Alegorija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Autors nezināms."Tiesas alegorija", (1560), audekls, eļļa, Strasbūras vēstures muzejs.
Džulio Romano. "Alegorija par nemirstību", (1540).
Korredžo, "Jupiters un Antiope", (1523), 190 x 124 cm, audekls, eļļa, Parīze, Luvra.

Alegorija ir vēsturiskā žanra paveids, kurā notikumus un parādības atspoguļo simboliski, nevis stāstoši. Alegorija vēstījumu padara vispārīgu.[1] Alegorijas kļuva ļoti izplatītas 17. — 18. gadsimtā.[2]

Bieži vien alegoriskas figūras atšķiršanai no reālas personas ir vajadzīgas priekšzināšanas. Sākot ar renesanses laikmetu, simbolus atšķirt palīdzēja speciāli izdoti leksikoni un ilustrētas vārdnīcas. 17. gadsimta klasicisma perioda mākslinieki , pievēršoties alegoriskiem sižetiem, ievēroja līdzīgus paņemienus, kā gleznojot vēsturiskās ainas. Tie bija liela formāta darbi ar tajos attēlotajiem alegoriskiem personāžiem, kuru ķermeņi bija daļēji atkailināti, it kā veidoti no citas matērijas, ar pārlaicīgiem tērpiem, ikdienišķa apģērba vietā redzot drapērijas. Bieži vien šiem personāžiem ir spārni, norādot uz metaforisko tēlu.[3] Šīs pazīmes palīdz saprast un uzminēt mākslinieka nodomus, ka attēlotā figūra ir alegorija pat bez ielūkošanās rakstos.

Reizēm alegorijas var būt sastopamas arī vēsturiskā žanra darbos, kas ir visbiežāk novērojama Francijā tapušos darbos, kas nepieder pie klasicisma mantojuma.[4]

Dažu simbolu atšifrējums alegorijās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētie[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viduslaikos reliģiskā glezniecība pieradināja ticīgos pēc simboliem atpazīt svētos. Jāņa Kristītāja simbols bija jērs, svētā Pētera — atslēgas, svētajam Erasmam bija izlaistas zarnas, bet svētajam Bartolomejam — nodīrāta āda.[3]

Antīkie dievi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Antīko dievu simboli: vecs vīrs ar izkapti — Saturns, vīriešu kārtas radība ar trijzaru dakšu — Neptūns, bārdains vīrs ar ērgli un zibeniJupiters.[3]

Ideju un tikumu personifikācijas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sievieti ar zobenu un svariem simbolizē taisnību, tieslietas, bet sieviete, kas rokās tur čūsku ieskauti spoguli — piesardzību. Gari, veci vīri ar urnām un niedru vainagiem simbolizē iznīcību.[2]

Izmantotā literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Lanerī-Dažāna, Nadēza. Glezniecības enciklopēdija. Rīga:Jumava, 2006. ISBN 9984-05-732-1

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Lanerī-Dažāna, Nadēza. Glezniecības enciklopēdija. Rīga:Jumava, 2006. 29.lpp.
  2. 2,0 2,1 Lanerī-Dažāna, Nadēza. Glezniecības enciklopēdija. Rīga:Jumava, 2006.30.lpp.
  3. 3,0 3,1 3,2 Lanerī-Dažāna, Nadēza. Glezniecības enciklopēdija. Rīga:Jumava, 2006. 30.lpp.
  4. Lanerī-Dažāna, Nadēza. Glezniecības enciklopēdija. Rīga:Jumava, 2006.31.lpp.