Alūksnes augstiene

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Dēliņkalna apkārtne

Alūksnes augstiene (Ziemeļaustrumu Vidzemes augstiene) ir Hānjas augstienes (Igaunija) dienvidu daļas turpinājums Latvijā. Alūksnes augstiene veido Gaujas un Daugavas (Pededzes) baseinu ūdenšķirtni un atrodas starp Vidusgaujas ieplaku un Austrumlatvijas zemieni. Dienvidos Gulbenes paugurvalnis to saista ar Vidzemes augstieni. Alūksnes augstienes augstākais punkts ir Dēliņkalns (271 m vjl).

Alūksnes augstiene balstās uz pamatiežu (augšdevona dolomītu, dolomītmerģeļu, mālu) virsas pacēluma 100-150 metrus virs jūras līmeņa, ko pārsedz 40-100 metrus biezu kvartāra nogulumu sega, veidojot paugurainu reljefu 120-271 metrus virs jūras līmeņa. Pauguri (relatīvais augstums 10-35 m) sastāv no ledus kušanas ūdeņu un ledāja nogulumiem - māla, smilšmāla, smilts, grants.

Alūksnes augstienes klimatam raksturīgs liels nokrišņu daudzums - apmēram 650 mm gadā (par 50 - 100 mm vairāk nekā apkārtējās zemienēs). Arī nokrišņu daudzums siltajā gadalaikā - apmēram 550 mm - ir viens no lielākajiem Latvijā (tāpat kā Vidzemes augstienē un Ziemeļrietumu Vidzemes pacēlumā). Sniega ūdens krājumi Alūksnes augstienē pavasarī sasniedz 100 mm (no pārējiem Latvijas rajoniem tie ir lielāki vienīgi Vidzemes augstienē). Augstienes mitruma režīms veicina erozijas procesus pauguru nogāzēs. Gaisa temperatūra Alūksnes augstienē ziemā un vasarā ir aptuveni par 0,5° zemāka nekā tuvējās zemienēs. Aktīvo temperatūru summa, tāpat kā pārējos Ziemeļlatvijas rajonos, nesasniedz 1800°.

Alūksnes augstiene ir ūdensšķirtne starp Gaujas un Daugavas baseiniem. Augstienes ziemeļ- un rietumdaļā ūdeņus savāc Gaujas pietekas Vaidava un Melnupe, bet austrumu nogāzē tek Pededzes pietekas. Dziļāki posmi ielejām ir vienīgi augstienes nogāzēs vai arī tajās vietās, kur upes laužas cauri sašaurinājumiem starp pauguriem, bet augstienes virsas daļā ielejas ir vāji izveidotas.

Alūksnes augstienes virsā upes vēl nav paguvušas iegrauzties līdz dziļo starppauguru ieplaku dibenam, tāpēc ieplakās saglabājušies vairāki ezeri. Lielākais augstienē ir Alūksnes ezers (15,9 km2). Mazāki ezeri aizņēmuši dziļākās ieplakas starp pauguriem uz ziemeļiem un dienvidiem no Alūksnes ezera. Skaistākais no tiem ir līčainais Indzera ezers (5 - 6 km uz dienvidiem no Alūksnes), ko iekļauj apkārtējie pauguri un grēdas. Ezerā paceļas ar mežu apaugušas salas un gara, šaura pussala. Rajona ziemeļdaļā, Veclaicenes augstumos, ir Kornetu ezeru virkne — viena no izcilākajām subglaciālajām ezeru virknēm Latvijas teritorijā. Tās apkārtnē izkaisīti arī vairāki sīki ieplaku ezeriņi. Alūksnes augstienē, īpaši tās malās, vietām atrodas arī aizauguši ezeri, kas pārvēršas zāļu purvos vai slapjās pļavās. Stāvajās pauguru nogāzēs intensīvi noskalojas augsne, tāpēc dažkārt attīstās nelielas vagas un gravas. Starppauguru ieplakas turpretī ir stipri pārpurvotas.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]