Amerikas melnais grifs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Amerikas melnais grifs
Coragyps atratus (Le Maout, 1853)
Amerikas melnais grifs
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Dzimta Amerikas grifi (Cathartidae)
Ģints Amerikas melnie grifi (Coragyps)
Suga Amerikas melnais grifs (C. atratus)
Izplatība

AmericanBlackVultureMap.png
Melnā grifa izplatības areāls iekrāsots sarkanā krāsā.

Iedalījums
  • Andu melnais grifs ( C. a. foetens)
  • Dienvidamerikas melnais grifs (C. a. brasiliensis)
  • Ziemeļamerikas melnais grifs (C. a. atratus)

Amerikas melnais grifs (Coragyps atratus) ir vienīgā suga Amerikas melno grifu ģintī, kas ietilpst Amerikas grifu dzimtā (Cathartidae). Tas dzīvo teritorijā no ASV dienvidaustrumiem līdz Urugvajai un Čīles centrālai daļai Dienvidamerikā. Amerikas melnajam grifam ir 3 pasugas.

Ilgu laiku Amerikas grifu dzimtas sugas tika sistematizētas stārķveidīgo kārtā, tomēr Dienvidamerikas zinātnieki, balstoties uz pēdējo gadu DNS pētījumiem, šos putnus ir izņēmuši no stārķveidīgo kārtas un sistematizē kārtā - Incertae sedis, kas nozīmē, ka kārta nav zināma.[1] Tā varētu būt vai nu vanagveidīgo kārta[2] vai katartidveidīgo kārta, kas jānoskaidro turpmākajos pētījumos.[1]

Izskats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieaugušajiem putniem galvas un kakla āda kļūst tumši brūna

Amerikas melnais grifs ir liela auguma maitas putns. Tā ķermeņa garums ir 50 - 69 cm, spārnu izplētums 1,37 - 1,52 m,[3] svars 1,6 - 2,2 kg.[2] Dienvidamerikas pasuga ir mazāka nekā Ziemeļamerikas un Andu kalnos dzīvojošās pasugas.[4]

Tēviņi un mātītes izskatās vienādi. Abi dzimumi ir melni, turklāt spalvām piemīt metālisks spīdums. Galva un kakls ir kaili, bez apspalvojuma. Pieaugušajiem putniem atsegtā āda ir brūni melna, toties jaunajiem putniem tumši pelēka un krokota. Apspalvojums jaunajiem putniem tāpat kā pieaugušajiem ir melns.[5] Acis šiem putniem ir brūnas un to augšējam plakstiņam ir viena nepinīga skropstu līnija, bet apakšējam toties divas skropstu līnijas.[6] Kājas ir gaiši pelēkas. Divi priekšējie pirksti ir ļoti gari un to pamatnē ir nelielas peldplēves.[7] Pēdas Amerikas melnajam grifam ir plakanas un samērā vājas, tā pirksti nav piemēroti, lai kaut ko sagrābtu un turētu. Nāsīm kā visiem Amerikas grifiem nav starpsienas un no sāniem knābim var redzēt cauri.[8] Spārni ir plati, bet samērā īsi. Tā kā pirmajām lidspalvām padusē ir balta pamatne, tad lidojumā spārnu apakšpusē var redzēt baltu laukumu. Aste ir īsa un taisnstūrveida. Kad putns stāv, salocījis spārnus, tad aste gandrīz nav redzama aiz saliktajiem spārniem.[5]

Uzvedība un barošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amerikas melno grifu bars uz maitas
Amerikas melnais grifs izgāztuvē
Amerikas melno grifu bars ieņēmis nakšņošanas vietu

Barību Amarikas melnais grifs noskata, lidojot augstu debesīs. Tā lidojums nav tik efektīgs kā citiem maitas putniem, jo Amerikas melnajam grifam spārni ir īsāki.[9] Šīs sugas putni planē daudz īsāku laiku un biežāk ir spiesti spārnus vēcināt.[10] Ja Amerikas melno grifu pēkšņi iztraucē barošanās brīdī pie maitas, tam ir raksturīga barības izvemšana, lai spētu vieglāk un ātrāk pacelties spārnos. Šīs sugas putni ir sabiedriski un veido lielus barus gan barojoties, gan nakšņojot. Reģionos, kur to izplatība pārklājas ar tītaru grifa izplatību, abas sugas bieži nakšņo kopīgā barā, ieņemot kāda nokaltuša koka kailos zarus.[9] Tītaru grifs ir lielāks nekā Amerikas melnais grifs, tādēļ, tiem satiekoties vienatnē, virsroka vienmēr ir tītaru grifam. Tomēr, tā kā Amerikas melnie grifi visbiežāk barojas barā, tad pa visiem kopā tie no barošanās vietas padzen tītaru grifu, kas parasti barojas pa vienam.[11] Barošanās brīdī Amerikas melnais grifs kļūst agresīvs.

Dabiskajā vidē Amerikas melnais grifs pamatā barojas ar maitu un ir maitēdājs.[12] Apdzīvoto vietu tuvumā, to var bieži novērot, barojoties izgāztuvēs. Ja ir iespēja, tas apēd arī citu putnu olas un var nogalināt zīdītāju tikko dzimušos mazuļus.[13] Reizēm ir novērots, ka melnie grifi uzlasa ērces no kapibaru mugurām. Amerikas melnā grifa galvenā maņa ir redze, un tam nav tik labi attīstīta ožakatartām, tādēļ tas bieži tām seko. Katartas lido zemu, lai spētu saost gāzes, kas izdalās no maitām.

Ligzdošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ligzdošanas laiks Amerikas melnajam grifam atšķirīgos ģeogrāfiskos reģionos ir dažāds. Riesta deja Amerikas melnajiem grifiem notiek uz zemes. Ap vienu mātīti, spārnus nedaudz paplētuši, riņķo vairāki tēviņi.[5] Reizēm pāris pēc tam virs izraudzītās ligzdošanas vietas izpilda riesta lidojumu, rotaļīgi viens otru ķerot un pikējot.[14] Mežainā apvidū tieši uz zemes vai iedobtā kritušā kokā, vai kādā citā dabīgā iedobē tiek izdētas 1 - 3 olas, visbiežāk divas. Reizēm olu dēšanas vieta atrodas 3 metru augstumā virs zemes.[5] Lai arī ligzda kā tāda netiek būvēta, perēšanas laukums pa perimetru reizēm tiek izrotāts ar stikla gabaliņiem, dažādiem krāsainiem plastikāta vai metāla atkritumiem.[15] Olas ir 7,65 x 5,09 cm lielas. Tās ir pelēkzaļas vai zilganas, vai baltas, ar nelieliem, brūniem vai violetiem raibumiņiem platākajā galā. Olas perē abi vecāki. Inkubācijas periods ilgst 28 - 41 dienu.[15] Izšķiļoties mazuļus klāj baltas dūnas.[16] Par tiem rūpējas abi vecāki, barību atnesot kuņģī un pēc tam atrijot. Mazuļi paliek "ligzdā" apmēram 2 mēnešus, bet pēc 75 - 80 dienām tie jau ir prasmīgi lidotāji.[9]

Amerikas melnajam grifam nav daudz ienaidnieku. Reizēm olas un mazuļus apēd jenoti, lapsas vai degunlācīši. Tā kā šie putni ir agresīvi un liela auguma, tad pieaugušam melnajam grifam uzbrūk ļoti reti.

Sistemātika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amerikas melnais grifs iedalās 3 pasugās:

  • Andu melnais grifs ( C. a. foetens)
  • Dienvidamerikas melnais grifs (C. a. brasiliensis)
  • Ziemeļamerikas melnais grifs (C. a. atratus)

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 A classification of the bird species of South America
  2. 2,0 2,1 Coragyps atratus, Black Vulture
  3. ADW: Coragyps atratus
  4. Manual of Neotropical Birds, Volume 1
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 Terres, J. K. (1980). The Audubon Society Encyclopedia of North American Birds. New York, NY: Knopf. p. 959. ISBN 0-394-46651-9.
  6. Fisher, Harvey L. (February 1942). "The Pterylosis of the Andean Condor". Condor 44 (1): 30–32. doi:10.2307/1364195. JSTOR 1364195
  7. Feduccia, J. Alan (1999). The Origin and Evolution of Birds. Yale University Press. p. 116. ISBN 0-226-05641-4.
  8. Allaby, Michael (1992). The Concise Oxford Dictionary of Zoology. Oxford, UK: Oxford University Press. p. 348. ISBN 0-19-286093-3.
  9. 9,0 9,1 9,2 Fergus, Charles (2003). Wildlife of Virginia and Maryland Washington D.C.. Stackpole Books. p. 172. ISBN 0-8117-2821-8.
  10. Robbins, C S.; Bruun, B & Zim, H S (2001). Birds of North America: A Guide to Field Identification. St. Martin's Press. p. 66. ISBN 1-58238-090-2.
  11. All about birds: Black Vulture
  12. Reader's Digest Editors (2005). Book Of North American Birds. Reader's Digest. p. 11. ISBN 0-89577-351-1.
  13. Vultures and Livestock
  14. Ferguson-Lees, James; David A. Christie (2001). Raptors of the World. London: Christopher Helm. p. 306. ISBN 0-7136-8026-1.
  15. 15,0 15,1 Harrison, Hal H. (1979). A Field Guide to Western Birds' Nests. Houghton Mifflin Field. p. 33. ISBN 0-618-16437-5.
  16. Reader's Digest Editors (2005). Book Of North American Birds. Reader's Digest. p. 11. ISBN 0-89577-351-1.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]