Aleksandrijas Filons

Vikipēdijas lapa
Filons
Filo Judaeus
1584. gada attēls
1584. gada attēls
Personīgā informācija
Dzimis ap 25. p.m.e.
Aleksandrija
Miris ap 50. gadu
Vispārīgā informācija
Galvenās intereses Platonisms Judaisms Stoicisms
Ietekmējies no Pitagors, Orfisms
Ietekmējis Kristietība
Valoda sengrieķu valoda

Aleksandrijas Filons, arī Filons (sengrieķu: Φίλων, Philōn; ivritā: ידידיה הכהן, Yedidia (Jedediah) HaCohen), bija helēnists un jūdaistu filozofs, kurš dzīvoja Aleksandrijā, Romas impērijā.

Ar "filozofiskām alegorijām" sinkrētists Filons centās samērīt, harmonizēt Toru ar grieķu filosofiju, arī apvienot jūdaistu ekseģēzi ar stoicismu. Apgalvots, ka Filona alegoriskā svēto rakstu un Logosa skaidrošana bijusi nozīmīga vairākiem agrīno kristiešu apoloģētiem, bet Rabīniskais jūdaisms Filonu praktiski nepiemin. Filozofs bija pārliecināts, ka burtiski Mozus grāmatu skaidrojumi ierobežotu cilvēces saprašanu par Dievu, jo Tora esot pārāk sarežģīta un brīnumaina.[1]

Dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētais Džeroms rakstījis, ka Filons cēlies no priesteru ģimenēm (de genere sacerdotum).[2][3][4] Dzimšanas un miršanas datus nav iespējams precizēt, bet zināms, ka 40. gadā gados vecais Filons piedalījās Aleksandrijas ebreju delegācijā uz Romu pie imperatora Kaligula sakarā ar nesaskaņām starp Aleksandrijas ebreju un grieķu kopienām. Josefs Flāvijs un citi apraksta šos notikumus.[5][6][3][7] Josefs Flāvijs rakstījis, ka Aleksandrijas ebreji vajāti, jo atteicās godināt un dievināt Romas imperatoru.[8][9]

Kokgriezums Die Schedelsche Weltchronik (Liber Chronicarum)

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filona raksti saglabājušies pārsvarā grieķu valodā,[10] ar atsaucēm uz Septuaginta.[11][12] Filons apvienojis Platonu un Mozu vienā filozofoskā sistēmā[13] un rakstījis, ka Dievs radījis un valda ar starpniekiem kā Logosu un demiurgu. Apgalvots, ka Filons bijis pirmais filozofs, kurš saistījis Platona duālismu ar Dieva, Radītāja prātu. Ar atsaucēm uz Pitagora numeroloģiju, Filons skaidrojis reliģisko nozīmi svētos rakstos pieminētos ciparos (piemēram, septiņi un desmit).[14]

Tulkojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Craig S Keener. The Gospel of John: A Commentary 1. Peabody, Mass. : Hendrickson, 2003. 343–347. lpp.
  2. Jerome, De Viris Illustribus (Jerome)|De Viris Illustribus (e-text), Caput XI (English translation).
  3. 3,0 3,1 Daniel R. Schwartz, "Philo, His Family, and His Times", in Kamesar (2009).
  4. On Providence 2.64.
  5. Antiquities xviii.8, § 1; comp. ib. xix.5, § 1; xx.5, § 2
  6. Richard Carrier (2014) On the Historicity of Jesus; Sheffield Phoenix Press ISBN 978-1-909697-49-2 ; pg 304
  7. Flaccus, Chapters 6 - 9 (43, 53-56, 62, 66, 68, 71-72), Yonge's translation (online)
  8. Josephus, Antiquities xviii. 8. 1.
  9. Antiquities of the Jews, xviii.8, § 1, Whiston's translation (online)
  10. James R. Royse, with Adam Kamesar, "The Works of Philo", in Kamesar, ed. (2009).
  11. Daniel R. Schwartz, "Philo, His Family, and His Times", in Kamesar (2009), p. 18.
  12. «Philo Judaeus: His Knowledge of Hebrew». Jewish Encyclopedia. 1901–1906.
  13. Edward Moore. «Middle Platonism – Philo of Alexandria». The Internet Encyclopedia of Philosophy, 2005. gada 28. jūnijs. ISSN 2161-0002. Skatīts: 2012. gada 20. decembris.
  14. Sandmel (1979), p. 22–23.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]