Andrejs Frīdenbergs

Vikipēdijas lapa
Andrejs Frīdenbergs
Rīgas pilsētas galva
Amatā
1920. gada 3. februāris — 1921. gada 3. marts
Priekštecis Gustavs Zemgals
Pēctecis Alfrēds Andersons

Dzimšanas dati 1875. gada 24. janvārī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Nurmuiža, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija
Miršanas dati 1941. gada 31. decembrī (66 gadu vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Kraslags, PSRS
Tautība latvietis
Politiskā partija Latviešu demokrātu partija, Demokrātiskais Centrs
Profesija advokāts
Augstskola Tartu Universitāte

Andrejs Frīdenbergs (1875. gada 24. janvāris1941. gada 31. decembris) bija Latvijas advokāts, politiķis, sabiedrisks darbinieks. Bijis Rīgas pilsētas galva no 1920. gada februāra līdz 1921. gada martam, kā arī Tautas padomes loceklis.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1875. gada 24. janvārī Nurmuižas "Pūņās".[1][2]

Mācījās Jēkabpils pilsētas skolā, tad iestājās dzelzceļa dienestā Rīgā. 18 gadu vecumā aizceļoja uz Ziemeļameriku, pēc tam divus gadus strādāja rūpnīcā Beļģijā.[2] No 1897. līdz 1907. gadam strādāja bankā. 1911. gadā absolvēja Tērbatas Universitātes Juridisko fakultāti.[2] 1909. gadā iestājās Vidzemes Antialkoholiskajā biedrībā (vēlāk — Latvijas Pretalkohola biedrība), bija vairākkārtējs šīs biedrības priekšsēdētājs, piedalījās šai tēmai veltītos kongresos.[2]

1918. gada vasarā bija Petrogradā organizētās "Latvju operas" mecenāts,[3] Teodora Reitera, Jāzepa Vītola un citu latviešu operas mākslas entuziastu atbalstītājs. Alfrēda Kalniņa "Baņutas" komponēšanas un 1920. gada pirmizrādes rosinātājs.[4] Bijis Tautas padomes loceklis, pārstāvot Latviešu demokrātu partiju.[1]

1920. gada februārī kļuva par Rīgas pilsētas galvu, amatā bija līdz 1921. gada martam. Būdams Latvijas delegācijas priekšsēdētājs, 1920. gada augustā parakstīja Latvijas—Krievijas miera līgumu.[2] Bijis ilggadējs Rīgas domes deputāts. 1938. gada pavasarī apsūdzēts par piesavināšanos, esot Kārļa Valdheima fabrikas konkursa valdē, par ko sākotnēji sodīts ar 18 mēnešiem cietumā, taču sods vēlāk samazināts uz 8 mēnešiem, viņu izslēdza no zvērinātu advokātu saimes.[5]

1941. gada jūnijā Frīdenbergu kopā ar ģimeni no sava dzīvokļa Rīgā, Elizabetes ielā 31-7, izsūtīja uz Sibīriju.[6] Ieslodzīts PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Labošanas darbu un koloniju pārvaldes Krasnojarskas labošanas darbu nometnē (Kraslagā), miris 1941. gada 31. decembrī.[7]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 H. Kārkliņš. Latvijas Tautas Padomes stenogramu satura rādītājs. Latvijas Republikas Saeima, 1925.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 «Zvēr. adv. Andreja Frīdenberga 60 gadi». Juventus. 1935. gada 1. februārī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. Aprīlis. Skatīts: 2013. gada 13. augustā.
  3. Ilustrets Žurnals Nr.2 1923. gada 12. janvāra 8 lpp., Izdevējs "Leta", Rīga
  4. Oļģerts Grāvītis. «Cik sarautu stīgu, cik apklusušu dziesmu…». Latvijas Vēstnesis, 1999. gada 26. martā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 24. Aprīlis. Skatīts: 2013. gada 13. augustā.
  5. «Andrejs Frīdenbergs izslēgts no zvērinātu advokātu saimes». Brīvā Zeme. 1939. gada 23. septembrī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. Aprīlis. Skatīts: 2013. gada 13. augustā.
  6. «These Names Accuse F (angliski)». Latvietis Latvijā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 3. novembrī. Skatīts: 2013. gada 13. augustā.
  7. «Maijas Frīdenbergas vēstule Annai Miķelsonei ar lūgumu palīdzēt atgriezties Latvijā». Latvijas Valsts arhīvs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. Marts. Skatīts: 2013. gada 13. augustā.
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Gustavs Zemgals
Rīgas pilsētas galva
1920. gada 3. februāris1921. gada 3. marts
Pēctecis:
Alfrēds Andersons