Aleksandrs Lielais

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Aleksandrs Lielais
Ἀλέξανδρος ὁ Μέγας
AlexanderTheGreat Bust.jpg
Maķedonijas karalis
Amatā
336. gads p.m.ē. — 323. gads p.m.ē.
Priekštecis Filips II
Pēctecis Filips III Aridejs
Maķedonas Aleksandrs IV

Dzimšanas dati 20. vai 21. jūlijā 356. gadā p.m.ē.
Pella, Maķedonija
Miršanas dati 10. vai 11. jūnijā 323. gadā p.m.ē. (32 gadu vecumā)
Babilona
Dzīvesbiedrs(-e) Baktrijas Roksana
Persijas Sateira II
Persijas Parisatīde II

Maķedonijas Aleksandrs jeb Aleksandrs Lielais (grieķu: Ἀλέξανδρος ὁ Μέγας, Aléxandros ho Mégas, 356. gads p.m.ē. - 323. gads p.m.ē) bija Maķedonijas valdnieks, karavadonis, pasaules iekarotājs. Iekarojumi veicināja grieķu kultūras bagātināšanos ar austrumu sasniegumiem, un tās izplatīšanos vairākos kontinentos, radot t.s. helēnisma kultūru.

Aleksandra Lielā bērnība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aleksandrs piedzima 356. gadā p.m.ē. Viņa tēvs bija Maķedonijas valdnieks Filips II. Filips deva savam dēlam lielisku izglītību. Aleksandra audzinātājs bija grieķu filozofs Aristotelis. Aleksandrs pazina un mīlēja grieķu literatūru. No dzejas darbiem Aleksandrs cienīja Homēra darbu Iliāda. Viņa iemīļotais varonis bija Ahillejs, ko viņš mēģināja visur atdarināt. Aleksandrs ļoti aizrāvās ar kara lietām un kopš 16 gadu vecuma devās līdzi savam tēvam karagājienos.

Kad Aleksandrs bija 12 gadus vecs[1], pie viņa tēva Filipa II ieradās zirgu pārdevējs un piedāvāja viņam īpaši vērtīgu ērzeli. Bet zirgs izrādījās tik mežonīgs, ka neviens tam nespēja uzkāpt mugurā. Aleksandrs ievēroja, ka zirgs baidās no savas ēnas uz zemes. Viņš pierunāja savu tēvu, ka ja spēs savaldīt ērzeli, tad tas piederēs viņam. Aleksandrs pagrieza zirgu pret sauli, lai tas neredzētu savu ēnu, un pavisam mierīgi uzkāpa zirgam mugurā. Tas visus ļoti pārsteidza. Filips noskūpstīja savu dēlu un teica: "Manu zēn, tev vajag atrast pietiekami lielu valsti, kurai tu varētu kļūt par valdnieku, jo Maķedonija tev ir par mazu." Aleksandram atļāva paturēt zirgu, kuru viņš nosauca par Bucefalu, kas sengrieķu valodā nozīmē "vērša galva", jo zirgam bija liela galva. Bucefals bija Aleksandra zirgs līdz savai nāvei. Aleksandrs to ļoti mīlēja un uzskatīja par savu vistuvāko draugu. Kad Bucefals nomira, tam bija jau trīsdesmit gadu, par godu savam mīļotajam zirgam Aleksandrs Bucefala vārdā nosauca pilsētu.

Nākšana pie varas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad Aleksandrs kļuva par Maķedonijas valdnieku, viņam bija tikai 20 gadi. Neskatoties uz to, ka tēvs bija ieguvis augstāko varu Grieķijā, Aleksandrs pārņēmis no nogalinātā tēva valdības grožus konstatēja, ka viņam bez draugiem un sabiedrotajiem ne mazums visapkārt ir arī ienaidnieki un skauģi gan mājās, gan aiz robežām. Ar iekšējiem ienaidniekiem un sazvērniekiem Aleksandrs tomēr ātri vien tika galā - viņš vienkārši pavēlēja nogalināt visus, par kuriem bija pat mazākās aizdomas. Neviens neko tādu no centīgā Aristoteļa skolnieka nebija gaidījis. Arī viena no Grieķijas pilsētām — Tēbas, atteicās pakļauties Aleksandram un tika par to bargi sodīta. Pilsēta tika pilnībā sagrauta, tūkstošiem tās iedzīvotāji tika noslepkavoti, bet dzīvi palikušie tika pārdoti verdzībā.

Tūlīt pēc Tēbu pakļaušanas Aleksandrs karaspēka priekšgalā devās no viena dumpīga Grieķijas reģiona uz otru, nežēlīgi apspiežot dumpiniekus, sodot to vadoņus un atjaunojot visur kārtību. Grieķijas vietā vēstures arēnā parādījās Maķedonija - labi organizēta, disciplinēta impērija, kurā valda miers un kārtība. Ne miņas no kādreizējām ķildām un jukām starp Grieķijas pilsētu valstiņām.

Aleksandra militārās reformas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aleksandra Lielā karaspēka tesāliešu kavalērists. Skulptūra uz Aleksandra Lielā sarkofāga Stambulas Arheoloģiskajā muzejā

Tomēr Aleksandram ar to bija par maz. Viņam dārgs bija viņa tēva senais mērķis — atbrīvot Grieķu Āziju no Persijas jūga. Viņš sāka tam rūpīgi gatavoties. Saprotot, ka Persijas rīcībā ir liels karaspēks, kuru skaitliskā ziņā noteikti nepārspēt, Aleksandrs vēl enerģiskāk ķērās pie savas armijas kvalitātes un kaujasspējas pilnveidošanas. To bija iespējams panākt tikai ar labāku organizāciju, disciplīnu un militārām inovācijām.

Kā viens no galvenajiem pasākumiem, tika pilnveidota falangas organizācija. Falanga pēc savas nozīmes militārajā vēsturē bija pirmais regulārais taktiski operatīvais formējums. Ar to tā principiāli atšķīrās no hoplītiem, kuri vairāk pildīja zemessardzes lomu. Falanga bija labi bruņota infantērijas struktūrvienība ar gariem pīķiem tālu izslietiem, lielu vairogu sienas priekšā.

Falangas organizācija gan nebija paša Aleksandra izgudrojums — to no Tēbām bija pārņēmis vēl viņa tēvs — Filips II, apbruņojot falangas kareivjus ar vēl garākiem (apmēram 5,5 metrus) un smagākiem pīķiem, nekā tie bija agrākajiem hoplītiem. Falanga sastāvēja no astoņās vai desmit rindās izvietotiem karavīriem, kuri kopumā veidoja kvadrāta formējumu.

Falangas galvenais uzdevums bija apturēt pretinieka kavalērijas triecienus un ar šo uzdevumu tā tika galā spīdoši. Ienaidnieka jātnieki, ja arī izlauzās cauri kādām no pirmajām falangas rindām, ciešot lielus zaudējumus, tad burtiski uzdūrās nākamajās zemu noliektajās pīķu joslās, tā arī nespējot izmantot savus zobenus tuvcīņā. Taču dēļ smagā bruņojuma un nepieciešamības stingri ievērot savu formējumu konfigurāciju, falanga bija visai neveikla uzbrukumā, it īpaši šķēršļotā apvidū. Tādēļ vēl Filips II falangas bija papildinājis ar kavalēriju.

Savukārt Aleksandrs ieviesa vēl arī vieglo infantēriju, kas nostiprināja saikni starp ātrajām kavalērijas vienībām un lēnajām falangām. Līdz ar lokiem, katapultām, dažādām cietokšņu aplenkšanas ierīcēm, Aleksandrs bija izveidojis universālu, daudzfunkcionālu armiju, kura bija mobila un ļoti efektīva gan aizsardzībā, gan uzbrukumā.

Papildus tam Aleksandrs ieviesa arī speciālas materiālās apgādes vienības, kuras rūpējās lai karaspēkam kampaņas laikā nekā netrūktu. Karaspēka sastāvā bija arī medicīniskais personāls un sanitāru komandas, kas rūpējās par karavīru veselību un higiēnu. Līdz ar to Aleksandra karaspēks bija sarežģīta, autonoma, labi organizēta militāra sistēma, kurai pretī stāties tā arī nespēja neviena cita tā laika armija.

Persiešu armija vairāk paļāvās uz kara ratiem un kavalēriju, kā arī locinieku vienībām. Taču viņu infantērija parasti bija visai vāja, tās kaujasspēja nebija pat salīdzināma ar grieķu falangām, lai gan persiešu infantērijas sastāvā dienēja arī grieķu algotņi - hoplīti. Persiešu karaspēkā daudz zemākā līmenī bija arī disciplīna un organizētība, tas nereti pat pie mazākajām neveiksmēm pakļāvās panikai.

Par savu galveno uzdevumu viņš atzina kara gājienu uz Persiju, lai iegūtu bagātības Austrumos. Bet vispirms viņam bija jānomāc dažu grieķu valstu sacelšanās. Grieķi gribēja atbrīvoties no Maķedonijas varas un atgūt sev brīvību. Aleksandrs devās divos karagājienos uz Grieķiju un piespieda grieķus padoties Maķedonijai.

Karagājiens uz Mazāziju[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kauja pie Isas. Mozaīka atspoguļo Aleksandra Lielā un Dārija III karaspēku cīņu. Neapoles (Itālija) Nacionālais muzejs

Aleksandrs Lielais uzsāka karu pret Persiju 334. g. p.m.ē. pavasarī, ar 35 tūkstošu vīru lielu karaspēku šķērsojot Helespontu (mūsdienu Dardaneļus) un iebrūkot Mazāzijā. Pie antīkās Trojas pilsētas viņš uzbruka 40 tūkstošu vīru lielai persiešu armijas daļai un sakāva to, zaudējot tikai 110 savu karavīru.

Virzoties tālāk uz dienvidiem, Maķedonijas armija ziemeļaustrumu Sīrijā sastapās ar ap 500 tūkstošu lieliem (daudzi vēsturnieki gan uzskata, ka šis skaits ir stipri pārvērtēts) galvenajiem persiešu spēkiem sava valdnieka Dārija III vadībā. Katrā ziņā Dārijam neapšaubāmi bija būtisks skaitlisks pārsvars. Taču maķedoniešiem, pateicoties daudzām militārām inovācijām, bija tā laika senajā pasaulē labākais karaspēks.

Aleksandra falangas pirmajā lielākajā kaujā Sīrijā burtiski samala persiešu karapulkus vienu pēc otra. Bet vislielāko apjukumu persiešu rindās sēja straujie un neparedzamie Aleksandra kavalērijas uzbrukumi. Rezultātā Aleksandrs arī svinēja spīdošu uzvaru. Dārijs paniski bēga, pametot pat savu māti, sievu un bērnus Aleksandra žēlastībā. Satriecis persiešus pie Grānikas upītes, Aleksandrs devās tālāk gar krastu. Vienu pēc otras viņš pakļāva sev grieķu pilsētas, solīdams tām pilnīgu atbrīvošanu no persiešu jūga.

Pēc uzvaras pie Isas Maķedonijas armija neapturami virzījās tālāk pa Vidējiem Austrumiem dienvidu virzienā un 332. g. p.m.ē., pēc 7 mēnešu ilgas aplenkšanas, ieņēma Feniķijas galveno pilsētu un vienu no spēcīgākajiem jūras cietokšņiem Vidusjūras austrumu krastā - Tīru. Šai laikā Dārijs mēģināja sākt ar Aleksandru miera sarunas. Apmaiņā pret savu ģimeni Dārijs piedāvāja Aleksandram atdot Mazāziju, samaksāt milzīgu naudas summu un dot viņam par sievu vienu no savām meitām. Bet Aleksandrs atteicās no šiem piedāvājumiem, prasīdams no Persijas ķēniņa padošanos bez kādiem noteikumiem. Karš turpinājās.

Ēģiptes iekarošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

No Feniķijas Aleksandrs devās uz Palestīnu, bet pēc tam uz Ēģipti un iekaroja to bez pūlēm. Iekarojis Ēģipti, viņš atstāja turienes kārtību un neaiztika tempļus. Tāpēc ēģiptiešu priesteri pasludināja Aleksandru par saules dieva - Amona dēlu.

Uzturēdamies Ēģiptē, Nīlas deltas rietumu daļā, Aleksandrs nodibināja vēlāk izdaudzināto Aleksandrijas pilsētu. Tā visa Persijas valsts rietumu daļa (Mazāzija, Ēģipte, Feniķija, Palestīna) tagad bija maķedoniešu varā. Lai galīgi satriektu Persijas valsti, bija jāiekaro tās austrumu daļa.

Kauja pie Gaugamelas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kauja pie Gaugamelas. Jana Brēgela Vecākā glezna, 1602

Nākamajā - 331. g. p.m.ē. maķedoniešu spēki pārgrupējās un iebruka Babilonā. Tur, Nīnives drupu tuvumā, pie asīriešu ciemata Gaugamelas un Arbelas pilsētām (Irbīlas mūsdienu Irākā) Aleksandrs atkal sastapās ar vēl spēcīgāku persiešu armiju Dārija III vadībā. Pēc vēsturiskiem datiem, kas gan tiek uzskatīti par pārspīlētiem, Dārija III rīcībā esot bijis ap miljons karavīru pret 40 tūkstošiem maķedoniešu infantērijas un 7 tūkstošiem kavalērijas. Ticamāki ir citi dati, kuri min ap 250 tūkstošiem persiešu karavīru.

Katrā ziņā Dārija III armija bija tik milzīga, kad šī bija viena no retajām reizēm, kad bezbailīgajam Aleksandram, redzot savā priekšā bezgalīgo persiešu pīķu un durkļu jūru, dūša saskrējusi papēžos. Arī persiešu kavalērija skaitliski apmēram pieckārtīgi pārsniegusi Aleksandra kavalēriju. Pieredzējušākie viņa armijas veterāni, kas bija uzticīgi kalpojuši vēl viņa tēvam, savu jauno karavadoni uzmundrināja ar jokiem: „Neuztraucieties kungs, viņi neizturēs mūsos iesīkstējušo āža smaku”.

Tiešām, Aleksandra armija arī šajā kaujā ne mirkli nenodrebēja, katra falangas vai kavalērijas vienība, kā parasts, ātri un precīzi izpildīja visas sava karavadoņa komandas, kuras, kā vienmēr bija gan taktiski, gan stratēģiski nekļūdīgas.

Aleksandrs uzsāka kauju bezbailīgi uzbrūkot ar daļu savas kavalērijas persiešu kreisajam flangam, iesaistot kaujā praktiski visu persiešu kavalēriju. Kamēr abu pretinieku kavalērijas vienības cīnījās savā starpā, persieši savu ofensīvu uzsāka ar masveidīgu kara ratu triecienu pret maķedoniešu centru, kuru priekšā veidoja vieglā infantērija (šķēpmetēji), bet aiz tām falangas. Maķedoniešu šķēpmetēju rindas, nemaz nemēģinot uzsākt cīņu vienkārši pašķīrās, izlaižot persiešu kara ratus sev cauri. Kā jau bija paredzams, gan kara rati, gan to „ekipāžas” savu ārēji efektīgo, viesuļvētrai līdzīgo uzbrukumu nobeidza uzduroties uz smagajiem falangu pīķiem. Tos, kuri nebija paspējuši tikt līdz falangām, nobeidza šķēpmetēji, kuri atradās kaujas ratiem aizmugurē.

Tad Aleksandrs pret persiešu centru sūtīja savu elites kavalēriju, kuru bija pieturējis rezervē izšķirošam brīdim. Tāds brīdis arī bija pienācis, kad persiešu kara ratu vienības bija sagrautas. Kavalērija pārrāva persiešu armijas centra rindas, izgāja tās aizmugurē un jau uzbruka persiešu flangiem. Savukārt pārrāvumā tūlīt iebruka maķedoniešu vieglā infantērija un aiz tās pamazām, lai nesajauktu savas rindas, virzījās arī falangas. Persiešu armijā sākās panika, karotāji pameta ieročus un metās bēgt. Kauja pārvērtās par asiņainu slaktiņu, kurā maķedonieši bēgļus tos cērtot un durot vajāja līdz pat 80 kilometru attālumam. Persieši šajā kaujā zaudēja ap 40000 (pēc dažām ziņām līdz pat 90000) karotāju. Savukārt maķedonieši bija zaudējuši mazāk par 500 savu karavīru.

Tā, arī šoreiz maķedonieši pilnībā sagrāva persiešu armiju. Dārijs III atkal paniski bēga un vēlāk viņu nogalināja viņa paša ģenerāļi. Babilonija un Persija pakļāvās Aleksandram un maķedonieši vairs neviena netraucēti nodevās šo zemju bagātību (kuru tiešām bija pārpilnām) izlaupīšanai. Pēc kaujas pie Gaugamelas maķedoniešu armija gandrīz bez pretestības ieņēma Persijas galvenās pilsētas - Bābeli, Sūzas, Persepoli un Ekbatanu. Sirojot un laupot Persijā, kādā no orģijām tika nodedzināta arī Persijas galvaspilsēta Persepole. Līdz ar to Senās Persijas impērijas pastāvēšana bija beigusies.

Aleksandrs Vidusāzijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grieķijas impērija no Aleksandra Lielā

Maķedonijas impērijas robežas tagad sniedzās līdz Kaspijas jūras dienvidu krastam, ieskaitot mūsdienu Afganistānu, tālāk ziemeļu virzienā aptverot Baktriju un Sogdiānu (mūsdienu Turkestāna). Tātad Aleksandram bija nepieciešami tikai 3 gadi (no 330. g. p.m.ē. līdz 327. g. p.m.ē.) lai radītu vienu no milzīgākajām un varenākajām impērijām antīkajā pasaulē.

Tomēr Aleksandrs virzījās vēl tālāk uz austrumiem. Viņš gribēja nostiprināt savu varu toreiz zināmās pasaules vistālākajās robežās. Daudz brīnišķīgu stāstu grieķi bija dzirdējuši par Indiju. Aleksandrs gribēja iekarot arī to. Iedams gar Kaspijas jūras dienvidu krastu, maķedoniešu karaspēks nonāca torreizējā Partiešu valstī un no turienes pagriezās uz dienvidiem, uz tagadējo Afganistānu. Tad maķedonieši nokļuva Amudarjas un Sirdarjas upju ielejās.

Gājiens uz Indiju[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Beidzot, 327. gadā p.m.ē., Aleksandrs ielauzās Indijā. Tur maķedonieši pirmo reizi sastapās ar kaujas ziloņiem, kurus indieši pielietoja kaujās. Maķedonieši iekaroja arī Piecupi. No šejienes Aleksandrs posās uz Gangas ieleju. Bet, pārejot Hifasas upi, Aleksandra karaspēks atteicās paklausīt. Indijas tropiskā daba, lieti un negaisi, slimības un nogurums no kara gājiena, - tas viss radīja neapmierinātību karapulkos. Karaspēks prasīja Aleksandram atgriesties mājās. Pie Indas pietekas Hidaspas uzcēla floti, ievietoja tur daļu karaspēka, kas pa ūdens ceļu devās mājup. Bet otra armijas daļa virzījās gar upes krastiem. Tā aizgaja lidz Indas grīvai un no turienes pa zemes ceļu gar okeānu devās uz rietumiem.

Pēc ilga pārgājiena, 324. g. p.m.ē. Aleksandrs atgriezās iekarotajā Persijā, kur sāka atjaunot savu armiju. Tā ilgajos karagājienus bija cietusi smagus zaudējumus (ne tik daudz cīņās ar ienaidnieku, cik grūtajos pārgājienos, it sevišķi tuksnešu rajonos atceļā no Indijas).

Aleksandra Lielā nāve[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par savas milzu valsts galvaspilsētu Aleksandrs iekārtoja Bābeli. Viņš plānoja jaunus karagājienus uz rietumiem - Ziemeļāfrikas un Itālijas iekarošanu. Bet pošoties šiem karagājieniem, 323. gada vasarā p.m.ē. Aleksandrs saslima ar smaga veida malāriju un dažu nedēļu laikā nomira,[nepieciešama atsauce] sasniedzis tikai 32 gadu vecumu.[2]

Aleksandra Lielā vēsturiskā loma[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atgriezies Persijā Aleksandrs pārsteigts tikai tagad konstatēja, ka viņš ir iekarojis valsti, kuras izglītības, zināšanu un kultūras līmenis ir augstāks nekā pašā Maķedonijā. Viņam radās ideja, ka jāveicina grieķu un persiešu kultūru integrācija. Tiesa, sākotnēji viņš to mēģināja īstenot nedaudz dīvainā veidā — mudinot maķedoniešu karavīrus precēt persiešu sievietes. Arī pats viņš aprecēja divas persiešu princeses. Šādu laulību skaits bija vairāki tūkstoši. Aleksandrs šo savu ideju centās realizēt arī veicinot grieķu kolonistu ieceļošanu un apmešanos Persijā un Mezopotāmijā.

Šī viņa iniciatīva tiešām vainagojās zināmiem panākumiem. Abu civilizāciju kultūras sāka cauraust viena otru. Sākotnēji tā izpaudās kā Tuvo Austrumu helenizācija, bet vēlāk, kā pretēja kustība — Orienta ietekme uz vēlākās Eiropas kultūru. Turklāt šai ietekmei bija daudz dziļākas un paliekošākas pēdas Eiropas civilizācijā, nekā grieķu kultūrai Āzijā. Pietiek pieminēt kaut vai Orientā dzimušās reliģijas — Jūdaismu, bet vēlāk kristietību, kas sākotnēji izplatījās Egejā, bet drīz vien kļuva par visas Eiropas ticības, pārliecības un uzskatu pamatu.

Aleksandrs neapšaubāmi bijis viens no lielākajiem iekarotājiem un izcilākajām personībām pasaules vēsturē. Viņš bija spīdošs taktiķis un izcils līderis, drosmīgs un arī augstsirdīgs. Tomēr, ja situācija prasīja, viņš bez liekas svārstīšanās spēja rīkoties cietsirdīgi un nežēlīgi.

Lai sasaistītu iekarotās teritorijas, Aleksandrs karagājienu laikā nodibināja daudzas jaunas pilsētas. Parasti šīm pilsētām tika piešķirtas pašpārvaldes tiesības un tās pakļāvās tikai valdnieka ediktiem. Šajās pilsētās tika nometināti Maķedonijas armijas veterāni, tajās tika ieviestas daudzas grieķu kultūras tradīcijas. Tādēļ no nākamo gadsimtu Eiropas perspektīvas viedokļa augstākā Aleksandra Lielā vērtība saistāma ne tik daudz ar viņa militāriem sasniegumiem. Daudz svarīgāk ir tas, ka viņa iekarojumu rezultātā tika būtiski paplašināta grieķu civilizācijas ietekme pasaulē, kas vienlaicīgi sagatavoja augsni vēlākiem Romas impērijas iekarojumiem.

Pēc Aleksandra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aleksandrs Lielais neatstāja testamentu, viņa pēdējie vārdi mirstot bija visai pretrunīgi un vēl pusgadsimtu pēc viņa nāves turpinājās strīdi un konflikti par viņa pēcnācēju, kurš tā arī netika atrasts un varenā Maķedonijas impērija izjuka — nespējot vienoties, Aleksandra ģenerāļi to sadalīja vairākos atsevišķos valdījumos. Starp šīm neatkarīgajām karalistēm turpinājās savstarpējās cīņas. Dažas no tām mēģināja atgriezties pie agrākās Grieķijas prakses, apvienojoties konfederācijās. Tādā veidā izveidojās viena no lielākajām - Āhenas līga, kurā apvienojās 10-12 autonomas Peloponesas polisas. Āhenas dalībnieku pārstāvji sanāca uz apspriedi divreiz gadā lai izstrādātu kopīgu ārpolitiku un apstiprinātu likumdošanas aktus, galvenokārt, savstarpējo ekonomisko attiecību jomā (naudas kalšana, tirdzniecība u.c.). Āhena arī cīnījās ar citām līdzīgām konfederācijām (Spartu) un polisām par varu un ietekmi Grieķijā. Situācija lielā mērā atkal bija līdzīga tai, kāda Grieķijā bija izveidojusies pirms to pakļāva Maķedonija Filipa II laikā. Arī šajā situācijā bija jānāk kādam, kas izmantojot iekšējās ķildas sagrābtu varu un nodibinātu kārtību. Šis kāds šoreiz bija Roma, kas tajā laikā jau bija izveidojusies par spēcīgu impēriju.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]