Andamanu un Nikobaru Salas

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Andamanu un Nikobaru Salas
अंडमान और निकोबार द्वीप
Andaman and Nicobar Islands
—  Apvienotā teritorija  —
Andaman and Nicobar Islands in India (disputed hatched).svg
Koordinātas: 11,68°N 92,77°E / 0°N 0°E / 0; 0Koordinātas: 11,68°N 92,77°E / 0°N 0°E / 0; 0
Valsts Karogs: Indija Indija
Teritorija Andamanu un Nikobaru Salas
Platība 
 - Kopējā 8 250 km²
Iedzīvotāji (2011.)
 - Kopā 379 944
 - Blīvums 46,1/km²
Mājaslapa: http://www.and.nic.in/

Andamanu un Nikobaru Salas (angļu: Andaman and Nicobar Islands, bengāļu: আন্দামান ও নিকোবর দ্বীপপুঞ্জ; tamilu: அந்தமான் நிக்கோபார் தீவுகள், hindi: अंडमान और निकोबार द्वीपसमूह, kannadu: అండమాన్ నికోబార్ దీవులు) ir salu grupa Bengālijas līcī, Indijas apvienotā teritorija.

Teritorija atrodas 150 km uz ziemeļiem no Indonēzijas Ačehas, no Taizemes un Mjanmas austrumos atdalīta ar Andamanu jūru. Tā sastāv no divām salu grupām: Andamanu salām un Nikobaru salām, kuras atdala Desmitās Paralēles šaurums.

Teritorijas galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Portblēra. Pēc 2011. gada datiem iedzīvotāju skaits ir 379 944. Kopējā sauszemes platība ir 6496 km².

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senākie arheoloģiskie atradumi Andamanu un Nikobarun salās tiek datēti ar 2200 gadu senu pagātni. Savukārt salās dzīvojošo pirmiedzīvotāju ģenētiskie, kultūras un lingvistikas pētījumi liecina, ka šīs tautas izolējušās no citām jau pirms 30 000 — 60 000 gadiem.[1]

11. gadsimtā Andamanu un Nikobaru salas okupēja tamilu Čolas dinastijas karalis Radžendra Čola I, lai ierīkotu atbalsta bāzi cīņai pret Srividžajas impēriju. Čolieši Nikobaru salu sauca par Nakkavaram, kas tamilu vaodā nozīmē „kails vīrs“ vai „kailo zeme“; līdz mūsdienām šis nosaukums pārveidojies par Nicobar.

Eiropiešu organizēta Nikobaru salu kolonizācija sākās ar Dānijas Austrumindijas kompānijas darbību 18. gadsimta vidū, kad tām tika dots nosaukums Frederiksøerne. Salas vairākkārt tika pamestas, kad 18. un 19. gadsimtā izcēlās malārijas epidēmijas.

1868. gada 16. oktobrī Dānija Nikobaru salas pārdeva Britānijai[2] un 1869. gadā tās kļuva par Britu Indijas daļu. Lielbritānija salas sākotnēji izmantoja kā vietu, kur izolēt disidentus un neatkarības cīnītājus no Indijas subkontinenta.

1942. gadā Andamanu un Nikobaru salas okupēja Japāna. Kara laikā salas formāli pārvaldīja projapāniskā indiešu valdība Azad Hind. Briti atguva kontroli 1945. gada 7. oktobrī.

Pēc Indijas neatkarības iegūšanas 1947 gadā Andamanu un Nikobaru Salas palika Indijas pakļautībā. 1956. gadā pēc Indijas štatu reformas salas kļuva par apvienoto teritoriju.

2004. gada 26. decembrī pēc zemestrīces salas sasniedza cunami ar līdz 10 m augstiem viļņiem. Gāja bojā vismaz 5930 cilvēki.

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Andamanu salu pirmiedzīvotāju apdzīvoto teritoriju salīdzinājums 19. gadsimta sākumā un mūsdienās

Andamanu un Nikobaru Salās runā: bengāļu (32,6 %), hindi (25,95 %), tamilu (17,84 %), nikobāriešu un telugu (18,9 3%) valodās. Lielākās reliģijas ir: hinduisms, islams, kristietība, sikhisms.

Salu iedzīvotāju vairums sastāda ieceļotāji un viņu pēcteči no Indijas un Šrilankas, kas masveidā sāka ieceļot kopš 1950. gadiem. Pirmiedzīvotāji ir palikuši aptuveni 25 000, daļa no tiem vēl joprojām dzīvo izolēti no ārpasaules. No sākotnējām (1850. gados) divpadsmit cilšu grupām mūsdienās ir palikušas tikai sešas.[3]

Andamanu salās dzīvo negrito ciltis ar tumšu ādas krāsu. Pētījumi rāda, ka Andamanu salu iedzīvotāju senči migrējuši no austrumu Āfrikas pirms 60 000 gadiem.[4]

Andamanu salu cilšu grupas:

Nikobaru salās pirmiedzīvotāji ir ar gaišāku ādas krāsu un ar mongoloīdām pazīmēm. Cilšu grupas:

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. The most isolated tribe in the world? Survival International, (angliski)
  2. CHRONOLOGY OF DANISH COLONIAL SETTLEMENTS Marco Ramerini (angliski)
  3. 3,0 3,1 Andamans INDAX, 2005 {[en ikona}}
  4. Thangaraj, Kumarasamy (2003-01-21), "Genetic Affinities of the Andaman Islanders, a Vanishing Human Population", Current Biology 13, Number 2: 86–93(8)