Anna Rūmane-Ķeniņa

Vikipēdijas lapa
Anna Rūmane-Ķeniņa
Anna Rūmane-Ķeniņa
Personīgā informācija
Dzimusi 1877. gada 13. novembrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Jelgava, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Mirusi 1950. gada 9. novembrī (72 gadi)
Valsts karogs: Latvijas PSR Rīga, Latvijas PSR (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Dzīves vieta Rīga
Tautība latviete
Dzīvesbiedrs Atis Ķeniņš
Bērni Tālivaldis Ķeniņš
Literārā darbība
Pseidonīms Aina Rasmere, Rāmaviete
Nodarbošanās Sabiedriska darbiniece, rakstniece
Valoda latviešu valoda
Rakstīšanas laiks 1896-1950
Apbalvojumi Ordre des Palmes académiques (1921)

Anna Rūmane-Ķeniņa (dzimusi 1877. gada 13. novembrī Jelgavā, mirusi 1950. gada 9. novembrī Rīgā, apbedīta Lielajos kapos) bija latviešu rakstniece un sabiedriska darbiniece. Ata Ķeniņa sieva. Dēls - komponists Tālivaldis Ķeniņš. Viena no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimusi dzelzceļnieka ģimenē, mācījusies sieviešu ģimnāzijā Jelgavā (1888-1896). 1897. gadā īsu laiku biju skolotāja Biķerniekos. 1900. gadā nodibinājusi privātu meiteņu skolu Rīgā, 1907. gadā pārveidojusi to par ģimnāziju, līdz 1912. gadam bijusi ģimnāzijas direktore. Ģimnāzijā par skolotājiem strādājuši pazīstami rakstnieki un mākslinieki: Kārlis Skalbe, Antons Austriņš, Vilis Plūdons, Augusts Saulietis, Fallijs, Jūlijs Madernieks, Jānis Kuga, Emīls Dārziņš u.c. 1901.-1907. gadā apceļojusi Austriju, Šveici, Itāliju, Franciju, Somiju. No 1911. gada studējusi Sorbonas, no 1913. gada - Ženēvas universitātē. 1916. gadā beigusi Ž. Ž. Ruso Pedagoģijas institūtu Ženēvā. Ārzemju presē propagandējusi neatkarīgās Latvijas ideju. Latvijas Tautas padomes locekle. 1917.-1919. gadā Baltijas lietu referente Francijas Ārlietu ministrijas preses nodaļā. 1918. gadā piedalījusies žurnāla "Revue Baltique" dibināšanā.

1919. gadā atgriezusies Latvijā. 1919. gada rudenī bijusi Latvijas Ārlietu ministrijas preses biroja vadītāja Parīzē. 1920. gadā Parīzē nodibinājusi Franču-latviešu tuvināšanās komiteju (vēlāko biedrību). No 1920. gada dzīvojusi Latvijā, darbojusies dažādās sieviešu organizācijās. 1921. gadā Latvijā dibinājusi Franču aliansi. 1921. gadā Francijas valdība Annai Rūmanei-Ķeniņai piešķīrusi "Palmes académiques" pirmo šķiru "Par nopelniem franču kultūras labā". 1923. gadā šķīrusies no Ata Ķeniņa. 1925. un 1928.-1929. gadā lasījusi lekcijas žurnālistikā un rakstniecībā ASV. 1944. gadā no Latvijas izbraukusi uz Vāciju, nonākusi Berlīnē, Austrumu zonā, no kurienes pēc kara smagi slima atgriezusies Latvijā.

Literārā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1896. gada darbojusies presē - rakstījusi par politiskiem, pedagoģiskiem, sieviešu jautājumiem. Ar pseidonīmu Aina Rasmere presē ("Pēterburgas Avīzes", "Zalktis" u.c.) publicējusi stāstus un tēlojumus. Pirmā publikācija - tēlojums "Dzīvot gribas" laikraksta "Pēterburgas Avīzes" literārajā pielikumā.

Nozīmīgākie un mākslinieciski augstvērtīgākie darbi: autobiogrāfiskais stāsts "Mātes bēdas" (1912) un drāma "Melnais ērglis" (1908).

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Valdības Vēstnesis Nr. 260 (17.11.1926), 4. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 06.04.2016. Skatīts: 10.02.2016.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Latviešu rakstniecība biogrāfijās (otrais izd.). LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. 2003. 502.—503. lpp. ISBN 9984-698-48-3.
  • Ērmanis P. Tie, kam nav grāmatu // Burtnieks, 1933, 12
  • Paļeviča M. Anna Rūmane-Ķeniņa // Latviete, 1934, 11
  • Anna Rūmane-Ķeniņa // Ķelpe J. Sieviete latvju rakstniecibā. Jelgava, 1936
  • Ikstena N. Pārnākšana. R., 1993