Anatols Līvens

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Anatols Līvens
Anatol Leonid von Lieven
Anatols Līvens
Personīgā informācija
Dzimis 1873. gada 16. novembrī
Sanktpēterburga, Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija
Miris 1937. gada 3. aprīlī (63 gadi)
Ķemeri Karogs: Latvija Latvija
Tautība vācbaltietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Pulkvedis
Dienesta laiks 1896. — 1908., 1914. — 1917., 1919.
Valsts Valsts karogs: Krievija
Struktūra sauszemes bruņotie spēki
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš, Latvijas Brīvības cīņas, Krievijas pilsoņu karš

Anatols Leonīds Līvens (vācu: Anatol Leonid von Lieven, 1873. gada 16. novembris1937. gada 3. aprīlis) bija Mežotnes muižnieks, kņazs, Krievijas impērijas virsnieks, Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks.

Dzīvesgājums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1873. gada 16. novembrī Sanktpēterburgā, cēlies no senas vācbaltiešu dzimtas Līveniem. Pēc ģimnāzijas beigšanas studēja Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē, paralēli kā eksterns nolika eksāmenus Nikolaja kavalērijas skolā (Николаевское кавалерийское училище) un ieguva podporučika (leitnanta) pakāpi.

No 1896. līdz 1908. gadam Līvens bija virsnieks Kavalērijas gvardes pulkā, pēc tam atvaļinājās un dzīvoja savā muižā. Pēc Pirmā Pasaules kara sākuma atgriezās savā Kavalērijas gvardes pulkā, 1917. gadā ieguva rotmistra (kavalērijas kapteiņa) pakāpi.

1919. gada janvārī rotmistrs Līvens no 60 bijušajiem Krievijas impērijas armijas virsniekiem izveidoja Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienību (Либавский добровольческий стрелковый отряд) jeb Līvena nodaļu, kas piedalījās Latvijas Brīvības cīņās pret lieliniekiem. Vienībai drīzumā pievienojās viena Baltijas landesvēra rota un kapteiņa Didorova rota, tajā dienēja arī latvieši, piemēram, Artūrs Silgailis. Aprīļa puča laikā Līvens atteicās piedalīties militārajā direktorātā, ko plānoja veidot Baltiešu-vācu Nacionālā komiteja un sadarboties ar A.Niedras valdību. Līvena vienība Baltijas landesvēra sastāvā piedalījās kaujās pie Ventspils un Jelgavas un Rīgas ieņemšanas operācijā. 1919. gada 24. maijā Līvens tika smagi ievainots kaujā pie Ropažiem ar atkāpjošos LSPR armiju un nodeva komandiera funkcijas kapteinim Didorovam. Pēc ievainojuma visu mūžu pārvietojās ar kruķa palīdzību.

1919. gada 6. jūnijā Līvena vienība tika pārveidota par krievu brīvprātīgo korpusu, kurā bija ap 4000 karavīru. Līvens aizliedza savai karaspēka vienībai piedalīties Cēsu kaujās pret Igaunijas armiju un Ziemeļlatvijas brigādi. Pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas Līvens īsu laiku no 2. jūlija bija jaunizveidotās Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas komandieris, kurā viņa korpusam pievienojās vēl divas krievu brīvprātīgo vienības - "Kavalērijas ģenerāļa grāfa Kellera vārdā nosauktā partizānu vienība" Pāvela Bermonta-Avalova vadībā un pulkveža Virgoļiča brigāde.

1919. gada 9. jūlijā kņaza Līvena daļas saņēma ģenerāļa Judeņiča pavēli doties uz Narvas fronti, lai pievienotos Ziemeļrietumu armijas plānotajam karagājienam uz Petrogradu. Bermonta-Avalova un Virgoļiča komandētās daļas Jelgavā un Šauļos atteicās doties prom no Latvijas, izstājās no Līvena korpusa un nodibināja "Kavalērijas ģenerāļa grāfa Kellera vārdā nosaukto Rietumu brīvprātīgo korpusu". Savukārt Līvena komandētā 5. kājnieku divīzija līdz 1919. gada decembrim cīnījās Judeņiča Ziemeļrietumu armijā pie Petrogradas.

Pēc Latvijas brīvības cīņu beigām kļuva par Latvijas pilsoni un aktīvu krievu emigrantu organizācijas "Krievu Taisnības brālība" (Братство Русской Правды) locekli un kā Latvijas nodaļas delegāts 1921. gadā piedalījās krievu monarhistu kongresā Reihenhallē Vācijā. Vēlāk kļuva par Mazmežotnes ķieģeļu fabrikas īpašnieku un 1931. gadā vadīja kara veterānu savstarpējās palīdzības biedrību.

Miris 1937. gada 3. aprīlī Ķemeros. Apbedīts Mežotnes baznīcas kapos.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]