Anita Ušacka

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Anita Ušacka
Starptautiskās Krimināltiesas tiesnese
Amatā
2003. gada 11. marts — pašlaik
Apelāciju nodaļas prezidente Starptautiskajā Krimināltiesā
Amatā
2011. gada 1. aprīlis — 2012. gada 30. marts
Satversmes tiesas tiesnese
Amatā
1996. gads — 2004. gads

Dzimšanas dati 1952. gada 26. aprīlis
Rīga, Latvija
Dzīvo Hāga, Nīderlande
Tautība Latviete
Profesija Juriste
Augstskola Latvijas Universitāte
M. Lomonosova Maskavas Valsts universitāte

Anita Ušacka (dzimusi 1952. gada 26. aprīlī) ir latviešu tautības tiesnese un jurisprudences pasniedzēja. Viņa ir bijusi Latvijas Republikas Satversmes Tiesas tiesnese un šobrīd ir Starptautiskās Krimināltiesas Apelāciju nodaļas tiesnese. Viņa bijusi arī Starptautiskās Krimināltiesas Apelāciju nodaļas prezidējošā tiesnese 2011./2012. gada periodam.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ušacka piedzima 1952. gadā Rīgā Artūra Ušacka un Annas Krontāles ģimenē, kurā jau auga vecākie brāļi Ivars (dz.1944) un Juris (dz. 1948). Ušackai ir dēls Aleksejs Ušackis, dzimis 1980. gada 13. decembrī.

Ušacka bērnību pavadīja Rīgā, kur viņa ieguvusi pamata un vidusskolas izglītību. Savas studijas viņa uzsāka 1970.gadā Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, specializējoties tiesību zinātnēs. Pēc diploma iegūšanas, 1976.gadā viņa iestājās M. Lomonosova Maskavas Valsts universitātes aspirantūrā. 1980.gadā viņa veiksmīgi aizstāvēja savu disertāciju administratīvajās tiesībās ar darbu "LPSR Rūpniecības Pārvalde" un ieguva juridisko zinātņu kandidātes grādu.

1991.gadā Ušacka izlēma paplašināt savas zināšanas cilvēktiesību nozarē, uzsākot studijas Starptautiskajā Cilvēktiesību Institūtā Strasbūrā, Francijā. No 1993.-1994.gadam viņa veica pētniecisko darbību salīdzinošajās tiesībās un cilvēktiesību nozarē Notre Dame universitātē ASV. Pēc veiksmīgās pieredzes ASV Ušacka izlēma turpināt pētniecību un 1994.gadā, saņemot stipendiju, viņa pusgadu veica pētniecību salīdzinošo krimināltiesību jomā Maksa Planka Starptautisko un citu valstu krimināltiesību institūtā Freiburgā, Vācijā.

2006.gadā Ušacka saņēma goda doktora grādu no Levis & Clarka Juridiskās skolas Portlendā, Amerikas Savienotajās Valstīs, kur viņa vēlāk tika uzaicināta uzstāties ar runu tā gada izlaidumā. Savā runā Ušacka uzsvēra starptautiskas likumdošanas izveides svarīgumu un cilvēktiesību aizstāvēšanas nozīmi.[1]

Ušacka ir precējusies ar Peter Vilkitski.[2]

Karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš Latvijas Universitātes absolvēšanas Ušackas profesionālā darbība ilgus gadus bijusi saistīta ar šo izglītības iestādi. 1975. gadā viņu par laboranti uzaicināja strādāt profesors Edgars Meļķīsis.1980. gadā Ušacka kļuva par katedras vecāko pasniedzēju un 1982. gadā par docenti. 1989.gadā viņa kļuva par katedras vadītāju un, iegūstot zinātņu doktores grādu,- docenti. 1999. gadā Ušacka uzsāka darbu kā asociētā profesore Rīgas Juridiskajā augstskolā un vēlāk 2002. gadā kļuva par Latvijas Universitātes profesori. Savas darbības laikā Ušacka LU izveidoja pirmo cilvēktiesību kursu. Savā turpmākajā darbībā Ušacka kā viesprofesore viesojās Roberta Šūmaņa Universitātē Strasbūrā, kā arī Lewis Clark Universitātē Amerikā, kur viņa pasniedza salīdzinošās konstitucionālās tiesības.

Divus gadus pēc neatkarības atgūšanas Latvijā tika izveidota pirmā UNICEF Latvijas Nacionalā komiteja. 1994. gadā Anita Ušacka kļuva par Latvijas Bērnu Tiesību fonda izpilddirektori. Viņa pievērsa īpašu uzmanību bērnu tiesību jautājumiem vietējā un starptautiskā mērogā, kā arī sniedza savu ieguldījumu Latvijas Bērnu tiesību aizsardzības likuma izveidē. [3]

Līdz 1994. gada jūnijam Latvijas Saeima izdarīja grozījumus likumam "Par Tiesu varu" [4], ar kuru tika nodibināta Latvijas pirmā Satversmes tiesa.[5] 1996. gadā Saeima ievēlēja A. Ušacku par vienu no 7 jaunnodibinātās Satversmes Tiesas tiesnešiem[6] ar termiņu uz 10 gadiem. Līdz pat 2003. gadam Ušacka tajā darbojās kā tiesnese.[7] Šajā laikā Ušacka vienlaicīgi strādāja kā tiesnese, pasniedzēja un arī turpināja savu pētniecisko darbību, un dalību dažādās organizācijās.

No 1998. līdz 2001. gadam Ušacka darbojās kā sadarbības koordinatore starp Northwestern School of Law of Lewis & Clark College Amerikā un Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti.[8] Šajā laika periodā LU aktīvi sadarbojās ar iepriekšminēto Amerikas koledžu un notika aktīva docētāju apmaiņa.

2002. gadā Ušacka tik anominētā kā Latvijas vienīgā kandidāte tiesneses postenim tikko izveidotajā Starptautiskajā Krimināltiesā, kas atrodas Hāgā, Nīderlandē. [9] 2003. gadā kā vienīgā no Austrumeiropas valstu grupas viņa ievēlēta un apstiprināta par Starptautiskās krimināltiesas tiesnesi. Toreiz uz 18 tiesnešu vietām 85 valstis izvirzīja 42 kandidātus, tostarp septiņus no Austrumeiropas, bet ievēlēja tikai vienu Austrumeiropas pārstāvi. 2003. gada 11. martā Anita Ušacka sāka pildīt pirmstiesas palātas tiesneses pienākumus. [10] 2006. gadā viņu ar otru augstāko rezultātu (77/100) atkārtoti ievēlēja vēl uz deviņiem gadiem[11], un patlaban Anita Ušacka ir apelāciju nodaļas tiesnese.[12] 2009. gada martā Ušacka tika norīkota apelācijas nodaļā, kur strādā arī šobrīd. Palātā darbojas 5 tiesneši.[13] Ušackas termiņš SKT beidzas 2015. gadā. Savā darbā apelācijas palātā Ušacka darbojusies kā prezidējošais tiesnesis un savā darbības laikā bijusi iesaistīta daudzu ļoti sarežģītu lietu izskatīšanā.

Kopš 1997. gada ir Starptautiskās sieviešu tiesnešu asociācijas locekle.[14] Jau 10 gadus viņa ir arī Eiropas Publisko Tiesību asociācijas locekle.[15]

Anita Ušacka, neskatoties uz darba apjomu, turpina laika iespējās apmācīt tiesnešus no citām valstīm, kā arī publicēt darbus dažādās tieslietu jomās. Tāpat viņa arī piedalās konfrencēs un uzstājas ar lekcijām.

Publikācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ušacka savā karjerā ir daudzkārt uztājusies kā lektore, kā arī aktīvi publicējusi rakstus dažādās tiesību jomās, tostarp administratītajās, salīdzinošajās, starptautiskajās un cilvēktiesībās.[16] Starp viņas pēdējā laika publikācijām jāmin:

  1. “Promises Fulfilled? Some Reflections on the International Criminal Court in Its First Decade”, Criminal Law Forum, vol. 22, no. 4 (2011), pp. 473-492.[17]
  2. “Building the International Criminal Court”, Pacific McGeorge Global Business & Development Law Journal, vol. 23, no. 2 (2011), pp. 225-242.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]