481-228-3
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 Гастроэнтерология: национальное руководство. / В.Т. Ивашкин, Т.Л. Лапина — М.: ГЭОТАР-Медиа, 2008. — 704 с. — (Серия «Национальные руководство») ISBN 978-5-9704-0675-5
- ↑ Клиническая хирургия: национальное руководство: в 3 т. / под ред. В. С. Васильвева, А. И. Кириенко. — М.: ГЭОТАР-Медиа, 2008. — Т. I. — 864 с. — (Серия «Национальные руководство») ISBN 978-5-9704-0674-8