Andrejs Eberhards Budbergs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Andrejs Eberhards Budbergs
Andreas Eberhard von Budberg
Andrejs Eberhards Budbergs
Personīgā informācija
Dzimis 1750. gada 10. jūlijā
Rīga, Rīgas guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1812. gada 1. septembrī (62 gadi)
Sanktpēterburga, Krievijas impērija (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Dzīves vieta Rīga, Sanktpēterburga
Tautība vācbaltietis
Vecāki Jēkabs Vilhelms fon Budbergs, Marija Elizabete, dzimusi fon Belova
Dzīvesbiedre Juliāna Magdalēna fon Meka

Andrejs Eberhards Budbergs (vācu: Andreas Eberhard von Budberg, krievu: Андрей Яковлевич Будберг; 1750. - 1812.) bija Krievijas impērijas armijas virsnieks, diplomāts un ārlietu ministrs. Nākamā imperatora Aleksandra I skolotājs. Viņa vadībā tika organizētas sarunas starp Krieviju un Prūsiju pret Napoleonu, tomēr bija spiests piedalīties Tilzītes miera noslēgšanā 1807. gada 13. jūnijā.

Cēlies no Budbergu-Beninghauzenu dzimtas.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Andrejs Eberhards Budbergs piedzima 1750. gada 10. jūlijā Mangaļu muižā (tagad Trīsciema apkaime Rīgā) Krievijas impērijas virsnieka Jēkaba Vilhelma fon Budberga un viņa sievas Marijas Elizabetes ģimenē. Viņa tēvs krita 1759. gada Kunersdorfas kaujā Septiņgadu kara (1756-1763) laikā. Deviņgadīgais Andrejs tika uzņemts kā seržants Krievijas armijā. Kā 3. grenadieru pulka virsnieks viņš piedalījās krievu-turku karā (1768-1774), tad dienēja Rīgas garnizonā. 1783. gadā viņš apprecējās ar Juliānu Magdalēnu fon Meku, viņu laulībā piedzima divas meitas. Rīgas ģenerālgubernators Džordžs Brauns (1762–1792) viņu ieteica Katrīnas II Pēterburgas galmā, kur 1785. gadā Budbergs kļuva par viņas mazdēla un troņmantnieka Aleksandra skolotāju un 1787. gadā tika paaugstināts par ģenerālmajoru.

1795. gadā Budbergu iecēla par Krievijas impērijas vēstnieku Zviedrijā, bet pēc Katrīnas II nāves viņas dēls imperators Pāvils viņu 1797. gadā iecēla par slepenpadomnieku un pēc paša vēlēšanās atbrīvoja no amata, Budbergs atgriezās Kurzemē. Savukārt 1804. gadā imperators Aleksandrs I viņu iecēla par Valsts Padomes locekli un 1806. gadā par Ārlietu ministru. Pēc Tilzītes miera noslēgšanas Budbergu 1807. gadā atvaļināja viņa pretnapoleonisko uzskatu dēļ.

Andrejs Budbergs miris Pēterburgā 1812. gada 1. septembrī.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Brockhaus Conservationslexicon Bd.3 Leipzig, 1882 S.687
  • M. von Wrangel: Biographie des Ministers Andreas Eberhartd von Budberg. In. Mitteilungen aus dem Gebiet der Geschichte Liv-, Est- und Kurlands. Riga, 1845 S.2-35
  • Genealogisches Handbuch der baltischen Ritterschaften, Teil 1, 2: Livland, Lfg. 9-15 Görlitz 1929, S.648 Digiatlisat

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]