Andrejs Eglītis
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
Andrejs Eglītis (1912—2006) bija latviešu dzejnieks un trimdas sabiedriskais darbinieks.
Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Andrejs Eglītis dzimis 1912. gada 21. oktobrī Ļaudonas pagasta "Siliešos" kalpu ģimenē. Skolas gaitas uzsācis 1922. gadā Ļaudonas pamatskolā. Pēc skolas absolvēšanas vēlas turpināt mācības ģimnāzijā, bet nepietiekamā finansējuma dēļ dodas uz Rīgu un iestājas Rīgas pilsētas tehnikumā. Jau šajā laikā Eglītis aizraujas ar literatūru, tiek sarakstīti pirmie dzejoļi. Paralēli viņš arī aktīvi aizraujas ar sportu, it sevišķi futbolu.
Pēc tehnikuma absolvēšanas 1935. gadā Andrejs Eglītis tiek iesaukts Latvijas armijas obligātajā karadienestā. Vēlas uzsākt virsnieka karjeru. 1936. gadā iestājas karaskolā, bet drīz vien mācības pamet, jo saprot, ka armijas dzīvei nav piemērots. 1938. gadā uzsāk žurnālista gaitas laikrakstos "Brīvā Zeme" un "Rīts". Darbojies arī Latvijas radio informācijas daļā. Vēlas uzsākt teoloģijas studijas Latvijas Universitātē, taču šo nodomu izjauc karš.
Otrais pasaules karš un Latviešu tautas liktenis tajā atstāj smagu iespaidu Eglīša dzejā. 1943. gadā top Andreja Eglīša un komponistes Lūcijas Garūtas kantāte "Dievs, tava zeme deg". 1943. gadā Andreju Eglīti iesauc Latviešu Leģionā. Nosūtīts uz kara korespondentu apmācības grupu Berlīnē. Pēc atgriešanās piekomandēts 19. divīzijai ar kuru nogājis kauju ceļu no Cesvaines līdz Liepājai. 1945. gada aprīļa beigās, kad Liepājā beidz iznākt laikraksts "Tēvija", kļūst par jauna dienas laikraksta "Laika Balss" redaktoru. Tomēr vācu armijas sakāves dēļ redakcija tā arī nesāk darbu. 1945. gada maijā no Liepājas kopā ar daudziem citiem latviešu inteliģentiem bēgļu laivā emigrē uz Zviedriju (Gotlandi). Dzīvojis Stokholmā.
Aktīvi iesaistās trimdas latviešu sabiedriskajā dzīvē. 1947. gadā piedalījies Latviešu Nacionālā fonda (LNF) dibināšanā. No 1948 līdz 2000. gadam bija šī fonda ģenerālsekretārs. 1972. gadā kļuvis par Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) Tautas balvas laureātu. 1953. gadā apprecējies ar Andu Jaunvīksni. 1994. gadā apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bet 2003. gadā ieguvis arī Ministru kabineta balvu. 1998. gadā Andrejs Eglītis pēc 53 svešumā pavadītiem gadiem atgriežas uz patstāvīgu dzīvi Latvijā. Miris Rīgā 2006. gada 23. februārī.[1]
Literārā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Andrejs Eglītis ir spilgta personība latviešu dzejā. Lielāko dzīves daļu pavadot trimdā, viņa dzejas galvenais vēstījums un stūrakmens ir patriotisms un tēvzemes mīlestība. Eglīša trimdā rakstīto liriku caurstrāvo mīlestības skumjas, sāpes par zaudēto un izpostīto dzimteni, par tautas likteņiem. Tomēr visu viņa dzeju caurstrāvo pārliecība, ka Latvijas brīvība ir neizbēgama. Netiek pat pieļauta cita iespējamība. Viņa darbi bija viens no daudzajiem elementiem, kas visus 50 gadus uzturēja ticību Latvijas brīvībai trimdas latviešu sabiedrībā. Arī pēc atgriešanās Latvijā turpinājis uzsvērt, ka tautai nepieciešams atgūt savu pašcieņu. Pats par sevi dzejnieks ir teicis: "Visa mana dzeja veltīta tikai Tēvzemei. Visas manas uzrakstītās grāmatas ir manas dzimtās zemes cildinājums. Dzeja ir manī ierakstīta. Visi dzejoļi ir no zemapziņas. Bieži vien tie ir uzplaiksnījumi, kad vajag tikai pierakstīt."[2]
Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzeja
- Sila priede. R.: Valters un Rapa (2001)
- Tauta manas mājas. ASV (1995)
- Tauta manas mājas. (1993)
- Svešais cirvis cērt un cērt. R.: Artava (1990)
- Svešais cirvis cērt un cērt. Ņujorka, Grāmatu draugs (1986)
- Caur daudzām zemju zemēm, caur daudzām debesīm. Ņujorka, Grāmatu draugs (1982)
- Audiet mani karogā sarkanbaltisarkanā. Ņujorka, Grāmatu draugs (1972)
- Lāsts. Stocholma, Daugava (1961)
- Otranto. Stocholma, Daugava (1956)
- Nesaule. Stocholma, Daugava (1953)
- Uz vairoga. Stocholma, Draugs (1946)
- Putni aizlido. R.: K. Rasiņš (1943)
- Nīcība. R.: Gulbis (1942)
- Zelta vālodze. R.: Gulbis (1939)
- Varavīksna. R.: Gulbis (1939)
Esejas
- Dvēseļu cietoksnis. Vesterosa, Ziemeļblāzma (1953)
Kopoti raksti
- Kopoti raksti, 1- … R.: Valters un Rapa (2002)
Izlases
- Roka roku rokā tur/ mīlas dzejas izlase. R.: Daugava (1997)
- Vienmēr kāda zvaigzne aust / kopotā dzeja. R.: Artava (1993)
- Kad tu acis izslaucīsi, tēvu zeme. Kopenhāgena: Imanta (1964)
- Vai vēl dievkociņš zied mātes kapu laukā. Stokholma: (1955)
- Uguns vārdi. Eslingene: J. Kadilis (1949)
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «LLC». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 31. janvārī. Skatīts: 2010. gada 24. augustā.
- ↑ «Andrejs Eglītis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 7. novembrī. Skatīts: 2013. gada 18. aprīlī. Arhivēts 2015. gada 7. novembrī, Wayback Machine vietnē.
|