Andrejs Johansons

**Andrejs Johansons**
Andrejs Johansons
	Andrejs Johansons
Dzimis	1922. gada 28. janvārī; Rīga, Latvija
Miris	1983. gada 10. martā (61 gada vecumā); Stokholma, Zviedrija
Tautība	latvietis
Nozares	rakstniecība, vēsture
Mācījies	Latvijas Universitāte; Stokholmas Universitāte

Andrejs Johansons (dzimis 1922. gada 28. janvāris, miris 1983. gada 10. marts) bija latviešu kultūrvēsturnieks, rakstnieks un zinātnieks.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Andrejs Johansons dzimis Rīgā 1922. gadā, ierēdņa ģimenē. Rīgā pagāja viņa bērnība un jaunība. Literārajai darbībai pievērsās samērā agri. Jau ģimnāzijas gados sāka rakstīt dzeju un tulkot ārzemju autoru darbus. Viņa pirmais darbs bija Bairona "Manfreda" tulkojums 1940. gadā. Tajā pašā gadā uzsāka filozofijas studijas Latvijas Universitātē.

Bijis tuvu pazīstams ar daudziem talantīgiem tā laika Latvijas literātiem un dzejniekiem, tai skaitā Ēriku Ādamsonu un Anšlavu Eglīti, ar kuru 1941. gadā izdeva kopīgu dzejas krājumu. Vācu okupācijas laikā Johansonam izveidojas cieša draudzība ar gleznotāju Ludolfu Libertu.

Vācu okupācijas laikā strādājis laikrakstā "Tēvija". 1945. gadā no Kurzemes emigrējis uz Zviedriju, turpmākos gadus dzīvo Stokholmā. Pirmos gadus trimdā strādājis gan fizisku darbu, gan piedalījies latviešu laikrakstu darbā. 1947. gadā apprecējies ar dzejnieci Veroniku Strēlerti. Viņu dēls Pāvils Johansons arī kļuva par dzejnieku. Dzīvojot trimdā, Andrejs Johansons pievērsās esejas žanram, kļūstot par vienu no spilgtākajiem šī žanra pārstāvjiem latviešu literatūrā. Studējis Stokholmas universitātē reliģiju vēsturi un etnogrāfiju, ieguvis filozofijas kandidāta grādu (1959) un filoloģijas doktora grādu (1964). Bijis Stokholmas Universitātes mācībspēks (1961—1974) vispārējā un salīdzināmā reliģiju vēsturē. Daudz publicējies gan trimdas, gan cittautu zinātniskajos žurnālos.

Andrejs Johansons miris Stokholmā 1983. gada 10. martā.

Literārā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Savu literāro darbību Andrejs Johansons aizsāka ar dzeju, kas tika dēvēta par intelektuālu, rezignētu, drūmu un pesimistisku jaunam cilvēkam, tomēr tika labi novērtēta tās forma. 1941. gadā izdots dzejas krājums kopā ar Anšlavu Eglīti. Johansona vienīgais dzejas krājums "Krēslainie spoguļi" ar viņa sievas Veronikas Strēlertes atbalstu iznāca tikai pēc autora nāves, 1984. gadā. Tajā dominē skumja apcere, intelektuālisms, jūtams jaunieša trauksmainums un laikmeta skarta trimdinieka pārdzīvojums.

Tomēr lielāku ievērību guvuši Andreja Johansona kultūrvēsturiskie darbi — sējums "Latvijas kultūras vēsture 1710—1800" (1975)^[1] un kultūrvēsturiskas grāmatas par Rīgu un rīdziniekiem. Savās Rīgai un rīdziniekiem veltītajās grāmatās Johansons apraksta Rīgas ielas, namus, Mežaparku, Āgenskalnu, Čiekurkalnu un citas vietas. Šos darbos Johansons rakstījis kā esejists un zinātnieks, literārā formā aprakstīta Rīgas kultūrvēsture no 18. līdz 20. gs., kas zināmā mērā ir arī autora atmiņas. Zināmākie no šiem darbiem ir "Rīgas svārki mugurā" (1966)^[2] un "Visi Rīgas nami skan" (1970).