Albatrosi

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Albatrosi
Diomedeidae (G.R. Gray, 1840)
Īsastes albatross (Phoebastria albatrus)
Īsastes albatross (Phoebastria albatrus)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Vētrasputni (Procellariiformes)
Dzimta Albatrosi (Diomedeidae)
Izplatība

Albatrosses distribution map.png
Albratrosu izplatības areāls iekrāsots gaiši zilā krāsā.

Iedalījums

Albatrosus iedala 4 ģintīs:

Albatrosi, albatrosu dzimta (Diomedeidae) ir viena no četrām vētrasputnu kārtas (Procellariiformes) dzimtām.

Albatrosi ir liela auguma jūrasputni, kuru izplatības areāls ir Dienvidu okeāns un Klusā okeāna ziemeļu daļa. Atlantijas okeāna ziemeļos albatrosi nedzīvo, lai gan fosīlijas norāda, ka savā laikā arī šeit ir dzīvojuši šīs dzimtas putni. Albatrosi ir vieni no lielākajiem lidojošiem[1] putniem pasaulē. Turklāt lielajiem albatrosiem (Diomedea) ir lielākais spārnu izplētums no visiem dzīvojošiem putniem. Albatrosus iedala 4 ģintīs, bet par sugu skaitu, kuras ietilpst šajā dzimtā, zinātniekiem nav vienprātības. Pēc Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (IUCN) datiem albatrosu dzimtā ir 22 sugas, no kurām 19 ir apdraudētas. Pagātnē albatrosus intensīvi medīja, lai iegūtu to spalvas. Toties mūsdienās ligzdošanas salās ir iedzīvojušās ar cilvēkiem šeit nonākušās žurkas un savvaļas kaķi, kas izposta dējumus. Kā arī putnus apdraud jūras ūdeņu piesārņojums, zivju resursu samazinājums un zvejniecības rīki.

Evolūcija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Balstoties uz albatrosu molekulārām studijām, albatrosu dzimta attīstījusies oligocēnā pirms 35 - 30 miljoniem gadu. Zinātnieki uzskata, ka vētrasputnu kārtas vecākā dzimta ir vētrasputnu dzimta (Procellariidae) un nākamā vecākā - albatrosu dzimta. Mūsdienās zināmās 4 albatrosu ģintis izveidojās apmēram pirms 15 miljoniem gadu.

Izskats un īpašības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klejotājalbatross (Diomedea exulans) ir lielākais putns visā alabtrosu dzimtā
Albatrosu knābis sastāv no vairākām plāksnēm, un tā nāsis ir garas cauruļveida ejas, attēlā biklais albatross (Thalassarche cauta)

Albatrosi ir lieli vai ļoti lieli putni. Tie ir vislielākie putni visā vētrasputnu kārtā. Lielākais albatrosu dzimtā ir klejotājalbatross (Diomedea exulans), kura spārnu izplētums var sasniegt 3,5 metrus. Tas ir lielākais spārnu izplētums no visiem pasaules putniem kopumā. Lai arī klejotājalbatross ir liels putns, tas joprojām ir samērā viegls, salīdzinot ar auguma lielumu, un sver tikai 6 - 12 kg. Līdz ar to tas joprojām ir lielisks lidotājs.[2] Mazākais no albatrosiem ir pelēkais albatross (Phoebetria palpebrata), kura ķermeņa garums ir 79 - 89 cm, spārnu izplētums 183 - 218 cm.[3] Lai arī tas ir mazākais albatross, pelēkais albatross ir liels putns.

Albatrosiem ir liels knābis, masīvs, spēcīgs un ar asām malām. Augšējā knābja daļa nobeidzas ar spēcīgu āķi. Knābis sastāv no vairākām ragainām plāksnēm. Knābja virspusē izceļas divas garas cauruļveida nāsis, kuras stiepjas līdz pat knābja pamatnei. Nāsis tiek izmantotas ožai, kas ir netipiska īpašība putniem. Ar ožas palīdzību albatrosi tāpat kā visi pārējie vētrasputni nosaka barības atrašanās vietu. Pēdām 3 pirksti, kas savienoti ar peldpleznām, un iztrūkst aizmugurējais pirksts. Atšķirībā no citiem vētrasputniem albatrosu kājas ir spēcīgas un piemērotas staigāšanai pa sauszemi.[4] Tā kā albatrosi dzer jūras ūdeni, tiem pie knābja pamatnes virs acīm ir īpaši sāls dziedzeri, kas ķermenim ļauj atbrīvoties no liekās sāls.[5]

Lielākā daļa albatrosu ir balti ar tumšu muguru un spārnu virspusi. Izņēmums ir dienvidu karaliskais albatross, kas ir gandrīz balts, Amsterdamas albatross, kura apspalvojumā ir daudz brūnās krāsas, un trīs tumšie albatrosi - melnkāju albatross, melnais albatross un pelēkais albatross, kas ir tumši brūni vai tumši pelēki. Dažām sugām uz sejas ir pelēkas vai dzeltenas zīmes. Tās var būt uzacis vai atšķirīgs pakauša apspalvojums. Pieauguša putna apspalvojums albatrosiem izveidojas tikai pēc vairākiem gadiem.[6]

Spārni un lidošanas tehnikas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Slīpā planēšana
Lai paceltos, albatrosam bieži un spēcīgi jāsasit spārni un jāieskrienas. Tas ir viens no mirkļiem, kas prasa visvairāk putna enerģijas
Vecāki silda mazuli līdz tam ir nostabilizējusies pašam sava termoregulācija, attēlā melnkāju albatross (Phoebastria nigripes)

Spārni ir gari, šauri un stīvi. Tas nozīmē, ka, lai noturētos gaisā, albatrosi attīsta lielu lidošanas ātrumu. Pamatā tiek izmanti divi lidošanas veidi - dinamiskā planēšana un slīpā planēšana.[7] Dinamiskā planēšana nozīmē putna slīdēšanu gar viļņu galotnēm, uzķerot vertikālo gaisa plūsmu gar viļņa sienu. Tādējādi tiek samazināta nepieciešamā enerģija, lai noturētos gaisā. Slīpā planēšana tiek izmantota, kad putns lido taisni uz priekšu. Vētrasputns pagriežas pret vēju, uzņemot augstumu, tad planē lejup līdz jūras virsmai.[8] Albatrosi ir izcili planētāji. Noslīdot 1 metru uz leju, tie uz priekšu nolido 22 - 23 metrus. Atšķirībā no citiem vētrasputniem albatrosiem ir īpaša spārnu pleca uzbūve. Tiem ir pleca atslēga, kas nozīmē, ka spārns pie nepieciešamības ieķīlējas-saslēdzas. Bez mazākās muskuļu piepūles albatross spēj turēt izstieptu spārnu uz sāniem. Šāda īpašība piemīt vēl tikai lielajiem vētrasputniem.[7]

Albatrosi lidojot izmanto arī savas zināšanas par valdošajiem vējiem; dienvidu puslodē, lidojot uz ziemeļiem, tie lido pulksteņa virzienā, bet, lidojot uz dienvidiem, pretēji pulksteņa virzienam.[4] Putni ir tik labi piemērojušies gaisa strāvām, un to lidojums ir tik efektīgs, ka sirds ritms lidojot ir gandrīz tāds pats kā atpūšoties uz zemes. Tikai nosēšanās, pacelšanās un medības patērē putna enerģiju.[9] Putna spēja netērēt enerģiju lidojuma laikā nosaka to, ka garajos pārlidojumos tas ļoti reti medī, lai atjaunotu spēkus. Bezvēja laikā albatrosi nolaižas uz ūdens virsmas un atpūšas, gaidot vēju, lai turpinātu lidojumu. Vienīgie albatrosi, kuri izmanto pamīšus spārnu sasišanu un planēšanu, ir tropu albatrosi.[8] Uzsākot lidojumu, putni ieskrienas līdz spārni uzķer pietiekami daudz gaisa masas, lai paceltos spārnos.[4]

Barība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Albatrosi pamatā pārtiek no zivīm, vēžveidīgajiem, galvkājiem un maitas gaļas.[4] Katrai sugai un pat dažādām populācijām vienas sugas robežās ir atšķirīgi ēšanas ieradumi. Daži barojas tikai ar kalmāriem, citi ar zivīm un kriliem, citi tikai ar zivīm.

Albatrosi pamatā barojas dienas laikā. Dabas pētnieki ir novērojuši, ka albatrosi barojas arī ar tik lieliem kalmāriem, kurus paši nespētu nomedīt. Turklāt lielie kalmāri ieņem ievērojamu vietu to ēdienkartē. Lielie kalmāri pamatā tiek uzlasīti miruši pēc vaļu - kalmārēdāju medībām. Tie ir kašaloti, grindas un pudeļdeguna vaļi.[10] Kā arī miruši kalmāri paliek pēc zvejas kuģiem.

Vēl nesenā pagātnē valdīja viedoklis, ka albatrosi barojas tikai no ūdens virsmas. Tie peldot uzlasa to, ko līdz ūdens virsmai uzdzen citi zemūdens plēsēji vai uznes straumes. Tomēr albatrosi arī nirst. Lielais klejotājalbatross nirst ne dziļāk par 1 metru, bet pelēkais albatross regulāri nirst 5 metru dziļumā, spējot ienirt līdz 12,5 metriem.[11] Turklāt albatrosi nirst ne tikai no ūdens virsmas, bet arī no gaisa.[12]

Ligzdošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Albatrosi ligzdo kolonijās, kas parasti atrodas uz kādas izolētas salas. Kolonijai parasti ir laba pieeja no jūras no vairākām pusēm. Dažas sugas, piemēram, Bullera albatross un melnkāju albatross ligzdo zem kokiem skrajos mežos.[13] Koloniju blīvums dažādām sugām ir atšķirīgs. Melnuzacu alabatrosi ligzdo ļoti blīvi. Uz 100 m² ligzdo apmēram 70 pāri. Toties lielie albatrosi un melnie albatrosi ligzdo samērā izklaidus.

Albatrosu mūžs, salīdzinot ar citiem putniem, ir ļoti garš. Daudzas sugas sasniedz 50 gadus un vairāk. Tādēļ albatrosi sāk ligzdot vēlu, bieži ligzdo tikai katru otro gadu un mazuļa audzināšanai velta daudz laika. Dzimumbriedumu tie sasniedz 5 gadu vecumā, bet arī tad tie nesāk uzreiz ligzdot. Paiet vēl daži gadi vai pat vēl papildus 5 gadi līdz albatrosi sāk ligzdot. Šie gadi paiet, praktizējot un pilnveidojot riesta deju.[14]

Sistemātika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ir arī putni, kuri nespēj lidot, piemēram, strausi
  2. The Wandering Albatross – The Bird with the Biggest Wings
  3. Bird facts: Light-mantled albatross
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 Tickell, W.L.N. (2000). Albatrosses. Sussex:Pica Press, ISBN 1-873403-94-1
  5. Ehrlich, Paul R.; Dobkin, David, S.; Wheye, Darryl (1988). The Birders Handbook (First ed.). New York, NY: Simon & Schuster. pp. 29–31. ISBN 0-671-65989-8.
  6. Brooke, M. (2004). Albatrosses And Petrels Across The World Oxford University Press, Oxford, UK ISBN 0-19-850125-0
  7. 7,0 7,1 Pennycuick, C. J. (1982). "The flight of petrels and albatrosses (Procellariiformes), observed in South Georgia and its vicinity". Philosophical Transactions of the Royal Society of London
  8. 8,0 8,1 Warham, J. (1996). The Behaviour, Population, Biology and Physiology of the Petrels. London: Academic Press, ISBN 0-12-735415-8
  9. Fast and fuel efficient? Optimal use of wind by flying albatrosses.
  10. Dead or alive, night or day: how do albatrosses catch squid?
  11. Prince, P.A.; Huin, N.; Weimerskirch, H. (1994). "Diving depths of albatrosses". Antarctic Science 6 (3): 353–354. doi:10.1017/S0954102094000532
  12. Cobley, N.D. (1996). "An observation of live prey capture by a Black-browed Albatross Diomedea melanophrys"
  13. Robertson, C. J. R. (2003). "Albatrosses (Diomedeidae)". In Hutchins, Michael. Grzimek's Animal Life Encyclopedia. 8 Birds I Tinamous and Ratites to Hoatzins (2 ed.). Farmington Hills, MI: Gale Group. pp. 113–116. ISBN 0 7876 5784 0.
  14. Jouventin, P.; Monicault, G. de; Blosseville, J.M. (1981). "La danse de l'albatros, Phoebetria fusca". Behaviour 78: 43–80. doi:10.1163/156853981X00257

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]