Alfrēds Riekstiņš (karavīrs)

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par karavīru. Par sabiedrisku darbinieku skatīt rakstu Alfrēds Riekstiņš (politiķis).
Alfrēds Riekstiņš
Alfrēds Riekstiņš 1945.gada aprīlī
Alfrēds Riekstiņš 1945.gada aprīlī
Personīgā informācija
Dzimis 1913. gada 30. janvārī
Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija, Sabile (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1952. gada 11. septembrī (39 gadi)
Flag of Latvian SSR.svg Latvijas PSR, Talsu rajons, (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Waffen-Untersturmführer (Leitnants)SS-Untersturmführer.svg
Dienesta laiks 1942. — 1945.
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Struktūra sauszemes bruņotie spēki
Kaujas darbība Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Dzelzs krusta Bruņinieka krusts
Dzelzs krusts (I un II šķiras)
Kājnieku trieciena nozīme (sudraba)

Alfrēds Riekstiņš (1913.01.30- 1952.09.11) bija latviešu karavīrs, Latviešu leģiona virsnieks un dzelzs krusta bruņinieka krusta kavalieris. Kara beigās izceļojis uz Zviedriju, bet 1952. gadā kā ASV izlūkdienesta diversants atgriezies Latvijas PSR, taču operācija atklāta un A. Riekstiņš izdarījis pašnāvību.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alfrēds Riekstiņš ir dzimis Sabilē 1913. gada 30. janvārī. Izglītību ieguvis Sabiles pamatskolā. Pēc skolas beigšanas strādājis dažādus darbus. Bijis gan grāvracis gan kuļmašīnu meistars, gan laukstrādnieks. Dienējis Latvijas armijā, 7.Siguldas kājnieku pulkā, dižkareivja dienesta pakāpē. Pēc 1940. gada Latvijas okupācijas Riekstiņš kādu laiku slēpās mežā.

1941. gada vasarā sākoties PSRS un Vācijas karam, Alfrēds Riekstiņš darbojies Sabiles nacionālo partizānu vienībā. 1942. gadā brīvprātīgi iestājies 24. Talsu kārtības dienesta (policijas) bataljonā. Piedalījies partizānu apkarošanas operācijās Minskas apkārtnē un cīņās pret padomju armiju Ļeņingradas pievārtē. Beidzis instruktoru kursus Kingisepā, paaugstināts par kaprāli. 1943. gada pavasarī jau latviešu leģiona 2.brigādes 40. grenadieru pulka, 1.bataljona sastāvā Riekstiņš cīnās Volhovas frontē. 1944. 8. augustā Alfrēdu Riekstiņu ieceļ par vada komandieri Ernesta Laumaņa komandētajā 19. divīzijas izlūku (fizilieru) bataljonā. Piedalījies cīņās Latvijas teritorijā pie Cesvaines, Lubānas un Mores. Apbalvots ar 2. šķiras dzelzs krustu.[1]

Kurzemes cietokšņa kaujās izcēlies ar lielu personīgo drosmi un pārdrošām ļoti atjautīgām operācijām. 1945.gada 16.februārī Riekstiņu, par kauju pie Vamžiem, apbalvo ar 1.šķiras dzelzs krustu. 1945. gada 16. martā Alfrēda Riekstiņa vienība īstenoja pārdrošu izlūkgājienu sarkanās armijas aizmugurē, kura rezultātā tika sagrābti vairāki tanki un lielgabali tā rezultātā izjaucot plašu pretinieka uzbrukumu. Par šo akciju viņš 1945.gada 5.aprīlī tika apbalvots ar bruņinieka pakāpes dzelzs krustu un paaugstināts leitnanta dienesta pakāpē. Pēc apbalvošanas nosūtīts uz rotas komandiera kursiem Pastendē.

Pēc Vācijas kapitulācijas ar ātrlaivu izdodas sasniegt Gotlandes krastus. Zviedrijā pārģērbšanās par civilpersonu ļauj izvairīties no internēšanas karagūstekņu nometnē un sekojošās izdošanas atpakaļ PSRS. Kādu laiku strādājis fizisku darbu kūdras purvā un meža izstrādē. Vēlāk apmeties Gēteborgā un piedalījies "Daugavas Vanagu" nodaļu veidošanā Zviedrijā.[1]

Interesantu Alfrēda Riekstiņa raksturojumu ir sniedzis izcilais trimdas vēsturnieks un publicists Uldis Ģērmanis[1]

"Alfrēda ārienē nebija nekāda brašuma vai kaujinieciskuma. Bet, ja pārrunu brīžos gadījās ieskatīties viņa palaikam piemiegtajās acīs, tad daudz kas kļuva saprotamāks. Tur reizēm atplaiksnījās tāds vēss un zilgans tērauds, kas, šķiet, nepazina ne žēlabas, ne žēlastību. Alfrēdam bija grūti samierināties ar miera laika dzīvi, jo viņš bija un palika kaujinieks,"

— U.Ģērmanis

Biogrāfija pēc kara[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1951. gadā Alfrēds Riekstiņš nolemj sadarboties ar britu un amerikāņu slepenajiem dienestiem, lai darbojoties PSRS okupētajās teritorijās iegūtu sabiedrotajiem vajadzīgu informāciju un netieši sekmētu Latvijas neatkarības atjaunošanu. Riekstiņu iedalīja piecu vīru grupā, kurus plānoja slepeni nogādāt Latvijā. Kopā ar vairākiem citiem latviešiem viņu apmācīja ASV izlūkdienesta skolās Bavārijā, Rietumvācijā.

1952. gada 30. augustā Riekstiņš ar segvārdu "Imants" nonāk Kurzemē. Kopā ar vēl diviem latviešiem — Edvīnu Ozoliņu ("Herbertu") un Nikolaju Balodi ("Borisu") — Priekules apkārtnē viņu desantē ASV izlūkdienesta sūtītā divmotoru lidmašīna. Piezemējoties, stipra vēja dēļ, no grupas tiek atšķelts Boriss. "Imants" un "Herberts" naktī slepus devās uz Riekstiņam jau labi zināmajām "Dreimaņu" mājām netālu no Sabiles. Diemžēl viņa ceļa biedrs bija Rietumu izlūkdienestā iefiltrēts padomju aģents. Tādējādi jau pēc četrām dienām mājas aplenca čekas[nepieciešama atsauce] karaspēks. 1952. gada 11. septembrī, pēc neilgas apšaudes, saprotot pretošanās bezjēdzību, Riekstiņš izmanto līdzdoto ciankālija ampulu un veic pašnāvību.[1]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]