Alberts fon Bukshēvdens

Bīskaps Alberts uz Rīgas Doma fasādes.

Alberts fon Bukshēvdens (vācu: Albrecht von Buxthoeven, latīņu: Adalbertus Canonicus Rigensis; * ~1165, † 1229. gada 17. janvārī), arī Alberts, Alberts fon Apelderns, bija garīdznieks, diplomāts, politiķis, trešais Livonijas (Ikšķiles) bīskaps, vēlāk pirmais Rīgas bīskaps. Galvenais vācu feodāļu un katoļu baznīcas ekspansijas vadītājs Baltijā 13. gadsimta sākumā.

Izcelsme

Cēlies no zemākās kārtas dižciltīgajiem — Bukshēvdeniem (Bickeshovede, Bikeshovde, Beckeshovede, de Bekeshovede, Buxhöveden, Buxöhvden, Bukshöwden). Alberta māte bija otrreiz precējusies ar ministeriālu Hogero no Apeldernas. Līdz pat 18. gadsimtam visur kā Alberta dzimtas uzvārds figurē Bukshēvdens. Nesaskaņas radās tikai tad, kad J.D.Grūbers savā “Livonijas Hronikas” izdevumā (1740. gadā) piešķīra Albertam dzimtas uzvārdu Apelderns (de Apeldern). J.D.Grūbers pamatojās vietu Indriķa hronikā (XXVIII, 6), kur minēts kā Alberta brālis minēts Johanness no Apeldernas (Iohannes vero de Appelderin, frater episcopi...). Tas likās par pietiekamu iemeslu, lai lauztu līdzšinējo tradīciju un izvirzītu jaunu tēzi par Alberta dzimtas uzvārdu. Šo tēzi atzina un pieņēma arī vairāki vēlākie pētnieki (J.G.Arnts, A.Hanzens, E.Pābsts, S.Aņņinskis). Jāteic, ka Alberta dzimtas vārds ar pilnīgu ticamību nav pierādīts vēl tagad.

Biogrāfija

Bīskapa Alberta attēls uz Livonijā kaltā feniņa (1211-1229).

Alberts Bukshēvdens ir dzimis ap 1165. gadu, mācījies Brēmenes sv.Pētera baznīcas skolā, vēlāk kļuvis par šīs baznīcas skolas garīdznieku un Brēmenes domkungu (1186 - 1194).

1199. gada 29. martā (pēc Bertolda nāves 1198. gadā) pāvests Inocents III iesvētīja viņu par trešo Livonijas (Ikšķiles) bīskapu. Izvēli, acīmredzot, ir ietekmējusi tuvā radniecība ar Brēmenes arhibīskapu Hartvigu II (Alberta māte bija Hartviga II pusmāsa). 1200. gadā Alberts ieradās Livonijā, par savu rezidenci izvēloties Ikšķili. 1201. Alberts savu rezidenci pārcēla uz Rīgu, ko tad arī vēlāk oficiāli uzskata par Rīgas pilsētas dibināšanas gadu. 1214. gada 20. februārī Inocents III atbrīvoja Rīgas bīskapiju no Brēmenes arhibīskapa uzraudzības. 1220. gadā Igaunija un Livonija tika piešķirtas Dānijas karalim Valdemāram II, pret ko iebilda Livonijas iedzīvotāji un bīskapam Albertam 1222. gada jūnijā Sāmsalas sarunās ar karali izdevās viņu pārliecināt atteikties no tiesībām uz Livoniju. 1225. gada 1. decembrī Svētās Romas impērijas ķeizara Frīdriha II dēls Vācijas karalis Heinrihs VII (literatūrā dažkārt Indriķis), pamatojoties uz Alberta lūgumu, piešķīra Albertam principātu pār Līvzemi, Latviju un piejūras apgabalu ar tiesībām kalt naudu, dibināt pilsētas komūnu Rīgā (fundandi civitem in Riga) un arī citas tiesības, kādas ir zemes valdniekam. Tādējādi, Alberts kļuva par Vācijas valsts firstu. (Atsevišķi autori Indriķa hronikas X, 17. interpretē tādējādi, ka Alberts Livoniju saņēmis lēnī jau 1207. gadā no Vācijas karaļa Filipa.) Tomēr Albertam neizdevās iegūt Livonijas arhibīskapa titulu. Viņš nebija vienīgais Livonijas garīgais valdnieks un viņa apgabala robežās ietilpa tikai daļa no Igaunijas. Alberts (arī viņa pēcnācēji līdz pat 1255.) no Livonijas bīskapa palika tikai par Rīgas un Rīgas apgabala bīskapu. Savas valdīšanas laikā Alberts 14 reizes pats personīgi devies vervēt krusta karotājus. 1202. gadā Alberta palīgs Teoderihs ar viņa ziņu dibināja garīgu bruņinieku ordeni - Kristus bruņinieku brāļus, ko vēlāk pazīst ar Zobenbrāļu ordeņa nosaukumu. Organizējis daudzus krusta karagājienus pret līviem, letiem un igauņiem, pēdējo reizi 1227. gada janvārī piedalījās Sāmsalas iekarošanā. Miris 1229. gada 17. janvārī, apglabāts Rīgas Doma baznīcā.

Avots

• Alberts, Historia.lv

Skatīt arī

• Rīgas arhibīskapi

Ārējās saites

• Albert von Buxhoeveden - dzimtas tīmekļa vietne

Nominālie un faktiskie valdnieki Latvijas teritorijā (1199-1229)

Atbilstoši viduslaiku politiskajām tradīcijām katrai Senlatvijas zemei bija savs faktiskais valdnieks, kas atradās vasaļattiecībās ar savu feodālo senioru. Pakļaujoties savam senioram, vasalis ieguva savu zemi, vai daļu no tās atpakaļ kā lēni. Bīskaps Alberts sākotnēji pakļāvās Brēmenes arhibīskapam kā garīgajam senioram, bet viņam padotie Daugavas līvi turpināja maksāt meslus Polockas kņazam. Saskaņā ar Jersikas miera līgumu Polocka 1212. gadā atteicās no pretenzijām uz Līvzemi. Livonijas bīskaps Alberts I pakāpeniski atbrīvojās no abu šo feodālo senioru pakļautības un tieši pakļāvās Romas pāvestam un Svētās Romas vācu impērijas ķeizaram. 1220.-1222. gadā Livonija formāli atradās Dānijas karaļa pārvaldībā. Savas valdīšanas laikā bīskaps Alberts pakļāva Daugavas un Turaidas līvu valdniekus, pēc tam padarīja par saviem vasaļiem Tālavas, Kokneses un Jersikas valdniekus. Viņa brālis kļuva par Igaunijas bīskapu. Vienīgi Zobenbrāļu ordenis pretojās vasaļatkarībai, kas 14.-16. gadsimtā izraisīja nerimstošus pilsoņu karus starp šiem feodālajiem senioriem.

Priekštecis: Bertolds (1196 - 1198)	Livonijas bīskaps Alberts fon Bukshēvdens 1199-1229†	Pēctecis: Nikolajs fon Nauens (1229 - 1253)
Priekštecis: Zigfrīds I (1180—1184)	Brēmenes arhibīskapi Hartvigs II (1185—1190, 1192—1207) Burkhards (1207—1210) Hamburgā Valdemārs, Dānijas princis (1208—1217) Brēmenē Gerhards I (1210—1219)	Pēctecis: Gerhards II (1219—1258)
Priekštecis: Volodars no Minskas (1167-1184) Ginvils (Jurijs) (1192 — 1199)	Polockas kņazi Vladimirs Vseslavičs (1184 - 1216) Boriss II Vseslavičs (1216 — 1222) Svjatoslavs Mstislavičs (1222-1223) Bračislavs Vasiļkovičs (1223- pēc 1239) Dažu kņazu valdīšanas gadi nav precīzi zināmi	Pēctecis: Tautivils (1248, 1253-1263)
Priekštecis: Knuds VI (1182-1202)	Dānijas karaļi Valdemārs II (1202-1241) valdīšanas periods Latvijā: 1220. - 1222. gads	Pēctecis: Eriks IV (1241-1250)
Priekštecis: nav	Zobenbrāļu Ordeņa mestri Venno (1204 - 1209) Folkvins (1209 - 1236)	Pēctecis: Livonijas Ordeņa mestrs Hermans Balke (1237-1239)
Priekštecis: nav	Sēlijas bīskaps Bernhards no Lipes (1218-1224)	Pēctecis: Lamberts (1224-1232)