Andrejs Pormalis
| Andrejs Pormalis | |
|---|---|
 Andrejs Pormalis | |
| Dzimis |
1898. gada 15. oktobrī Jēkabpils, Latvija |
| Miris |
1977. gada 16. februārī (78 gadu vecumā) Jēkabpils, Latvija |
| Tautība | latvietis |
| Nozares | keramika |
| Slavenākie darbi | kamīns |
| Apbalvojumi | sudraba medaļa Parīzes izstādē, 1937.g., zelta medaļa Latvijas daiļamatniecības izstādē 1937.g. |
Andrejs Pormalis (1898–1977) bija latviešu mākslinieks, keramiķis un pedagogs,[1] no 1959. gada Mākslinieku savienības biedrs.[2]
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1898. gada 15. oktobrī kaprača Jāņa Pormaļa un viņa sievas Līzes ģimenē.[2] Mācījās Jēkabpils apriņķa skolā, pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1915. gadā devās bēgļa gaitās uz Krieviju, studēja Pēterpils Štiglica mākslas skolā no 1915. līdz 1918. gadam. Studiju laikā iekārtojās darbā statista amatā Petrogradas operā. Atgriezies Latvijā, 1922. gadā sāka studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, profesora Jāņa Kugas dekoratīvās glezniecības klasē, no 1927. gada piedalījās izstādēs. 1928. gadā beidza studijas un no 1929. līdz 1940. gadam mācīja mākslas vēsturi, zīmēšanu un rasēšanu Jēkabpils komercskolā un ģimnāzijā. 1937. gadā Parīzes izstādē Andreja Pormaļa darbu "Kamīns" godalgoja ar sudraba medaļu.[2] 1937. gadā viņš ieguva zelta medaļu Latvijas daiļamatniecības izstādē un Zemgales izstādē Jelgavā.
Pēc Latvijas okupācijas strādāja Rīgas Valsts daiļamatu skolā, kurā bija keramikas nodaļas pasniedzējs un vadīja valsts tautas keramiķu kvalifikācijas celšanas kursus, kā arī pildīja scenogrāfa pienākumus. 1944. gadā kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Tukumu.[3] No 1945. līdz 1963. gadam bija zīmēšanas un rasēšanas skolotājs Jēkabpils vidusskolā, no 1946. līdz 1950. gadam Jēkabpils Bērnu mākslas skolas direktors, kā arī vadīja keramikas pulciņu Pionieru namā līdz 1974. gadam.[2] 1959. gadā Andrejs Pormali uzņēma Mākslinieku savienībā.[2]
Miris 1977. gada 16. februārī,[1] apbedīts Jēkabpils pilsētas kapsētā.
Izteiksmes līdzekļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Keramiķis nepārtraukti meklēja jaunas izteiksmes iespējas, izkopjot savu īpatnējo stilu. Viņa darbiem pēc Otrā pasaules kara pamatā ir dabīgi brūngani toņi, kas izskaidrojams ar krāsu un izejvielu trūkumu glazēšanai. Dažreiz nepieciešamos komponentus māksliniekam sarūpēja paziņas no Kuzņecova porcelāna fabrikas.[3] Vēlāk izmantoja dažādu toņu krāsaino glazūru. Zeltaino toni ieguvis, pievienojot glazūrai misiņu vai kaparu no sasmalcinātām monētām. Darbos izmantoja glazētu un neglazētu virsmu pretnostādījumu, formas tika atdzīvinātas ar gleznotu, gravētu vai plastisku rotājumu. darbos nereti redzami dabas motīvi, no kuriem mīļākie bija putni, ziedi un saule, kā arī vijīgu liniju ritms.[3]
Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1978. gadā notika Pormaļa piemiņas izstāde Rīgā, Jēkabpils vēstures muzejs organizēja izstādes, veltītas keramiķa 75 un 100 gadu jubilejas atcerei. Viņa darbi atrodami Jēkabpils, Rīgas, Glāsgovas muzejos, kā arī privātajās kolekcijās un keramiķa ģimenes īpašumā.
Jēkabpilī viņa vārdā nosaukta iela, uz kuras atrodas keramiķa nams Pormaļa ielā 119. Keramiķa namā dzīvo viņa meitas, taču nams ir atvērts arī apmeklētājiem, darbojas kā memoriālā māja, kurā aplūkojami dažādi keramikas darbi, mākslinieka gleznas, virpa, unikāls kamīns, avīžu izgriezumi par piedalīšanos izstādēs un fotogrāfijas. 2007. gadā Jēkabpils Bērnu un jauniešu centrā atklāja Andreja Pormaļa kabinetu. Jēkabpils pilsētas kapsētā virs mākslinieka kapa uzstādīts tēlnieka Laimoņa Blumberga piemineklis.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 «Jēkabpils — labo pārmaiņu pilsēta!». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 29. augustā. Skatīts: 2010. gada 12. septembrī. Arhivēts 2010. gada 29. augustā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Gailīte, S. Jēkabpils. Rīga:gandrs, 2002. 145.lpp.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 «Virtuālā enciklopēdija "Latvijas ļaudis uz 21. gadsimta sliekšņa"». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 22. janvārī. Skatīts: 2010. gada 12. septembrī.