Alanīnaminotransferāze

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Alanīnaminotransferāze jeb alanīntransamināze (AlAT jeb ALT) ir ferments, aminotransferāze (jeb transamināze).[1][2] Tā izmanto piridoksālfosfātu, vitamīna B6 atvasinājumu, kā kofermentu. AlAT katalizē atgriezenisku reakciju alanīna aminoskābes dezaminēšanu. Dezaminēšanas produkts (piruvāts) metabolizējas vairākos virzienos, ieskaitot sabrukšanu ar enerģijas izdalīšanu, glikozes sintēzi u.t.t. Lielāku aktivitāti ferments rāda aknās (hepatocītu citoplazmā), aizkuņģa dziedzerī, sirdī, skeletmuskuļos, eritrocītos, nierēs.[1]

Funkcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aminotransferāze katalizē aminogrupas starpmolekulāro pārnesi no aminoskābes uz ketoskābēm, pie kam par kofermentu kalpo piridoksālfosfāts, kurš šajā reakcijā izpilda starpniecisku akceptora funkciju. Galvenokārt AlAT katalizē reaminēšanas reakciju starp alanīnu un α-ketoglutārskābi ar pirovīnogskābes un glutamīnskābes veidošanos.[3]

Klīniska pielietošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

AlAT klīnikā izmanto, lai atrastu un novērtēt citolītisko sindromu pie aknu slimību diagnostikas un monitoringā. Testu nosaka kopā ar aspartātaminotransferāzi (AsAT). Pie tipiskas akūtu vīrusu hepatītu gaitas hiperaminotransferazēmija (palielināts transamināzu līmenis asinīs) attīstās 97% slimniekiem nedēļu iepriekš, pirms parādās pirmie klīniskie simptomi. Pusei slimnieku hiperaminotransferazēmija attīstās 5 dienas pirms hepatomegālijas vai dzeltes. Apmēram 90% slimniekiem — divas dienas pirms dzeltes.[1] Hiperaminotransferazēmija sasniedz maksimumu (līdz 5-10 reizēm un vairāk) 1-2 saslimšanas nedēļā, kas apmēram sakrīt ar dzeltes parādīšanos vai maksimālo slimības klīnisko smagumu.[1]

90% slimniekiem AlAT radītājs ir augstāks par AsAT, taču pie smaga parenhīmas bojājuma var būt pretēja samērība, kas ir saistīts ne tikai ar citoplazmālas AsAT, bet arī mitohondriālas AsAT izoformas nonākšanu asinīs. AlAT lokalizējas šūna citoplazmā.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Клиническая лабораторная диагностика: национальное руководство: в 2 т. - Т. I. / под ред. В. В. Долгова, В. В. Меньшикова. - М.: ГЭОТАР-Медиа, 2012. - 928 с. ISBN 978-5-9704-1 (т. I), ISBN 978-5-9704-2127-7 (общ.).
  2. Осташкова В. В., Андреев В. П., Яковлева М. Н. и Анисимов А. Г. (1999). Физколлоидная и биологическая химия.
  3. Бландов А. Н. и Шлейкин А. Г. (2012). Ингибирование аланинаминотрансферазы мышечной ткани гидразидами ароматических кислот.