Alžīrijas neatkarības karš

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Alžīrijas neatkarības karš
الثورة الجزائرية
ALN-soldier-mortar.png
Alžīriešu kaujinieki
Sākums: 1954. gada 1. novembris
Vieta: Mūsdienu Alžīrija
Puses
Valsts karogs: Alžīrija Nacionālās Atbrīvošanās fronte
Karogs: Francija Francija
Līderi
Ferhats Abass
Ahmeds bin Bella
Muhameds Budiafs
Flag of France.svg Žaks Masū (Jacques Massu)
Zaudējumi
vairāk kā 141 000 kritušie 18 500 kritušie
65 000 ievainotie
Galvenās sadursmes
-
Beigas
Beigas: 1962. gada 18.marts
Līgums: Eviānas vienošanās
Iznākums: Alžīrijas neatkarība

Alžīrijas neatkarības karš (franču: Guerre d'Algérie, arābu: الثورة الجزائرية) bija pārsvarā partizānu karš starp Francijas varas iestādēm un Alžīrijas neatkarības piekritējiem. Kara rezultātā nodibinājās neatkarīgā Alžīrijas valsts.

Šis karš dziļi ietekmēja tālaika franču sabiedrību, un tā politiskās un sociālās sekas nav zudušas arī mūsdienās. Alžīrijas karš bija viens no Ceturtās republikas beigu galvenajiem cēloņiem, bet kara iznākums noveda Franciju pie pilsoņu kara sliekšņa.

Stāvoklis pirms kara[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alžīrijas iekarošanu franči sāka Jūlija monarhijas laikā 1830. gadā, atņemot to Osmaņu impērijai. Iekarošana noritēja vardarbīgi, izmantojot izdedzinātās zemes taktiku un represijas pret iedzīvotājiem. 1834. gadā Alžīrija tika anektēta un šeit nodibināja trīs Francijas departamentus. 1865. gadā, Otrās impērijas laikā, tika pieņemts Iezemiešu likums (Code de l'indigénat). Tas noteica, ka musulmaņu pamatiedzīvotāji (arābi un berberi) ir francūži, kuriem ir tiesības iegūt Francijas pilsonību, tomēr tad viņi vairs neatradīsies Islāma likumdošanas sfērā. Tomēr līdz 1870. gadam Francijas pilsonībā pieteicās tikai ap 700 musulmaņu.

Sākoties koloniālajam periodam, Alžīrijā no Dienvideiropas valstīm iebrauca un apmetās uz dzīvi ievērojams skaits eiropiešu jeb t. s. "melnkāju" (pieds-noirs). Tie runāja franču valodā un kopā ar jau no Rekonkistas laikiem šeit dzīvojošajiem sefardu ebrejiem kļuva par Alžīrijas valdošo slāni. 1959. gadā "melnkāji" bija 10,4 % no Alžīrijas iedzīvotājiem (1 025 000 cilvēku). Viņi apdzīvoja lielākās pilsētas, piemēram 49,3% no Orānas iedzīvotājiem bija eiropieši un ebreji. Eiropieši uzskatīja sevi par francūžiem, bet Alžīriju par neatņemamu Francijas daļu.

Pēc 1. pasaules kara Alžīrijas teritorijā radās pirmās musulmaņu politiskās organizācijas, kuras proponēja Alžīrijas autonomiju, kurai nikni pretojās Alžīrijas eiropiešu kopiena. 1936. gadā Francijas Tautas frontes valdības laikā tika pieņemts t. s. Blūma - Violeta priekšlikums par Francijas pilsonības piešķiršanu Alžīrijas musulmaņu augšējam slānim, tomēr gan "melnkāju", gan musulmaņu organizāciju iebildumu dēļ to neieviesa. Musulmaņu organizāciju nostāja pamazām radikalizējās.

1945. gada 8. maijā (Uzvaras dienā) netālu no Konstatīnas notika t. s. Setifas slaktiņš. Vardarbīgi tika izklīdināta musulmaņu demonstrācija, kura pieprasīja neatkarību. Sākās eiropiešu iedzīvotāju grautiņi, bojā gāja 105 eiropieši. Vēlāk apkārtnē ieradās armija, kura sāka vispārēju musulmaņu "nomierināšanas" operāciju. Viens no paņēmieniem - ar aviāciju un no jūras tika bombardēti musulmaņu ciemi. Nav zināms bojāgājušo musulmaņu skaits. Tiek lēsts, ka slaktiņā dzīvību zaudēja ap 15 000 cilvēku. Šie notikumi būtiski atsvešināja musulmaņu iedzīvotājus no franču varas iestādēm. 1954. gadā tika nodibināta Nacionālā atbrīvošanās fronte (NAF, Front de Libération nationale), kuras militārais spārns bija Nacionālās atbrīvošanās armija (Armée de Libération Nationale). Tajā pašā gadā nodibinājās konkurējošā organizācija - sociālistiskā Alžīrijas nacionālā kustība (ANK, Algérien National Mouvement). Abu šo kustību mērķis bija neatkarīgas Alžīrijas valsts nodibināšana bruņotā cīņā.

Karadarbības sākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1954. gada 1. novembrī NAF kaujinieki (maquisards), franču versijā "teroristi" uzbruka franču armijas militārajām būvēm, armijas un policijas posteņiem. Šie notikumi vēlāk tika nosaukti par Toussaint rouge (Asiņainā Visu svēto diena). No Kairas tika pārraidīts NAF uzsaukums, kurā tika aicināts pievienoties cīņai par neatkarīgu, demokrātisku, uz islāma principiem balstītu Alžīriju. 12. novembrī Francijas premjers Pjērs Mendess - Frānss (Pierre Mendès-France) deklarēja, ka Alžīrija ir neatņemama Francijas sastāvdaļa, un par Alžīrijas atdalīšanos nevar būt nekādas runas. Konflikta sākumā kaujinieku skaits bija tikai apmēram 500 cilvēku, un daudzi alžīrieši nemaz neatbalstīja pilnīgu Alžīrijas neatkarību.

NAF kaujinieki, izmantojot partizāna kara taktiku, lauku apvidos izvērsa uzbrukumus pret franču varas iestādēm un eiropiešu ieceļotājiem. Par NAF teorētiķi kļuva Martinikā dzimušais psihiatrs Francs Fanons, kurš atbalstīja terora izmantošanu kā cīņas līdzekli, arī pret svārstīgajiem alžīriešiem. Tas pamazām radikalizēja musulmaņu sabiedrību. Daudzi eiropiešu kolonisti pameta lauku apmetnes un patvērās lielākajās pilsētās.

Kafejnīcu karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

NAF izvērta cīņā arī pret sociālistisko Alžīrijas nacionālā kustību (ANK, Algérien National Mouvement), kura tāpat kā NAF cīnījās par Alžīrijas neatkarību. Alžīrijā nostiprinājās NAF, tomēr pašā Francijā ietekmīgāka bija ANK. Paralēli karadarbībai Alžīrijā noritēja savstarpēja bruņota cīņa starp konkurājošiem grupējumiem Francijas teritorijā t. s. "kafejnīcu karš" nosaukts šādi, jo konkurējošie grupējumi "rēķinus" parasti "kārtoja" kafejnīcās. Kara laikā šādi bojā gāja ap 7000 cilvēku, dažkārt nejauši apmeklētāji.

Konflikta saasinājums un Filipvilas slaktiņš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Franču izpletņlēcēji Alžīrijas karā

1955. gadā par franču Alžīrijas ģenerālgubernatoru tika iecelts politiķis un antropologs Žaks Sustēls (Jacques Soustelle), kurš izvērsa plašu ekonomisku programmu, lai uzlabotu musulmaņu kopienu dzīvi, tomēr turpmākie notikumi apstādināja reformas.

Līdz pat 1955. gadam franču varas iestādes neapjauta stāvokļa nopietnību, jo nemiernieki darbojās laiku apvidos. Kad Nacionālās Atbrīvošanās frontes kaujinieki savu darbību izvērta arī pilsētās, Francijas varas iestādes sāka plašākas "pretkaujinieku operācijas".

Par pagrieziena punktu var uzskatīt t. s. Filipvilas slaktiņu 1955. gada augustā, kad netālu no Filipvilas pilsētas (tagad Skida) NAF kaujinieki nogalināja 123 cilvēkus - frančus un to atbalstītājus. Sekojošajās franču armijas, policijas un "melnkāju" paramilitāro spēku atbildes operācijās tika nogalināti pēc franču ziņām - 1 273 nemiernieki, bet pēc NAF ziņām - 12 000 alžīriešu. Pēc šiem notikumiem ģenerālgubernators Sustēls daudz noteiktāk sāka akceptēt militāra spēka un represiju lietošanu pret nemierniekiem. Tas, savukārt, noskaņoja Alžīrijas musulmaņus par labu NAF.

NAF kaujinieki pamazām pārņēma savā kontrolē atsevišķus lauku rajonus, parasti kalnu un mazapdzīvotos rajonos, kur nodibināja pietiekami efektīvu varu, šādi nostiprinot savu ekonomisko bāzi. Bieži atsevišķie komandieri darbojās patvaļīgi. Dažkārt izcēlās konflikti atsevišķu komandieru starpā. Gan sagrābtajos rajonos, gan citur kaujinieki plaši izmantoja iebaidīšanu, teroru un slepkavības.

Saasinoties situācijai, franču varas iestādes un to atbalstošās "melnkāju" grupas izvērsa represijas pret musulmaņu iedzīvotājiem. Tika izmantots kolektīvās atbildības princips (represēja veselus ciemus, ja bija aizdomas par to sadarbību ar nemierniekiem), tika izmantotas iebaidīšanas slepkavības un spīdzināšanas. Neuzticamos ciemus bieži izpostīja, pārvietojot iedzīvotājus uz koncentrācijas nometnēm. Gar Tunisijas un Marokas robežu tika uzceltas aizsardzības līnijas, lai traucētu kaujinieku iefiltrēšanos no šajās valstīs bāzētajiem NAF atblasta punktiem.

1956. gada oktobrī Francijas Gaisa spēki pārtvēra Marokas lidmašīnu, kura devās uz Tunisiju, un piespieda to nolaisties Alžīrā. Lidmašīnā atradās NAF ārzemju politiskā vadība, kura tika ieslodzīta.

Kauja par Alžīru un pretterorisma taktika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tomēr franču taktika neguva vajadzīgos rezultātus. Nostiprinoties lauku apvidos, NAF sāka pārcelt karadarbību uz pilsētām. NAF izdeva aicinājumu sākt ģenerālstreiku. 1956. gada 30. septembrī trīs NAF kaujinieces izvietoja spridzekļus Alžīras centrā, un tas tiek uzskatīts par t. s. kaujas par Alžīru sākumu. Turpmāk katru mēnesi pilsētā notika vairāki simti spridzināšanas un uzbrukumi varas iestādēm. Gāja bojā ievērojams skaits civiliedzīvotāju. Lai likvidētu kaujinieku darbību, franču armijas ģenerālis Žaks Masū izmantoja t. s. pretterorisma operācijas, faktiski tāpat kā NAF kaujinieki izmantojot terorisma un iebaidīšanas taktiku.

Lauku apvidos Masū sadalīja valsti atsevišķos rajonos, kuros izvietoja armijas daļas. Katra no tām bija atbildīga par kaujinieku apkarošanu attiecīgā rajonā. Tas ievērojami samazināja NAF kaujinieku aktivitātes, tomēr sasaistīja ievērojamus armijas spēkus, tāpēc 1958. gada beigās franči biežāk sāka izmantot "atrast un iznīcināt" (search and destroy) taktiku. Pirmoreiz šajā karā plaši izmantoja helikopterus pret sauszemes kaujiniekiem. Abas šīs taktikas vēlāk tika plaši izmantotas citos XX gadsimta konfliktos, piemēram Vjetnamas kara laikā.

Tika nodibinātas karaspēka vienības, kas sastāvēja no t. s. harki - musulmaņiem, kuri cīnījās franču pusē. Šo kaujinieku skaits sasniedza 180 000, un tie tika plaši izmantoti pret NAF kaujiniekiem.

Francijas Ceturtās republikas beigas un Šarla de Golla atgriešanās pie varas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šarls de Golls

Alžīrijā dislocētās armijas vadība un franču kolonisti pamazām nonāca pie slēdziena, ka Ceturtās republikas valdību vājums un politiķu darbība traucē situācijas normalizēšanu Alžīrijā. Šajos apstākļos tika uzskatīts, ka Šarls de Golls, kurš no 1946. gada neieņēma publiskus amatus, ir piemērotākais kandidāts Francijas valsts vadītājam. Bijušais Alžīrijas ģenerālgubernators Sostēls organizēja de Golla atgriešanos pie varas. Naktī uz 1958. gada 13. maiju Alžīrijā dislocētā Francijas armija šeit veica apvērsumu, atceļot civilās varas iestādes un nodibināja t. s. Sabiedriskās kārtības komiteju. 24. martā armijas daļas bez cīņas ieņēma Korsiku. Tika plānots ieņemt Parīzi, ja Šarls de Golls netiks pie varas, tomēr 29. maijā Francijas parlaments ar 329 balsīm pret 224 nobalsoja par Šarlu de Gollu kā Francijas premjerministru.

Šarla de Golla Alžīrijas politika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc varas iegūšanas Šarls de Golls devās vizītē uz Alžīriju, kur mītiņa laikā deklarēja Vive l'Algérie française (Lai dzīvo franču Alžīrija!). Vienlaicīgi viņš ierosināja plašas politiskas un ekonomiskas reformas Alžīrijā.

De Golls nekavējoties sasauca komisiju, kas izstrādāja jauno Francijas konstitūciju. Tajā bija paredzēts, ka Alžīrija ir asociēta teritorija, nevis, kā iepriekš, neatdalāma Francijas teritorija. Tika nolemts 1958. gada septembrī rīkot referendumu par jauno valsts konstitūciju. Referendumā pirmoreiz tika atļauts piedalīties arī Alžīrijas musulmaņiem. 19. septembrī NAF nodibināja Alžīrijas Republikas pagaidu valdību, ko atzina vairākas arābu valstis un PSRS. 28. septembrī referendumā Francijā ar 79% procentiem balsu tika pieņemta jaunā konstitūcija. Arī Alžīrijas musulmaņi, noguruši no kara, ar 96% balsu (piedalījās 80% musulmaņu) atbalstīja jauno konstitūciju, kas paredzēja Alžīrijas autonomiju, nevis neatkarību. Tomēr arī iedzīvotāji Francijā aizvien vairāk nostājās pret karadarbību, kā arī pret to stingri iebilda kreisie politiskie spēki. 1959. gada septembrī de Golls pirmoreiz sāka runāt par Alžīrijas pašnoteikšanos.

Barikāžu nedēļa un OAS nodibināšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Barikādes Alžīras ielās

Alžīrijas franču kolonisti de Golla atziņu par Alžīrijas neatkarību uztvēra kā nodevību. 1960. gada 24. janvārī Alžīras ielās parādījās barikādes. Militārpersonām neiejaucoties, civiliedzīvotāji sagrāba pārvaldes ēkas. Tomēr armijas pavēlnieks, ģenerālis Moriss Šalē (Maurice Challe) deklarēja aplenkuma stāvokli un izdeva vairākus aresta orderus. 29. janvārī prezidents Šarls de Golls televīzijas uzrunā aicināja armiju saglabāt lojalitāti. 1. februārī kolonistu līderis Pjērs Lagajārds (Pierre Lagaillarde) padevās vietējai armijas vadībai.

1961. gada janvārī Lagajārds, kopā ar ģenerāli Raulu Salānu (Raoul Salan) Madridē nodibināja OAS (Organisation de l'armée secrète) - militāru organizāciju, kas ar teroristiskām metodēm centās nepieļaut Alžīrijas neatkarību, vēršoties pret Francijas varas iestādēm.

Alžīras pučs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1961. gada 8. janvārī Francijas metropoles daļā (bet ne pašā Alžīrijā, kur dzīvoja ievērojams skaits franču kolonistu) notika referendums par Alžīrijas pašnoteikšanos. Vairums nobalsoja par un Francijas valdība sāka slepenas sarunas ar Alžīrijas republikas pagaidu valdību.

Uzskatot to par nodevību, naktī uz 22. aprīli daļa Alžīrijā dislocēto Francijas armijas vienību vairāku ģenerāļu vadībā pārņēma savā kontrolē stratēģiskos punktus Alžīras pilsētā, arestēja Francijas valdības civilos ierēdņus un deklarēja varas pāņemšanu Alžīrijā un Franču Sahārā.

23. aprīlī Šarls de Golls TV uzrunā tautai paziņoja, ka, pamatojoties uz likumu, pilnībā pārņem valsts vadību savās rokās un kā virspavēlnieks aizliedz jebkuram Francijas pilsonim un karavīram izpildīt jebkādu sacēlušos ģenerāļu pavēli. Vairums Francijas armijas ierindnieku, kuri bija iesaukti dienestā, atteicās pakļauties un pučs izgāzās. Ģenerāļi tika arestēti.

Eviānas vienošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1961. gada martā starp Francijas valdību un Alžīrijas pagaidu valdību Francijas pilsētā Eviānā sākās sarunas par Alžīrijas turpmāko statusu. 1962. gada 18. martā tika parakstīta Eviānas vienošanās. Vienošanās paredzēja karadarbības pārtraukšanu no 19. marta. Jūnijā Francijā notika referendums par Alžīrijai piešķiramo neatkarību un 91% procents nobalsoja par to. 1. jūlijā referendums notika Alžīrijā.

Eviānas vienošanās notieca, ka franču kolonistiem trīs gadus saglabājas pilnas pilsoņu tiesības, bet pēc šī laika viņi drīkstēja izvēlēties - kļūt par Alžīrijas pilsoņiem vai nepilsoņiem (aliens), zaudējot pilsoņu tiesības.

3. jūlijā Šarls de Golls pasludināja Alžīrijas neatkarību.

OAS teroristiskie uzbrukumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikā starp Eviānas vienošanās parakstīšanu un referendumu par Alžīrijas neatkarību Francijā, slepenā militārā organizācija OAS Alžīrijā izvērsa plašu terorisma kampaņu, vērstu gan pret Francijas, gan Alžīrijas varas iestādēm. Šie mēneši Alžīrā bija vieni no traģiskākajiem kara laikā. Martā OAS kaujinieki pilsētā uzspridzināja vidēji 120 bumbas, netaupot arī skolas un bibliotēkas. Tomēr teroristiskie uzbrukumi nesasniedza savu mērķi.

OAS izvērsa teroristisko darbību arī Francijas teritorijā. 1962. gada 22. augustā Parīzes priekšpilsētā Klamārā (Clamart) OAS kaujinieki atentātā mēģināja nogalināt prezidentu de Gollu. Nejaušības dēļ tas neizdevās.

"Melnkāju" un harki izceļošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaut arī Eviānas vienošanās paredzēja pilsoņu tiesību piešķiršanu franču kolonistiem, OAS darbības un vispārējās atmosfēras dēļ, sadursmes starp kopienām turpinājās. Pēc referenduma par neatkarību Francijas varas iestādes visai kūtri aizstāvēja franču kolonistu tiesības. Vairākās vietās notika franču kolonistu slaktiņi, tāpēc kolonisti masveidā pārcēlās uz Franciju. Gada laikā uz Franciju pārcēlās apmēram 1,4 miljoni bēgļu. Bieži tie izbrauca pilnīgi bez uzturlīdzekļiem.

Ja "melnkājiem" eksistēja kāda juridiska aizsardzība, tad harki - franču pusē karojošajiem musulmaņiem tādas nebija. Arī viņi centās pārcelties uz Franciju, tomēr franču varas iestādes tam lika dažādus šķēršļus. Apmēram 91 000 tas izdevās. Alžīrijā palikušie tika uzlūkoti par tautas ienaidniekiem. Tiek lēsts, ka 1962. gada laikā ap 100 000 harki tika notiesāti uz nāvi vai nolinčoti.

Kara ietekme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kara rezultātā nodibinājās neatkarīga Alžīrijas valsts, tomēr, pēc vēsturnieku aplēsēm, bojā gāja ap 700 000 iedzīvotāju. Garais un nežēlīgais karš ietekmēja valsts tālāko attīstību. Karā izmantotās metodes iesakņojās Alžīrijas politiskajā un militārajā kultūrā, kas izpaužas arī mūsdienu cīņā starp pastāvošo Alžīrijas varu un islāma fundamentālistiem.

Pēc atentāta pret Šarlu de Gollu OAS tika sagrauta, to līderi apcietināti. OAS biedri izklīda pa dažādām galēji labējo organizācijām visā pasaulē. Piemēram, franču pretnemiernieku speciālisti bija vieni no galvenajiem Argentīnas militāristu konsultantiem Netīrā kara laikā.

Uz Franciju izbraukušie "melnkāji" un harki Francijā tika uzlūkoti ar aizdomām un naidu, bieži diskriminēti, kaut arī izcilākie "melnkāju" pārstāvji (redzamākie no tiem varētu būt filozofi Albērs Kamī un Žaks Deridā) devuši nepārvērtējamu ieguldījumu visas pasaules kultūrā. Tā kā "melnkāji" tika, sevišķi no kreisā politiskā spārna, uzlūkoti par nicināmiem kolonizatoriem, politiski viņi iekļāvās Francijas politikas labējā un galēji labējā spārnā.

Līdz pat 1999. gadam Francija neatzina, ka Alžīrijas karš vispār ir noticis, dēvējot to par "sabiedriskās kārtības uzturēšanas operāciju". Kaut arī pierādīts, ka franču militāristi kara laikā plaši izmantoja spīdzināšanas un ārpustiesas slepkavības, tas oficiāli netika atzīts. Vēl aizvien nav skaidrs cik lielā mērā spīdzināšanas tika akceptētas no Francijas augstāko varas iestāžu puses. Alžīriešu spīdzināšanās publiski apsūdzēts arī toreizējais franču armijas leitnants Žans Marī Lepēns.

Kaut arī ir izdoti pētījumi par Alžīrijas kara vēsturi, vispāratzīts, fundamentāls pētījums vēl nav uzrakstīts. Daudzi kara dokumenti vēl nav pieejami vēsturniekiem, jo tie nav atslepenoti. Nav arī neviena pētījuma, ko būtu kopīgi veikuši franču un alžīriešu vēsturnieki. Francijas sabiedrībā diskutabls ir jautājums par Alžīrijas kara mācīšanas veidu skolā.

Pastāv uzskats, ka Alžīrijas neatkaribas karš bija visai līdzīgs mūsdienās notiekošajam Irākas karam. Henrijs Kisindžers ieteica ASV prezidentam Džordžam Bušam studēt grāmatas par Alžīrijas karu, bet 2003. gadā Pentagonā tika izrādīta 1966. gada itāļu režisora Džillo Pontekorvo filma "Alžīras kauja" (La battaglia di Algeri), kuras pirmsseansa anotācijā bija rakstīts "kā uzvarēt teroristus kaujas laukā, bet zaudēt ideju karā".

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]